"Kurzemes Vārds"
Prom no toksiskā mantojuma
Pērnā gada 22. februārī, kad Krievija brutāli iebruka Ukrainā, mūsu acis atvērās jaunai realitātei. Ne tādai, kura man prātā bērnības un agrās jaunības gados, kad jebkurš krievu vienaudzis, kuram galvā ar sirpi un āmuru bija iedzīts “visuvarenā atbrīvotāja” gars, varēja tevi apsaukāt vienkārši tāpēc, ka esi latvietis.
Šodien latviešus uz ielas nemēdz lamāt, bet Putina varas 20 toksiskie gadi un mūsu “cerība, ticība, mīlestība”, uz to mierīgi noraugoties, pastrādājusi ļaunumu, kas vilka mūs atpakaļ tajā “saulainajā bērnībā”, kurā ne es, ne vairums Latvijas iedzīvotāju vairs negrib atgriezties. Bet palikušais mazums savā virtuvē runā ne to vien.
Runā, ka Krievija ir varena, runā, ka Latvija ir kvazivalsts, kura pastāv tikai tāpēc, ka Krievija to atļāva, runā, ka kādu dienu mēs atgriezīsimies Krievijas impērijā, jo nāks “atbrīvotāji”.
Un šos vārdus izrunā krievu valodā, jo latviešu valodu neprot un nemaz negrasās to apgūt – kāpēc gan!?
Gadu gadiem ilgusī latviešu tolerance pret šādu nihilistisku attieksmi un Krievijas maigās varas instrumentu lēni vilktās skrūves novedusi pie tā, ka Latvijas valstī dzīvojošs krievu tautības pedagogs, kuram būtu jābūt zināšanu, inteliģences, lojalitātes paraugam, dažkārt ne tikai tāds nav, bet apzināti nodarbojas ar jaunās paaudzes disidentu audzināšanu.
Tagad mācību procesā notiek neatgriezeniska pāreja uz latviešu valodu.
Tas, kas latvietim līdz šim likās: nu, kas tur traks, lai jau… tagad derdzas. Jau pērn atbrīvojāmies no padomiju slavinošiem pieminekļiem. Ukraiņu cīņa mūs apgaismoja.
Tikai tad pa īstam sapratām, ka nākamie “nacisti”, kurus Putina režīms nāks “demilitarizēt”, esam mēs.
Un, ja Ukraina kritīs, šie minējumi kļūs par realitāti. Tāpēc ir jāstāv taisni ar nulles toleranci pret imperiālismu, ar nulles toleranci pret agresīviem spriedelējumiem.
Un, ja Liepājas domes deputāte Ludmila Rjazanova sociālajos tīklos apsveic “dārgos vīriešus padomju armijas un jūras kara flotes dienā” gadu pēc tam, kad Krievijas armija, kurai tīk sevi pielīdzināt varenajam padomju atbrīvotāju formējumam, slepkavo tūkstošiem cilvēku Ukrainā?!
Tad mums, tautieši, jāpajautā pašiem sev: klau, vai tiešām mēs kaut ko neesam palaidusi garām…?
Atlūgumu lapkritis
No tiem vadītājiem, kuri šogad pameta dažādu Liepājas iestāžu vadītāju amatu, iespējams, varētu nokomplektēt vesela biroja vai pārvaldes vadošo aparātu.
Menedžmenta krīze skārusi trīs nozīmīgas jomas – sociālo, medicīnas, bet īpaši acīs krīt izglītības iestāžu menedžeru lapkritis.
Viss sākās ar Raiņa vidusskolas direktora Kārļa Strautiņa demaršu gada sākumā. Viņš izvēlējās pārcelties uz Izglītības un Zinātnes ministriju, lai kļūtu par tās parlamentāro sekretāru, tomēr jau drīz vien viens no Liepājā pamanāmākajiem izglītības nozares darbiniekiem bija atpakaļ dzimtajā pilsētā,
atgriezās savā amatā, turklāt gada izskaņā uzņēmās vēl vienas skolas vadību.
Atgriešanās iemesli publiski nav izskanējuši, bet, sekojot ziņām nacionālajos medijos, atliek vien secināt, ka vietējā dīķa dižzivij lielās politikas ūdeņi bija par dziļu.
Gada izskaņā Rīgas virzienā devās arī Izglītības pārvaldes vadītāja Kristīne Niedre-Lathere. Motivācija tāda pati – darbs ministrijā, proti, tās valsts sekretāra vietnieces postenī.
Pati, runājot par aiziešanu no darba Liepājā, viņa neizcēla konkrētu iemeslu, tāpēc var pieņemt gan to, ka šis ir K. Niedres-Latheres kāpiens pa karjeras kāpnēm, gan to, ka, iespējams, pašvaldības vadītāji no pārvaldes priekšnieces prasīja vairāk, nekā viņa spēja dot, ja lūkojamies uz nozares likstām Liepājā, kas izskanējušas publiski.
Vārdu sakot, katrs var palikt pie sava – gan tie, kas uzskata, ka pārvaldes vadītāja ir pārlieku kritizēta, gan tie, kam viņa šķiet nenovērtēta.
