– Kas šobrīd notiek nodaļā?

– Viss, kā parasti – cilvēki grib aprunāties. Ir kundze, kam jau pāri 90 un kas izslimojusi insultu. Dzīvesgudra sieviete, grib, lai pie viņas pasēž, un pati arī interesanti stāsta.

Viņa ar stumjamajiem ratiņiem nāk ārā, un tad mēs vai nu pasēžam pie mana galda, vai uz soliņa, kur parasti vēl kāda tante sēž. Aiznesu viņām bonbongas, ieberu katrai saujiņu.

Vīrieši arī grib parunāt, vienam, piemēram, nekad neaptrūkst anekdošu.

– Vai tas ir Jānis, kurš visu vēro pa logu?

– Nē, cits cilvēks. Par Jāni man ir savs stāsts. Aizvedu uz Liepāju salabot viņa telefonu, jo Jānis man visu laiku prasīja, kad es braukšu, un tad kādu dienu izrāvos no darbiem mazliet agrāk un aizvedu.

Ieskrēju remontdarbnīcā desmit minūtes pirms slēgšanas, lūdzu: “Neveriet vēl ciet, cilvēkam no sociālās aprūpes nama ļoti vajag, lai salabo telefonu.” Un sataisīja arī. Jānim bija teikts, ka remonts izmaksās no 16 līdz 23 eiro, bet man paprasīja tikai septiņus.

Nākamajā rītā man agri bija jābrauc uz Lietuvas bāzi, bet, tā kā veikals man ir kā bērns, pirms ceļa es aizbraucu to apskatīt. Un ko es redzu? Jānis izbraucis ar ratiem ārā pēc telefona!

Viņam 23. jūnijā ir dzimšanas diena, 24. – vārda diena. Es zināju, ka viņš grib seškrāsu pildspalvu, nopirku tādas divas un uzdāvināju.

– Un kāds ir “anekdošu vīrs”?

– Ļoti gudrs, beidzis augstskolu, var runāt par dažādām tēmām. Viņam gājis visādi, dzīve bijusi tik vētraina, ka tā jau ir kā anekdote, nerunājot par to, ka viņš simt anekdotes atceras un stāsta.

Reizēm piestāj un klausās pat tie cilvēki, par kuriem ir priekšstats, ka viņi vispār jokus nesaprot.

Es apbrīnoju tos cilvēkus, kuri saglabājuši gaišumu un nečīkst, nežēlojas.

Deviņdesmitgadīgā tante iet ārā un saka: “Kustībām ir jābūt.”

Viņa man stāstīja, cik daudz liliju dārzā bijis, bet visvairāk sirds sāp par atstāto sunīti. Tad es pajokoju pretī: “Varbūt brauksim tam pakaļ, lai dzīvo te, pie mums?”

Pie divām tantēm eju vismaz trīsreiz nedēļā. Viena pati iet ārā, bet otru apģērbju un izstumju laukā, svaigā gaisā. Neviens man par to nemaksā, un es arī atlīdzību negaidu.

Labi, ka abas tagad ir vienā istabā un man vairs nav jāstaigā pa stāviem. Kad viņām sagribas saldējumu, tad es kā Figaro skrienu, lai tas neizkustu.

Cilvēki brīnās, kā es visu paspēju, jo man jau pašas mammīte ir invalīde, aprūpējama.

– Jūs jau bērnībā bijāt līdzjūtīga?

– Jā. Atceros, ka mammai bija vistas, cālīši, un, ja kāds nomira, es raudāju, bēres rīkoju. Pat tauriņus apglabāju, man bija gandrīz vai brāļu kapi.

– Vai dēls šajā ziņā ir līdzīgs?

– Raitis ir izpalīdzīgs un mani daudz atbalsta. Ja nebūtu viņa, es neatvērtu veikalu. Viņš strādā Somijā, tur sapērk preces, kam ir lielas atlaides.

– Kāds ir slimnīcas personāls?

– Protams, ārsti nekad nebūt labi visiem, bet par slimnīcas galveno ārsti Tatjanu Ešenvaldi varu teikt, ka otru tādu cilvēku būtu grūti atrast. Visu mūžu strādājusi par mediķi, bijusi anestezioloģe, un tas nav joks, ja rokās ir otra cilvēka dzīvība.

Daktere noturēja Priekules slimnīcu augstā līmenī un cīnījās, lai to saglabātu. Tagad gan liela daļa ēkas atvēlēta sociālajai aprūpei.

Galvenā medmāsa Olga Niedola ir stingra, prasīga, bet arī ļoti cilvēcīga. Viņa neucinās, bet, ja vajag palīdzību vai atbalstu, nekavējas un to sniedz.

Esmu priecīga, ka mans veikals ir slimnīcas telpās.

Man patīk saskarsme ar vecajiem cilvēkiem. Pašai mamma gados, tāpēc arī saprotu, kā cilvēki jūtas.

