liepajniekiem.lv
Vecas un jaunas šķirnes
”Krūmiņos” dzīvo un strādā saimniece Māra Ceriņa ar meitu Inesi, bet pēc būtības ”Padambji 2” ir ģimenes saimniecība, jo darbos iesaistās arī citi radinieki.
Inese atzīst, ka bez palīgiem divus hektārus lielo platību nespētu apsaimniekot, tāpat jau nav viegli.
Grūtākais darbs ir pavasaros veidot augļu kokiem vainagus, arī izpļaušana nav vienkārša. Cik var, tik izdara ar traktoru, pārējo – ar trimmeri, bet labu trimmerētāju laukos dabūt grūti.
Dārzā aug vecas un jaunas ābeles, bumbieres, plūmes, ķirši, ogulāji. ”Te, pie mājas, ir veco saimnieku stādītais no iepriekšējiem laikiem, bet apkārt stādīja mans tēvs Ārijs Ceriņš, kas bija profesionāls dārzkopis,” Inese pastāsta.

Viņa zina vien aptuvenu šķirņu skaitu. ”Es reiz skaitīju, ābeles bija pāri 50, bumbieres – pie 20, plūmes ar piecām sešām vecajām šķirnēm kopā kādas 10, ķirši – trīs četras šķirnes.
Visu nezinu, ko tēvs stādījis; viņš mums atstājis daudz darba.”
Jau 10 gadu, kopš dārzkopis mūžībā, bet ļaudis viņu joprojām atceroties. Iespējams, tāpēc, ka dāsni dalījis padomus.
Ceriņu ģimene ”Krūmiņos” ienāca 90. gados, kad sabruka padomju iekārta un cilvēki atguva īpašumus, bet līdz tam dzīvoja Durbē.
Ā. Ceriņš strādāja blakus esošajā padomju saimniecībā ”Liepāja”, kur izveidoja plašus augļu dārzus. Audzēja tiem stādus, augļu kokus potēja. To pašu tagad dara Inese, arī profesionāla dārzkope.
Pret kaitēkļiem – ar darbu
Vecajās ābelēs augļi tīri, bez kraupja, un gaišie dzidrie izskatījās jo īpaši skaisti. Par to gādāts, lai augļi tādi būtu, – Inese vainagus tā izveidojusi, ka tie vēdinās. Tad nav tādu apstākļu, kuros slimībām, kaitēkļiem attīstīties.
‘Baltais Dzidrais’ ir zināmākā agro ābolu šķirne Latvijā, bet šodien dārzos saglabāta maz. Pie ”Krūmiņu” mājām aug trīs vecas dzidrās ābeles. Ražo katru gadu tā, ka nespēj augļus vākt. Šobrīd visi nolasīti vai nobiruši, un jau gatavojas vēlākas šķirnes.
”Arī ražu paretina, un izaug lielāki āboli un plūmes.
Ja arī gadās kādu tārpiņu uzkost, tas nekas, tie ir tīra olbaltumviela,” viņa pasmējās.
”Vēl ābeles neslimo un kaitēkļi neieviešas tāpēc, ka nav monokultūras. Dārzā ābelēm pa vidu iestādītas plūmes, starp bumbierēm – ogu krūmi, kur izkritušās bumbieres, iestādīti ķirši. Nav hektāriem rindā vienīgi ābeles cieši cita pie citas, ka ne nožūt var, ne vēdināties.
Bet ir otra lieta – par šāda veida dārzu, kurā viss aug juku jukām, nevar saņemt subsīdijas. Lauku atbalsta dienests to neuzskata par augļudārzu, bet piemājas dārzu.”
Ķīmiskus augu aizsardzības līdzekļus bioloģiskā saimniecībā nedrīkst lietot, bet Inese neizmanto arī tādus, kuri atļauti, jo uzskata, ka pilnīgi nekaitīgs līdzeklis nav izgudrots.
Ražu ēd paši, arī pārdod – gan svaigu, kad pārstrādātu. Spiež sulu, vāra ievārījumus un žāvē.
Māra Ceriņa reizi nedēļā ar produkciju brauc uz tirgu Liepājā, pārdod pie tirdzniecības centra ”Baata”, to var iegādāties arī mājražotāju biedrības ”Grobiņas spēkavots” veikalā ”Martas kiosks” Grobiņā, sākusi piedāvāt internetā.

”Šogad visu labi pērk, sākot ar ķiršiem. Lielu daudzumu jāņogu nopirka cilvēks no Latgales; tur ogas bija nosalušas pilnībā,” stāstīja Inese.
”Bet vispār cilvēki ir neizprotami.
Viņiem lielveikalu āboli vai bumbieri par 2,49 eiro kilogramā neliekas dārgi, bet, kad es prasu par mūsu āboliem 2 eiro, tad saka: dārgi.
Cilvēki domā, ka āboli paši izaug un nekas nav jādara, lai tos iegūtu. Raža izaug, jā, bet bez kopšanas nevar, tā arī ir jānolasa. Ir gan cilvēki, kas novērtē vietējos augļus un saprot, ka nevainojama izskata āboli veikalos varētu būt bieži migloti. Audzējot monokultūrā, citādi nemaz nevar, tāpēc es to negribu.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.