liepajniekiem.lv
Iesāk “Suitu sievas”
Aptuveni 30 tūkstoši viesu gadā apmeklējot Ziemupi. Daudzi no viņiem šajā paradīzē zemes virsū nespēj pat iztēloties, ko šai vietai nodarīja padomju varas gadi, pārvēršot par slēgto zonu. Tāpēc simbolisku ceļojumu pagātnē ap divi tūkstoši svētku apmeklētāju varēja izbaudīt jau ierodoties, kad pie kontrolpunkta, kur stāvēja vecs, tomēr draudīgs armijas bobiks, tika apturētas automašīnas un visiem iebraucējiem bija jāaizpilda anketa.
Pirms 600 gadiem Ziemupes vārds pirmo reizi minēts rakstos. Vietizrāde “Stāstu vietas” aizveda interesentus ekskursijā telpā un laikā, ciktāl sniedzas dzīvā atmiņa.
Vietējie iedzīvotāji, Vērgales amatierteātra un Liepājas teātra aktieri atklāja notikumus, kas reiz risinājušies feldšeres mājās, Raķešniekos, pie Ziemupes baznīcas un kapsētā, kā arī kadiķu audzē un jūrmalā. Stāstus apkopoja Rūta Holandere, režisors Mārtiņš Eihe atrada veidu, kā tos izstāstīt vēsturiskās vietās.
Arī režisora kopā ar ziemupniekiem veidotais Asfaltēšanas kongress vienlaikus bija izrāde un realitāte.
“Lai jūs saprastu, kādā atslēgā notiks Asfaltēšanas kongress, vēlos, lai jūs tam sagatavo “Suitu sievas”,” teica M. Eihe.
Nedaudz nenopietni par sūro un sāpīgo – tā tika risināts jautājums, ko darīt ar tiem astoņiem kilometriem no Ziemupes līdz šosejai? Dziedāja Vaiņodes Mūzikas skolas audzēkņi, dejoja vidējās paaudzes dejotāju kolektīvs “Vērgalīte”, uzstājās lietuviešu folkloras grupa “Intanka” no Viļņas.
Valsts futbols
Kongresā bija iekļauts telefona sarunas atstāsts, kurā būvnieks atzīst, ka esot jāsāk ar sūdzību un pretenziju pašvaldībai. “Sākot šķetināt ķēdīti pretējā virzienā, nonācām pie Vērgales pagasta pārvaldnieces Vitas Cielavas,” teica M. Eihe.
Klātesošos uzrunāja gan viņa, gan VARAM ministra padomnieks Reinis Strolis, kurš norādīja, ka pēc reformas šogad vien Latvijā pieejami 24 miljoni eiro ceļu būvei, taču apstiprinātajā sarakstā Ziemupes ceļa nav. “Jums jāsaņemas, jākļūst redzamākiem un dzirdamākiem,” viņš ieteica.
Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Edgars Kronbergs atsaucās uz V. Cielavas teikto, ka ceļa jautājumu risina jau kopš 90. gadiem, tātad
“valdības mājā būs jāsaka mutisks “fui” Satiksmes ministrijai, kura nav šo mazo darbiņu izdarījusi”.
“Satiksmes ministrija teiks, ka nav naudas, bet mums te ir Ekonomikas ministra biroja vadītājs Artūrs Butāns,” kongresa vadību turpināja M. Eihe. “Nauda ir Finanšu ministrijai, ja mēs te turpinām to valsts futbolu,” A. Butāns norādīja.
Viņš ceļu sarakstā, kurus sataisīs par reformas naudu, atradis tikai vienu Dienvidkurzemes novadā – no Aizputes uz Kuldīgu.
“Latvijas Valsts ceļi” atsūtīja vēstuli, kurā pateicas par ielūgumu un norāda, ka šajā dienā notiek uzņēmuma iekšējais pasākums, bet tikšanos varētu sarīkot citā laikā.