Reizēm klusi veru istabiņas durvis, lai tantei būtu pārsteigums, bet redzu, ka viņa sēž, galvu nokārusi. Ieraudzījusi mani, sāk smaidīt, apķeras ap kaklu, lai gan es esmu pilnīgi svešs cilvēks.

Pajautāju, kā iet, viņa atbild: “Slikti.” Es jau saprotu, ka cilvēks grib mājās. Tad cenšos kaut ko jautru pateikt, lai izkliedētu skumjas.

Redzot, ka otru kaut kas nospiež, man gribas palīdzēt. Ja izdodas cilvēkam garīgo līmeni pacelt, arī es jūtos labāk.

– Kā veicas ar biznesu mazpilsētā?

– Es ceļos agri, piecos, no veikala aizeju vēlu vakarā. Tik garas stundas bez patikšanas nevar nostrādāt, tā ka galvenais ir mīlēt savu darbu.

Esmu individuālā komersante, pati sev kungs un kalps. Esmu gan sagādniece, gan apkopēja, gan pārdevēja, jo citu darbinieku man nav.

Uz veikalu braucu ar prieku, tur ir mana paradīze.

Ir skaists skats uz baznīcu, bet pavasarī – uz ziedošām kastaņu svecēm, un kaut ko tādu nevar nopirkt par naudu.

Ziedus iegādājos dārzniecībās, ziedu bāzēs un “Ziedu ekspresī”. Pēc rūpniecības precēm braucu uz Lietuvas vairumtirdzniecības bāzēm, sākumā vedu no Polijas.

Reizēm jūtos tik nogurusi, ka neko negribas, bet atnāk cilvēks un saka: “Gunta, tavs pušķis bija tik skaists!” Ir tik patīkami to dzirdēt, katrs paldies atkal paceļ viļņa galotnē.

– Esat mācījusies uzņēmējdarbību?

– Neesmu gan. Es pēc 8. klases gribēju iet uz Bulduru tehnikumu mācīties par daiļdārznieci, bet tētis teica: “Nē, meit, ar to tu maizi nenopelnīsi. Jāmācās kārtīgs arods, piemēram, par šuvēju.” Es atbildēju, ka šuvēja gan nekad nebūšu.

Aizgāju uz Kandavas tehnikumu mācīties par pārtikas tehnoloģi, brālis tur jau bija 4. kursā. Bet dzīve iegrozījās tā, ka man vajadzēja būt pie mammas, un es no tehnikuma izstājos. 

Tad brālis mani aizveda uz Kazdangas tehnikumu, mācības tur jau bija sākušās, tomēr mani uzņēma, un tā es četrus gadus mācījos par zootehniķi, kaut gan profesija pie sirds negāja, arī puķes joprojām turējās prātā.

Apprecējos, pasaulē nāca dēls, domas par mācīšanos bija atliktas malā. Strādāju dažādus darbus, līdz ziedu veikala īpašnieks mani uzaicināja pie sevis, un es sapratu – tas ir tas, ko gribu.

Kad uzņēmējs samazināja veikalu skaitu, es paliku bez darba. Tad arī nolēmu atvērt savu veikalu.

Šeit, Priekules slimnīcā, bija ļoti pretimnākoši cilvēki, kas ar lielāko prieku izīrēja telpas pirmajā stāvā. Mēs ar dēlu zibenīgi tās izremontējām, jo lielākā daļa preču jau bija sagādātas.

Floristiku mācījos privāti pie meistares, arī mācību centrā “BUTS”, un domāju, ka vajadzētu turpināt.

Ziedu lietas man laikam ir asinīs – bērnības sapnis nekur nav zudis.

Maza būdama, gāju uz mežu pēc saulstarītēm, taisīju dobes un stādīju pie mājām. Tagad pavasarī redzu – viss dārza stūris dzeltens!

– Jums patīk būt cilvēkos?

– Man patīk komunicēt, es nevaru nosēdēt, ierakusies vienā vietā, gribu kustēties, braukt, iet, kārtot, taču netīk būt pirmajās rindās. Kad jāfotografējas, parasti izvēlos pēdējo rindu un maliņu.

Šorīt domāju par saviem gadiem: 58 vēl izklausās diezgan labi, bet tūlīt būs jāsaka – 60. Šausmas (smejas)!

Viss gan ir relatīvs. Mēs ar Ventspils draudzeni Zandu bijām aizbraukušas uz Lietuvas bāzēm, no turienes atskrējām uz “Pūtvējiņiem”, uz koncertu “Tavā un manējā Liepājā”.

Biļešu jau mums nebija, bet var taču stāvēt ārā un klausīties. Blakus estrādei ir nozāģēti lieli koki, un es uz viena apsēdos. Smējāmies abas, ka tā mana VIP zona. Bet ko citu darīt, ja biju tik nogurusi, ka nevarēju nostāvēt.

Mēs reizēm aušojamies, bet vispār esmu nopietna. Manā vecumā uzsākt uzņēmējdarbību ir nopietns solis.

Te nevar tā – vienu dienu daru, bet nākamajā – negribu un nedaru.

