Vakar notika biedrības “Liepājas Lauksaimnieku apvienība” valdes sēde, kurā izskatīja satraucošos apstākļus, kādi izveidojušies piena tirgū. Tajā arī apsprieda Latvijas Piena ražotāju asociācijas gada kopsapulcē kategoriskā tonī uzrakstīto vēstuli, kas adresēta Ministru prezidentam Ivaram Godmanim, Saeimas priekšsēdētājam Gundaram Daudzem un zemkopības ministram Mārtiņam Rozem.

Nesalīdzināt ar Rietumu kolēģiem

Biedrības sēdē piedalījās arī piena ražotāji Dairis un Sandra Bēliņi no Vērgales, kā arī nīcenieks Dainis Skrodis. Viņi lietišķi pastāstīja par apstākļiem, kādi izveidojušies viņu saimniecībās, un uzsvēra, ka piena iepirkuma cenas tālāka pazemināšanās var izrādīties nozarei liktenīga, jo jau tagad slaukumu nākas pārdot zem pašizmaksas.

“Situācija ir neapskaužama. Ražošanas izmaksas aug ar katru dienu, par pienu maksā aizvien mazāk, bet Eiropas Savienības prasības ir jāpilda. Mazajiem teliņiem nepieciešams ieviest sprostus. Jau noteikts datums, kad tiem jābūt ierīkotiem, bet, kā šo prasību izpildīt, nezinām,” dažos vārdos teica Nīcas dižzemnieks.

Izskanēja atzinums, ka, piena iepirkuma cenām samazinoties, vissmagāk cieš tieši tie zemnieki, kas visus līdzekļus līdz šim ieguldījuši attīstībā, nodarbojušies ar fermu mehanizāciju, dzīvnieku labturības nodrošināšanu un citām lietām. Ja ņem vērā ekonomistu paustos ieteikumus par to, ka saimniecībā piena pašizmaksai jābūt 16 līdz 17 santīmu par litru, tad iznāk tā, ka tieši mūsu paši rosīgākie zemnieki neprot strādāt. Ieguldot naudu celtniecībā un tehnikas iegādē, viņi tādu rādītāju nekādi nespēj sasniegt. Latvijas lauksaimniekus nevar salīdzināt ar rietumvalstu kolēģiem. Tie modernizāciju paveica pirms vairākiem gadiem, kad materiāli un pakalpojumi bija lētāki, bet mūsējiem jāstrādā inflācijas apstākļos, teica zemnieki, kas piedalījās sēdē.

Liepājnieki diezgan kritiski vērtēja asociācijā tapušo vēstuli un izteica savus priekšlikumus, ar kuriem, viņuprāt, jāpapildina teksts, pirms dokuments tiek nodots adresātiem. Tā, piemēram, vēstulei tika pievienota prasība rast iespēju lauksaimniecībai likumā paredzēto, bet pagaidām vēl neizmaksāto budžeta naudas daļu novirzīt platībmaksājumiem, lai tādējādi uzlabotu mūsu zemnieku konkurētspēju, kompensējot tiem to finansējuma starpību, ko platībmaksājumos saņem kolēģi vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Nekas nedzirdēts tas neesot. D.Bēliņš zināja sacīt, ka Lietuvas lauksaimnieki šādu valsts palīdzību baudot jau labu laiku un tā viņiem palīdz izturēt tirgus konkurenci.

Piena ražotāju asociācijas vēstules tekstu Liepājas Lauksaimnieku apvienības valdes locekļi papildināja arī ar frāzi, kas paredz prasīt valdībai, lai tā segtu vairāk nekā četrus procentus no pēdējā pusgadā piena ražošanas attīstībai paņemto kredītu likmes. Liepājas lauksaimnieku pārstāvji tāpat pauda viedokli, ka likumā par lauksaimniecību nav tāda ieraksta, kas ļautu 2,5 procentus no Latvijas gada pamatbudžeta izmantot Eiropas Savienības fondu līdzfinansēšanai, kā tas diemžēl tagad tiek praktizēts.

Protestētājus pakļauj kontrolēm

“Situācija ir saasinājusies tik tālu, ka zemnieki ir nobrieduši nemieriem,” sacīja biedrības valdes priekšsēdētāja Ārija Jerumane. Viņa mudināja izlemt jautājumu par liepājnieku organizācijas pievienošanos Latvijas Zemnieku federācijai, jo, tikai saliedējot spēkus, varētu saglabāt piena ražošanas nozari. Citos rajonos tāds lēmums jau esot atbalstīts. Sēdē pavīdēja arī priekšlikums par ministra M.Rozes demisijas pieprasīšanu. Tomēr vairākums to noraidīja, atzīstot, ka šāds solis praktiski neko nedotu, bet tikai sarežģītu jau tā grūto situāciju. Valdes locekļi uzsvēra, ka daži piena pārstrādes uzņēmumi valstī grib dzīvot un savas kļūdas labot uz ražotāju rēķina. Priekšsēdētājas vietnieks Gundars Sisenis teica, ka pārstrādātājiem vairāk jādomā par to, ko viņi ražo, tiem ir jāražo ne tikai industriālais, bet arī tā dēvētais nišas produkts, kuram netrūkst pircēju un kuram tirgū nav konkurentu.

Ā.Jerumane aicināja mazajām un vidējām zemnieku saimniecībām apvienoties kooperatīvajās sabiedrībās, bet kooperatīvajām sabiedrībām savukārt savstarpēji vienoties par piena savākšanas maršrutiem, lai tie nedublētos un veltīgi netiktu tērēta degviela. Spēki esot jāsaliedē arī tādēļ, ka tie, kas uzdrīkstas par kaut ko protestēt, tiekot pakļauti dažādām kontrolēm. “Tas ir biedējošs faktors,” viņa atzina.

Pēteris Jaunzems,
“Kurzemes Vārds”