Šodien Malakausku ģimene dodas uz Ziemassvētku eglīti Rīgas pilī pie Valsts prezidenta Valda Zatlera. Tāds notikums, kad visa ģimene var būt kopā tādā sarīkojumā, droši vien ir tikai reizi mūžā, saka Sandra, Vaclovs, Mareks, Jolanta un Arturs. Malakauski ir stipra ģimene, ar savām tradīcijām. Mamma Sandra ir Sikšņu pamatskolas direktore, tētis Vaclovs tajā pašā skolā māca mājturību zēniem un fizkultūru. Jolanta un Mareks izglītojas Liepājā, 6.vidusskolā, attiecīgi 10. un 11. klasē. Bet pastarītis Arturs vēl mācās Sikšņu skolas 4.klasē.

Pie katra soļa jāpiedomā

“Izbaudīt, kā tas ir, kad tiks iedegta prezidenta lielā egle Rīgā, liekas interesanti,” divas dienas pirms izbraukšanas uz Rīgu sacīja Sandra. Mareks atklāj, ka sākumā šķitis – kāpēc gan tur ir jābrauc, bet tagad domājot: “Būs normāli. Būs interesanti.” Jolantai esot neliels uztraukums. Arturs, vaicāts, kā jūtas, saka: “Labi, ka varēs aizbraukt pie prezidenta.” Bet Vaclovs neslēpj – sākumā liekas, kas tur, aizbraukt uz Rīgu, bet, kad ies iekšā pilī, droši vien būs pārliecība, ka pie katra soļa jāpiedomā. “Kā, mēs taču rajonu pārstāvam!” uzskata Sandra.

Kā tad patīk jaunais prezidents? Mareks ir atklāts – pirmais, ko uzreiz ievērojis, bijusi viņa īpatnējā frizūra. Sandra pamāca: “Izskatu jau nevērtē, ir jāskatās darbi.” Viņai šķietot, ka V.Zatlers ir ļoti uzņēmīgs, ja reiz piekrita veikt šo darbu, būdams nesaistīts ar politiku. “Ka tikai partijas, kas viņu izvirzīja, nesāktu ietekmēt, ļautu pašam pieņemt lēmumus,” mazliet ir nobažījusies Sandra. Varot jau visādi runāt, ka ilgi izraugās premjera amata kandidātu, bet tas neesot nekas slikts, ja apdomā ilgāk un konsultējas. Īstais politiķis mājās gan esot Vaclovs. Arī viņš cer, ka V.Zalters iestrādāsies. Sandra spriež – pozitīvi ir arī tas, ka prezidents ir Latvijas latvietis. Viņam Latvijas tautas sāpe varētu būt tuvāka.

“Vai! Par politiku varētu runāt ļoti daudz!” smej Vaclovs. Tas teātris viņu reizēm pat interesējot vairāk par sportu.

Bērniem patīk būt mājās

Kopēji izbraucieni ģimenei nav retums. Tie gan biežāk notiekot vasarā. Piemēram, Arturs, piedaloties žurnāla “Zīlīte” konkursā, visai ģimenei nopelnījis ekskursiju pa Rīgas Zooloģisko dārzu.

Vēl vasarā bieži vien cepot šašliku, kaut arī nav nekādu svētku. Vienmēr kopā svinot dzimšanas un vārda dienas. Braucot pēc Ziemassvētku eglītes uz mežu. Šos svētkus arī pavadot mājās  visi kopā. Cepot raušus, piparkūkas, ģimenes firmas ēdienu – piciņas.

Un bērni neslēpj, ka viņiem patīk būt mājās. “Kad Sikšņos beidzu devīto klasi un bija jānāk uz pilsētu, sākumā likās – būs baigi interesanti, būs ko darīt, bet tagad vairāk gribas mājās. Esmu novērojis, ka arī draugiem tā ir, ka gribas uz laukiem,” stāsta Arturs. Jolantai bijis līdzīgi – licies, cik jauki būs Liepājā, mājās vispār nebrauks, bet tagad brīvdienās tomēr gribas būt pie vecākiem.