Kongresa referāti aktieru izpildījumā bija iedzīvotāju pārdomas, atmiņas un ieteikumi. Ceļš uz Ziemupi vienmēr bijis smags. Vasarā putekļos neko nevar redzēt, pavasarī un rudenī neizbraucami dubļi. Pārsistas riepas, ar akmeņiem izsisti vējstikli, pa grāvmalām izkaisītas detaļas. Taču kokam ir divi gali. Labs ceļš veicina atpūtnieku pieplūdumu, un klusā paradīze var pārvērsties par pārpildītu pludmali ar izbraukātiem mežiem.
Tādējādi kongresā izskanēja arī šaubas par to, vai ceļu vajag asfaltēt. Labs ceļš uz Ziemupi varētu būt arī rūpīgi uzturēts grants ceļš vai arī dubultā virsmas apstrāde.
Mīlestības vieta
Tirdziņš, koncerti, iespēja vasarā satikt Ziemassvētku vecīti, kapusvētki un vēl dažādas izklaides aizpildīja svētku dienu. “Vīramāte, vīrs, mīlestība. Autobusu pietura, kur jaunieši tusēja,” tādas ir asociācijas Baibai, kura saistīta ar Ziemupi divdesmit gadus.
“Jūrmala šeit ir pati labākā. Dzīvoju Liepājā, bet tur man jūrmala nepatīk,” viņa teica. “Ziemupe ir mājas, kur esmu izaugusi, pavadījusi lielāko daļu laika,” atzina Madara.
Feldšerei Lienei Ziemupe esot pirmā darbavieta un mīlestības vieta. “Esmu dzimusi Kalnišķos. Kad mani te nosūtīja strādāt, 1980. gadā tētis veda mani šurp paskatīties, kā te ir. Atbraucām, pirmās acīs iekrita garas nātres mājās pie paša ceļa. Kļuvu piesardzīga, bet tētis teica – meit, pie jūras cilvēki ir ļoti nabadzīgi un ļoti sirsnīgi, paliec te. Cilvēki bija draudzīgi un pieņemoši,” viņa pastāstīja.
Šeit apprecējās, piedzimuši trīs bērni, katram ir sava māja un nu jau radušies septiņi mazbērni, kuri gaida, kad atkal varēs atbraukt uz Ziemupi.
M. Eihe gandrīz katrā sētā atradis radus. Brēdiķi, Glezeri, Eihes, Veinbergi, Vītoli – līdz katram varot novilkt svītriņu. “Piederību Ziemupei var izjust dažādi,” teica režisors.
“Ir cilvēki, kuriem nav tiešas saiknes ar šo vietu, bet vēlējušies, lai pēc nāves tiktu šeit izkaisīti jūrā. Es arī to vēlētos. Un Ziemupes kapos varētu būt stēla, kur atstāt šo cilvēku vārdus.”
Pirms pusotra gada nomira Mārtiņa tētis, kura bērnība pagājusi Ziemupē, “Stumbreniekos”. Pēc viņa vecvecāku aiziešanas mūžībā tēta sapņi par atgriešanos nepiepildījās. Tur tagad dzīvo dzimtas viena zara turpinājums.
“Sarunas ar cilvēkiem, tikšanās šeit bija sava veida sarunas turpināšana ar tēvu par lietām, kuras nelikās svarīgas pirms tam vai arī laika trūkuma dēļ palika neizrunātas,” pauda Mārtiņš.
Svētku rīkotāju, biedrības “Ziemupīte”, pārstāve Daina Vanaga teica paldies visām ziemupnieku ģimenēm, kas pielika plecu svētku tapšanā.
“Jūras mājas” vadītāja Daina Vītola atgādināja, ka notiek arī ziemupnieku saiets: “Tas pirmo reizi notika 2003. gadā, tas nozīmē, ka nākamgad mums atkal ir viens apaļš cipars, kuru atzīmēt. Mēs ticam savai Ziemupei, Ziemupe tic mums, un mēs visi kopā, kas šos svētkus rīkojām, visi jūs, kas atbraukuši, esam Ziemupes skarti.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
