liepajniekiem.lv
Sveicienus no Šveices galvaspilsētas Bernes viņiem svētkos sūta arī Anita Akermane (dzimusi Rosijska), kurai pirmā sporta skola deva pamatu ilgai un bagātai profesionālas volejbolistes karjerai.
Visu mūžu volejbolā
“Esmu piedalījusies arī vieglatlētikā, bet pamats, kas mani saista ar Liepājas rajona Sporta skolu, ir volejbols. Vēlāk mācījos Murjāņu Sporta ģimnāzijā, pēc tās beigšanas nonācu Rīgā – meistarkomandā “Aurora” un Latvijas izlasē, kur mums bija ļoti labi panākumi.
Tad spēlēju četrus gadus Vācijā, vēl pēc tam četrus – Šveicē. Tā es te esmu palikusi,” Anita Akermane pastāstīja portālam liepajniekiem.lv, sazvanīta vatsapā.
Meistarkomandas “Aurora” volejboliste viņa bija no 1985. līdz 1993. gadam, Latvijas izlases sastāvā aizvadījusi vairāk nekā 150 spēles.
Berlīnes “CJD” spēlēja no 1993. līdz 1996. gadam, bet Šveices “Zeilen Köniz” – no 1996. līdz 2001. gadam.
“Jau 27 gadus dzīvoju Šveicē, te arī beidzu sportistes karjeru.
Pēc tam ilgus gadus biju junioru trenere, mana komanda guva ļoti augstus panākumus, izcīnījām meistaru titulus, bet nu esmu izlēmīgi pateikusi volejbolam – uz redzēšanos! Man ar to saistības tik vien, ka eju skatīties, kā spēlē manas meitas,” tagad sacīja bijusī grobiņniece.
Arī Anitas meitas, Selīna un Mišela, abas spēlē volejbolu augstā līmenī – Šveices Nacionālās līgas B grupas komandā “Volley Köniz”. Iedzimts talants – tā par viņām raksta Bernes laikraksts “Bärnerbär”, iepazīstinot ar volejbola trijotni, kurai latviskas saknes.
Mammai Anitai medijs velta apzīmējumu “pasaules līmeņa volejboliste”.
Mazā Grobiņa uzvar Rīgu
“Kāds man bija sākums sportā? Tas saistīts ar sirds operāciju piecu gadu vecumā,” Anita atklāja.
“Man divus gadus vecāka māsa, un, kad mācījos otrajā vai trešajā klasē, mamma mani aizveda viņai līdzi uz sporta zāli – lai bērns pabumbo, nostiprina veselību.
Māsa agri beidza volejbolu spēlēt, bet man līdz 35 gadiem sports bija profesija.
Mani pirmie treneri bija Arnolds Stepēns un Alnis Līdums. Viņi bija tik motivējoši, ka pamatskolas gados mēs, meitenes no mazās Grobiņas vidusskolas, ieguvām medaļas Latvijas čempionātos junioriem. Bez labas sporta skolas un labiem pedagogiem tās, protams, nebūtu sasniedzamas.
Treneri iemācīja mīlestību pret sportu. Varēja domāt – kas gan mazā Grobiņas skola pret Rīgas sporta skolām? Taču cīnījāmies un viņas uzvarējām.”
Liepājas rajona Sporta skolas ēka un administrācija atradās Aizputē, bet sporta spēlēs treniņi notika dažādās vietās. Aizputē meitenes trenējās rokasbumbā, zēni – volejbolā, Grobiņā meitenēm volejbols, Vaiņodē – puišiem rokasbumba.
Šobrīd Dienvidkurzemes Sporta skolā sporta nodarbības tāpat notiek gan pilsētās, gan pagastos. Bērni un jaunieši apgūst volejbolu, handbolu, futbolu, florbolu, vieglatlētiku, ložu šaušanu, riteņbraukšanu un galda tenisu.
“Aizputē notika arī vasaras treniņnometnes, bet man tā neko neizteica, jo spēlējām savās mājās,”
Anita atcerējās, ka meitenes sāka trenēties vidusskolas aktu zālē, jo sporta zāles tad vēl nebija.
Pārservēt un spēlēt volejbolu telpā ar tik zemiem griestiem bija liela māksla, taču tādi apstākļi palīdzēja attīstīties tehniski, jo visu laiku bija jākontrolē kustības.
Aizbraucis tramvajs un vilcienu tūres
Anita uzskata, ka sasniegumos nozīme bijusi arī stingrībai un disciplīnai, kas valdīja komandā; to treneri no viņām prasīja bez ierunām. Ja kāda sportiste kavēja, tad zināja, ka dzirdēs: “Tavs tramvajs jau ir aizbraucis.”
Taču meitenes uzticējās treneriem kā tēviem, padsmitgadīgas droši brauca uz sacensībām citās pilsētās.
Uz Daugavpili grobiņnieces devās ar vilcienu, un tas bija īsts piedzīvojums. Tad brauciens sākās jau vakarā, visām no Grobiņas aizbraucot uz Liepājas staciju. Tālāk ar nakts vilcienu uz Rīgu, tur pārsēdās rīta vilcienā uz Daugavpili. Sestdien un svētdien sacensības, pēc tām atpakaļ – atkal ar diviem vilcieniem.
“Bonuss bija tāds, ka pirmdien drīkstēja neiet uz skolu, jo tik tikko bijām pārradušās mājās no Latvijas otras malas,”
sportiste atceras.
Arnolds Stepēns un Alnis Līdums bijuši blakus visās situācijās un, ja gadījās kāda ķibele, līdzēja no tās izkļūt.
Reiz, braucot no Daugavpils, viena meitene aizgāja uz tualeti vagona galā, bet citas palika kupejā. Pēc laika izdzirdēja biedrenes saucienus: “Palīgā, palīgā!” Treneris gāja glābt. Vēlāk, kad saucēja stāstīja, kas īsti notika, varēja kopīgi izsmieties.
Vagona priekštelpā stāvējuši vairāki vīrieši, bet viņa netika ārā no tualetes un padomāja nez ko, ka iesprostota un draud kas slikts.
Beigās izrādījās – durvis vēra vaļā uz nepareizo pusi.
Reizēm uz Rīgu volejbolistes vestas ar vecu sporta skolas autobusu, ko stūrēja šoferis no Aizputes. Viņš aizveda gan uz ēšanas vietu, gan naktsmītnēm un sporta zāli, bet galvaspilsētu meitenes apguva, braucot ar sabiedrisko transportu.
Tad nu bija kā kuru reizi – vai visas paspēja iekāpt vienā tramvajā vai autobusā vai ne… Tagad par to var pasmaidīt un nekas īpašs arī nav, bet tā skolnieces apguva dzīvi un agri kļuva patstāvīgas.
Anita Akermane, atceroties pašas gaitas sporta skolā, novēl tai turpināt rosīties un pierādīt kurzemnieku cītīgo raksturu.
Viņa tic, ka sportošana jauniešus attīsta, organizē, paver viņiem apvārsni, liek domāt un saredzēt labo. “Es domāju, ka sports ir kas īpašs,” saka volejboliste.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.