“Mums tikpat kā nav dienas, kad nesazināmies. Es jau cenšos respektēt to, ka bērni ir pietiekami lieli, un nezvanu katru vakaru. Bet pienāk vakars, un Mareks vai Jolanta zvana – vai tad tu, mamm, šovakar mums nezvanīsi? Gribas parunāt. Viņiem jāizstāsta viss, kā skolā gājis. Es, būdama mamma, esmu ļoti priecīga, ka bērniem ir svarīgi piezvanīt un parunāties,” neslēpj Sandra.

Sports iemāca patstāvību

Marekam un Arturam ir viena un tā pati aizraušanās – basketbols. Mareks trenējas Liepājā, sporta skolā. Pērn viņš spēlējis Ventspilī, taču dažādu iemeslu dēļ pārcēlies uz Liepāju. Tuvāk mājām un arī brīvā laika vairāk.

Šogad basketbolā sācis trenēties arī Arturs. Vecāki viņu divas, trīs reizes nedēļā ved uz Liepāju. “Viņš augumā nav garš, bet ļoti veikls. Kad lielie bērni vēl bija mazāki, viņiem bieži vajadzēja iet staigāt ar Arturu. Mums pie mājas ir sporta laukums, un viņš tur ir izaudzis,” pasmaida Sandra. Mareks paskaidro, ka Arturs kopā ar lielajiem spēlējis kopā gan futbolu, gan basketbolu.

Arī Mareks un Jolanta savulaik vadāti uz treniņiem Liepājā. “Ar Mareku bija tā – viņš nekur negribēja bez mammas iet, bez tēta ekskursijā nebrauks, bija nedrošs,” atceras Sandra. Tādēļ nolēmuši, ka vajag dēlu iemest citā vidē. Kad sācis iet sporta skolā, tiešām mainījies. Un tāpat esot ar Arturu. Nav vairs bail kādam ko pajautāt, iemācījies patstāvību.

Savukārt Jolanta jaunatnes olimpiādē, kas notika maijā, meiteņu futbola komandas sastāvā ieguvusi sesto vietu. “No septiņām,” steigšus iestarpina Mareks. Pārējie viņu norāj – tas jau nebija jāsaka. Labāko sešinieks tomēr paliek labāko sešinieks.

Uz jautājumu, kādi vēl ir vaļasprieki, Mareks atbild: “Mācīties. Negribas jau. Bet, ja grib dzīvē ko sasniegt, tas ir jādara.” Mamma atgādina, ka vēl dēlam patīk mašīnu un moču taisīšana. Ļoti patīkot braukt ar mašīnu. “Jau no astoņu gadu vecuma,” apgalvo Mareks. Pirmais brauciens beidzies kaimiņu šķūnī. Autovadītāja apliecības gan viņam vēl neesot. Arturs atklāj – bet viņš esot pieteicies.

Mamma toties atceras pirmo reizi, kad Mareks braucis ar traktoru. Vajadzējis no lauka nolasīt akmeņus. Marekam – gadi pieci. Nav bijis, kas brauc, jo tētim jāceļ smagie akmeņi, tāpēc pie stūres pielikts dēls. Sākumā zēns pa lauku braucis taisni, bet tad viņam apnicis un sācis mest līkumus.

“Jolanta lasa daudz,” domājot par meitas vaļaspriekiem, saka Sandra. Meitene pati gan pasmaida: “Žurnālus.” Grāmatām vairs neatliekot laika.

Stingru sodu nav

Pirms gadiem desmit Malakauskiem bijusi arī sava saimniecība – lai būtu gaļa, piens. Taču bijis grūti vienlaikus strādāt skolā un saimniekot. “Kaut vai viens cūciņš, bet tas aizņem laiku,” secinājis Vaclovs. “Tagad mums ir tikai kaķis un suns.”

