Latvijas dabā čūskas ir maz, bet labi pārstāvētas. Mums ir pa ūdensčūskas, indīgās un žņaudzējčūskas sugai. Viena no tām šogad pasludināta par Gada dzīvnieku.

Uzskata, ka gludenā čūska Dienvidkurzemē īsti sastopama nav, tai labāk tīkot Ziemeļkurzeme, lai gan kā vienā, tā otrā teritorijā ir sausi priežu meži, kas čūskai piemēroti. Taču zoologs, Slīteres Nacionālā parka dabas pētnieks un Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais inspektors Vilnis Skuja pieļauj, ka šo rāpuli varētu gan ieraudzīt arī mūspuses mežos.

Gludenā čūska ir ļoti reta, taču zoologs pieļauj, ka varbūt tā sastopama biežāk, nekā pētnieki domā. Tā ir arī ļoti maz izpētīta suga. Lielākā tās atradne Latvijā ir Slīterē. “Bet vēl ir vietiņas, kur tā varētu būt.”

Zalktis būtībā ir ūdenčūska, stāsta V. Skuja. Bet odze – mūsu vienīgā indīgā čūska.

Par čūskām ir daudz mītu, nosaka V. Skuja. Piemēram, ka zalktis vienreiz gadā kļūst indīgs. Ka odze paņem asti mutē un ripo pa taciņu cilvēkam virsū kā ritenis. “Kāpēc lai viņa to darītu? Čūska no cilvēka izvairās līdz pēdējam,” smejas zoologs. Viņš saka: varbūt vienīgi pavasarī, kad rāpuļa aukstās asinis liedz veikli kustēties, čūska nepagūs laikus aizskriet un trāpīsies cilvēkam ceļā.

V. Skuja spriež, ka čūskas Latvijā var dzīvot itin labi, liela apdraudējuma tām nav.

Foto no www.biolib.cz

Gludeno čūsku tās krāsojuma dēļ varētu sajaukt ar odzi. Taču tā ir slaidāka, ar ne tik izteiksmīgu galvu.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 6. janvāra numurā.
#kvards-20120106-06#