Medzes pagasta Tāšu pusē skaistas birztaliņas aizvēnī zemnieku saimniecībā “Māliņi” saimnieko māte un dēls – Mārīte un Uģis Ģirniusi. Abiem ir augstākā izglītība lauksaimniecībā, tādēļ zināšanu netrūkst. Tās viņi liek lietā, aptuveni pusotra hektāra platībā audzējot agrās zemenes. Tomēr siltumnīcas, kā citās lauku sētās, viņi nebūvējot. Lai ogas ienāktos pēc iespējas agrāk, jau marta sākumā stādījumus sāka pārklāt ar agrotīklu. Nav joka lieta apsegt pusotru hektāru.

Tagad šis vērienīgais darbs tuvojas nobeigumam.

Divreiz pārcilājamais akmeņu kalns

No tālienes raugoties, liekas, ka “Māliņu” zemeņu lauki viļņojas kā baltās putās sakulta jūra vai arī tie sagriezušies cīruļputeņa vērpetēs. Taču tas ir tikai vizuāls māns, patiesībā pavasara vējiņš vienmērīgi purina kā dūna vieglo un maigo pārsegu, kaut gan vietumis tas ir uzsegts pat dubulti, lai augiem apakšā būtu siltāk un tie ātrāk attīstītos. Brīžiem izskatās, ka agrotīkls grasās pacelties gaisā un teju aizlidos, pievienojoties gājputnu kāšiem, kas cits aiz cita atgriežas no siltajām zemēm. Tomēr saimnieki apgalvo, ka tā tomēr nenotikšot, jo sešus metrus plato tīklu malas ir ar akmeņiem ik pēc pusotra metra cieši jo cieši piespiestas zemei. Tas esot nepieciešams, jo citādāk, pasarg Dievs, šerpāks pūtiens patiešām pārsegus noraus no stādījumiem un saplēsīs tos driskās.

Tādi gadījumi, kad sarūpētais izpostīts, esot piedzīvoti, un tie maksājuši dārgi. Tādējādi ik pavasari darbīgajam vīrietim nākas divreiz pārcilāt prāvu akmeņu kalnu, jo pēc agrotīklu noņemšanas atsvari ir jāsavāc, lai tie netraucētu ravēšanu, ogu lasīšanu un citus zemes darbus. Tomēr tīklus nereti saplēšot arī meža dzīvnieki, kas nākot ārā no meža un ganoties klajumā, nebaidoties pietuvoties pat dzīvojamajai mājai. Lai aizsargātos pret postītājiem, Uģis sācis stādījumus ierobežot ar pinuma žogu, taču šis darbs vēl jāturpina, jo neesot apjozta pat puse no zemeņu laukiem un augļu koku dārza.

Jau sen tā vajadzēja rīkoties

“Māliņu” saimniece pastāstīja, ka tūlīt pēc Atmodas viņi savā zemnieku saimniecībā turējuši arī lopus un lielās platībās audzējuši labību. Kaut gan visu nopelnīto naudu ieguldījuši attīstībai, neko sasniegt, tā darbojoties, neesot izdevies. Viņa paslavēja dēlu, kurš rosinājis pievērsties agro zemeņu audzēšanai un sācis stādīt dārzus, lai audzētu ābeles un arī rudens pusē, kad ogas beigušās, būtu ko vest uz tirgu.

“Tagad nožēloju, ka attapāmies tik vēlu. Jau sen mums tā vajadzēja rīkoties,” sacīja Mārīte, piebilstot, ka drīz būšot desmit gadi, kopš viņi aizrāvušies ar zemeņkopību. Tiesa gan – darba tās prasot pat ļoti daudz. Stādījumu apklāšanu ar plēvi varot uzskatīt par tādu sīkumu, salīdzinot ar ravēšanu. Turklāt palīgus viņiem neesot kur ņemt, jo saimniecība atrodas tālu no pagasta centra. Pērn mēģinājuši aicināt talciniekus no pilsētas, taču tie neesot ravētāji, jo kopā ar nezālēm nocirtuši arī daudzus zemeņu cerus. Tad nu cits nekas neatliek, kā cīnīties divatā ar Uģi, un ravēšana viņiem, rindstarpu irdināšanai liekot lietā motobloku, dažkārt ieilgstot līdz pat ziedonim, kad dienaskārtībā jāiekļauj jau citi steidzami darbi.