Sandra piebilst, ka skola paņem daudz laika. Tomēr stereotipam, ka skolotājiem savu bērnu audzināšanai laika neatliek, Malakauski nepiekrīt. Cenšoties, lai pietiktu. “Mājas aresti, lieli sodi bērniem nekad nav bijuši. Vienmēr cenšamies sarunāt. Vienojamies, cikos vajadzētu būt mājās. Ja laikā nav, ir jāpiezvana, jāpasaka, kur būs. Un arī mēs, pieaugušie, cenšamies informēt bērnus, kur esam,” pastāsta Sandra. Vaclovs papildina, ka vienmēr kaut aptuveni zina, ko kurā brīdī bērni dara un kur ir.

Liepājā Jolanta un Mareks dzīvo īrētā dzīvoklī. “Ja kaut ko arī mammai nepasaka, ak, dies’, viņa taču tāpat to neuzzinās! Pārbaudīt jau nebrauks. Aizies laiks, kamēr atbrauks, kamēr aizbrauks mājās,” atklāts ir Mareks. “Kaut ko jau noslēpt var, lai gan dažas lietas, ko es esmu izdarījis, māsa pasaka.”

“Kad Mareks bija mazāks, vienmēr teicu – kad tev būs astoņpadsmit gadu, varēsi darīt, ko gribi, tagad klausi mammu. Martā viņam būs astoņpadsmit, tagad saku – kad būs divdesmit viens gads, varēsi darīt, ko gribi, tagad vēl paklausi mammu,” Sandra sirsnīgi smejas. Mareks steigšus apgalvo, ka esot ļoti paklausīgs.

Kaujas līdz asinīm

Trīs bērni ģimenē – tas mūsdienās nav maz. “Vai tad mūsu ir daudz?” jautā Sandra. Mareks spriež – nav pārāk daudz, nav arī pārāk maz. “Viens bērns gan nejustos īpaši laimīgs,” Sandra uzskata. To, kā ir būt vienam, tagad izbauda Arturs, kad māsa un brālis aizbrauc uz Liepāju. “Īpaši jau nav ko darīt,” viņš novelk. Ļoti gaidot piektdienas, kad pārbrauks lielie, un tad ejot vaļā tracis. Jolanta un Mareks mazo brāli gan neapceļot. “Viņš apceļ mūs. Brīžiem ir tādi joki bijuši… Ar Jolantu sācis kauties, līdz asinis pa degunu nāk,” stāsta Mareks. Arturs steigšus piebilst: “Jolantai, protams!”

Taču nekādus lielos nedarbus visi trīs neesot strādājuši. “Katrā ziņā nekas tāds, par ko mammai un tētim būtu ļoti jāuztraucas, nav bijis,” saka Sandra. Bijušas sīkas nebēdnības. Piemēram, kamēr ome tualetē, bērni izmukuši pa logu un aizgājuši pie kaimiņiem. Jolanta bāzusi sev un brālim degunā akmeņus. Pašai nav bijis grūti dabūt ārā, bet Marekam tas nav izdevies. Jautāti, cik lielu ģimeni paši sev gribētu, bērni nopūšas – vēl nezinot. Grūti spriest. Tam vēl esot daudz laika.

Bet Ziemassvētkos Malakauskiem nav nekādas materiālas lietas, ko ļoti gribētu. “Ir prieks par katru dāvanu. Bet vislielākā dāvana ir tā, ka visi esam veseli un viss ir kārtībā. Savstarpējā saprašanās ir daudz, daudz svarīgāka. Nezinu, kā būtu, ja pašiem būtu lielas problēmas un ar bērniem būtu daudz jāstrīdas,” nosaka Sandra.

Ilze Lanka,
“Kurzemes Vārds”

Malakausku ģimene – mamma Sandra, tētis Vaclovs, vecākais dēls Mareks, meita Jolanta un pastarītis Arturs – Ziemassvētkos nevēlas materiālu dāvanu. Viņi gribētu, lai arī turpmāk būtu saticīga ģimene.