Vēl ir arī atbildība par mammu. Taču vienmēr esmu tikusi galā. Agrāk, kad vīrs un dēls bija Anglijā, nokārtoju mašīnām tehnisko apskati, visu izdarīju. 

– Ar draudzeni Zandu kopā mācījāties?

– Nē, iepazināmies internetā, nu jau ir kādi astoņi gadi. Kad viņa pēc ciemošanās pie manis dodas uz Ventspili, es viņu aizvedu uz Grobiņas pieturu, kas ir pie Pāvilostas ceļa. Sagaidu, kad iekāpj autobusā, un tad braucu prom.

Pēdējoreiz Zanda pierunāja, lai nesagaidu autobusu. Pirmo reizi es draudzeni atstāju pieturā, un, tikko biju piebraukusi pie veikala, viņa jau zvanīja: “Paliku pieturā, jo autobuss bija pilns un cilvēkus neuzņēma.”

Todien lija lietus, un es nolēmu aizvest viņu uz Ventspili un līdzi paņemt dāvanu, jo Zandai augustā ir dzimšanas diena.

Izcēlu no vāzes piecas pildītās lilijas, skaistas kā ūdensrozes, paņēmu dāvanu, un aidā! Izdomājām dzimšanas dienu nosvinēt kafejnīcā.

Svinēts ir dažādi. Atceros pagājušo Ziemassvētku vakaru, kad pēc darba sacepu speķa pīrāgus, piparkūkas, sataisīju rasolu, no egļu zariem uztaisīju dekoru un skrēju uz aprūpes nodaļu pie Dzidriņas, jo gribējās svētvakaru viņai padarīt mazliet gaišāku un siltāku. Tad rikšiem atpakaļ pie savas mammītes.

Man ļoti patīk rīkot labdarības koncertus nodaļā. Medicīnas darbinieku dienā mani aicināja palīdzēt organizēt svētku pasākumu, bet galu galā es paliku viena, taču arī tas nekas.

Mana brāļa meita Aizvīķu pansionātā strādā par mūzikas pedagoģi, un viņi šeit sniedza koncertu. Es, solistu atbalstot, sāku dziedāt līdzi, un tantes arī piebiedrojās. Sanāca tāds mīļš koncerts.

Šādu brīžu dēļ es saku, ka veikals slimnīcā man nav tikai darbavieta, tas ir kaut kas daudz vairāk.

– Vai jūsu ziedu veikalā jau ir ienācis rudens?

– Ir gladiolas, bet citu rudens puķu gandrīz nav. Menedžeris, kas man ved ziedus, pieļāva, ka bāze tās neiepirks.

Es saprotu, ka arī vairumtirgotājiem klājas grūti. Redzu veikalā, ka suvenīrus, piekariņus, smaržas pērk vairāk nekā ziedus.

Atklāti sakot, nevar saprast, kas jātirgo, jo cilvēkiem šobrīd primārais ir ēdiens, dzēriens un zāles.

Ja es sāktu grimt, tad veikalu neturētu. Man labi, ka nav kredītu, un arī negribu piedzīvot tādus laikus, ka pa nakti būtu jāraujas augšā no tā, ka ir parādi.

Taču galva strādā visu laiku, arī naktī zemapziņā domas ir par darbu.

– Kuras ir jūsu mīļākās puķes?

– Visas, kas smaržo. Pašas mīļākās laikam ir frēzijas, patīk pavasara puķes, jo tas ir mans mīļākais gadalaiks, kad mostas daba, sāk smaržot zeme un rodas maigais zaļums.

Atceros, ka bērnībā ar pirkstu bakstīju nost sniegu, gaidīdama, kad sniegpulkstenītes līdīs ārā. Es zināju, kur tām jābūt.

18. augustā braucu uz darbu un redzēju, ka stārķi ir aizlidojuši, jo ligzdas tukšas. Pagājušogad aizlidoja tajā pašā datumā. Tad pārņem tāds noskaņojums, ka pat raudu.

Liekas, ka kopā ar stārķiem aizlido cerības.

Atkal priekšā auksta ziema, sniegs un garie vakari. Ja vēl iekrīt, ka tai laikā jātaisa bēru buķetes, tad… Izej ārā, ir tumšs, auksts, mašīna apsnigusi, apsalusi, nesaproti, ar ko sākt.

Es kā bērns priecājos Ziemassvētku laikā, kad parādās lampiņas, krāsainas gaismas. Tas gaišums dod dvēselei pacēlumu.

Reizēm aizbraucu uz Liepāju tāpat vien paskatīties, kā izrotātas mājas, kā izskatās pilsēta.

Vizītkarte

Gunta Runiķe

• “Ziedu studijas “Gunta”” īpašniece.
• 58 gadi.
• Precējusies, dēls Raitis.
• Dzimtā pilsēta Priekule, kur arī dzīvo.
• Pēc izglītības zootehniķe, apguvusi floristiku.
• Ar humoru uz “tu”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.