Pirmās ogas “Māliņos” pērn ienākušās maija beigās. Mārīte baidījās prognozēt, kad tās varēs vest uz tirgu šopavasar, viss būšot atkarīgs no laika apstākļiem, jo bez saulītes siltuma nekas notikt nevar, tomēr domājot, ka vēlāk kā pagājušajā gadā tas nekādā gadījumā nebūšot. Jāteic, ka zemeņu kopēji ir sadraudzējušies un ļoti labi saprotas ar Durbes novada bumbieru audzētājiem Dagmāru un Rihardu Kokiniem un pat plāno kopīgas aktivitātes. Tā, piemēram, vakar viņi četratā devās uz Dobeli, kur Pētera Upīša dārzā notika Lauku dienu sarīkojums, bet nākotnē cerot atrast vaļīgāku brīdi, lai aizbrauktu pavaļoties kādu dienu uz Prāgu vai kur citur.

Klientiem cenšas izdabāt

Ģirniusi nesūdzas par milzīgo slodzi, ko uzvēluši saviem pleciem. “Bez darba cilvēks dzīvot nevar,” strikti teica Mārīte, kas esot novērojusi, ka tiem ļaudīm, kuri čakli strādā, neesot vaļas staigāt apkārt un sūroties par dzīvi, cik tā grūta un problemātiska. Un arī savs labums taču tiekot gūts. Kopš aizrāvušies ar agrajām zemenēm, viņiem esot izdevies labiekārtot lauku sētas apkārtni, nojaukt tagad vairs nevajadzīgo stalli, sakārtot dzīvojamo māju, kurai tagad uzlikts skaists sarkans jumts. “Dzīvojam tagad gluži kā pilsētnieki,” palepojās Mārīte. Bet zemi, kura pašiem nav vajadzīga, tie iznomājuši vācu lauksaimniekam Hofmanim, kurš gan vēl nav uzsācis tās apsaimniekošanu, taču solījis, ka tuvākajā laikā to darīs.

“Māliņos” ne tikai gādā par agru zemeņu ražu, bet cenšas izdabāt klientiem, izraugoties audzēšanai tieši tādas šķirnes, kuru ogas ir garšīgākas, kaut gan tas reizumis sagādājot saimniecībai zināmas neērtības. Tā, piemēram, lai arī “Lambada” neesot no tām ražīgākajām un tās raža ātrāk bojājoties, šo šķirni viņi tomēr audzējot prāvās platībās, jo tā dodot ļoti saldas ogas. Pērn Pūrē iegādāti “Zefīra” stādi, jo arī tā esot pircēju ievērota šķirne. Bez tam saimniecībā audzē “Pegasus”, “Indukas” “Honejas” un citu šķirņu zemenes. Saimnieki teica, ka ļoti saspringts viņiem esot ogu ienākšanās laiks, kad māte tirgojot ogas Pētertirgū, bet dēls nodarbojoties ar ražas ievākšanu. Pēdējos gados tādi pircēji, kas vēlas ogas iegādāties lielākos daudzumos kompotu vai ievārījumu gatavošanai mājās, aizvien biežāk, līdzi ņemot kastītes, atbraucot tieši uz saimniecību.

Kaut gan pavasaris, vasara un rudens Ģirniusiem ir varen nevaļīgs laiks, Uģis tomēr atrodot brīžus, ko veltīt augļu kociņu aprūpēšanai. Lasot grāmatas, viņš patstāvīgi apguvis vainagu veidošanas māku. Māte pastāstīja, ka dēls plānojot augļu stādījumus paplašināt, jo piekalnītē, kas pavērsta pret dienvidiem, vēl esot prāvs gabals neizmantotas platības.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”

Zemnieku saimniecībā “Māliņi” netālu no Tāšiem māte un dēls Ģirniusi pievērsušies agro zemeņu audzēšanai lielās platībās.