Publiskajā telpā, parādoties eksāmenu rezultātiem un skolu reitingiem, parasti sajūsma nav vērojama visā valstī kopumā, bet it sevišķi reģionos.
Saprotams, ka valsts trešās lielākās pilsētas, ambiciozās Liepājas, bērnu un jauniešu vecāku sarunu temati bieži saistās ar savas pilsētas izglītības zemo līmeni un prestižu, bet, cik tas ietekmējams lokāli, izvērtēt grūti, lai gan ir arī mazāku pašvaldību piemēri, kur skolas reitingos ir virs liepājniekiem. Tātad darīt kaut ko var.
Lai sakārtotu izglītības jomu, Liepājā pirms pāris gadiem tapa metodiskā atbalsta centrs, bet aprīlī to pameta jau otrā nopietnā konkursā atrastā vadītāja – Inga Kripšēvica.
No Izglītības pārvaldes bijušās vadītājas K. Niedres-Latheres paustā varēja secināt, ka centra darbība nav bijusi tāda, ko pilsēta vēlējusies sagaidīt.
Jūlijā darbu uzteica arī Liedaga vidusskolas vadītāja Inga Zeide, kura deva priekšroku darbam Liepājas Universitātē. Novembrī līdzīgu soli spēra Rietumkrasta vidusskolas direktore Anita Kuncīte.
Šī skola šoruden mediju virsrakstos nokļuva ar kādas ģimenes atklāsmēm par vardarbību mācību iestādē.
Jauni vadītāji bija jāmeklē arī vairākiem Liepājas bērnudārziem. Taču, iespējams, ka šie būs mazākie no nozares kreņķiem pilsētā.
Arī Sociālais dienests gada izskaņā tomēr sagaidīja jaunu vadītāju, par kuru kļuva no Talsiem pārnākusī Dace Zeļģe.
Viņas priekšgājēja Diana Mejere augustā, neilgi pēc stāšanās amatā, kā pamatu vēlmei darbu pamest norādīja veselības un ģimenes stāvokli.
Kad pirms gada no amata aizgāja Liepājas Reģionālās slimnīcas vadītājs Edvīns Striks, viņu aizstāja Rehabilitācijas nodaļas vadītāja Līga Priedena.
Tomēr līdzīgi kā vairākās citās Liepājas iestādēs arī slimnīcā jaunā vadītāja savā amatā nenostrādāja pat gadu, kā aiziešanas iemeslu minot personīgu lēmumu.
Par mediķi strādāt slimnīcā gan viņa palika,
tāpēc jādomā, ka ne bez pamata ir runas par to, ka L. Priedena ir laba laivas vadītāja, bet kuģi manevrēt viņai neizdevās.
Slimnīca ir pilsētas lielākais darbadevējs un nodokļu maksātājs, un medicīnas nozarē netrūkst kreņķu arī valstiskā līmenī.
Taču lielākais pārsteigums sekoja pēc tam – slimnīcas vadības dokumentos tika pieņemti nepieciešamie grozījumi un rudenī jau jaunā vadošā amatā – kā ārstniecības direktors – slimnīcas grožus atkal savās rokās pārņēma E. Striks.
Acīmredzot pašvaldībai otrreiz meklēt vadītāju konkursā likās pārāk riskanti un notika izšķiršanās par labu “vecajam kuģa kapteinim”.
Valsts būs jāsargā pašiem
Ne bez politiskiem strīdiem šogad tikām pie vēl kāda nozīmīga pavērsiena, ko diktēja saspringtā situācija pasaules politikā, – Latvijā ieviesa obligāto valsts aizsardzības dienestu, kas nozīmēja, ka visiem jaunajiem vīriešiem pēc pilngadības sasniegšanas ir jābūt gataviem doties dienēt – maksimāli 11 mēnešus kļūstot par karavīriem.
Vasaras vidū pirms pirmā iesaukuma vairāk nekā 400 jauniešu no visas Latvijas, arī liepājnieki, brīvprātīgi pieteicās valsts aizsardzības dienestā (VAD) militārajos spēkos.
1. jūlijā sākās dienests, bet augusta vidū VAD pirmie karavīri deva zvērestu. Slodze dienestā ir nopietna, un, ko tur liegt, daudziem jauniešiem tas bija pārsteigums.
Taču, kā atzina vecāki, kuri bija aizbraukuši uz zvēresta došanu, viņu puikas jau bija kļuvuši pieaugušāki.
Brīvprātīgajiem maksāja lielāku atalgojumu, nekā obligāti iesauktajiem paredzēts, tāpat tiek piedāvāti citi bonusi, arī apmaksātas studijas augstskolā, tāpēc valsts visādi centās jauniešus pievilināt dienestam, taču nākamajā iesaukumā jau tika runāts par to, ka nāksies jauniešus uz dienestu izsaukt ar likumu, jo atlase parādīja, ka apmēram 30 procenti no brīvprātīgajiem dažādu iemeslu dēļ dienestam diemžēl nav piemēroti.
No 2024. gada 1. janvāra brīvprātība vairs nedos nekādas priekšrocības un gatavam obligātajam iesaukumam armijā jābūt ikvienam vīrietim, kam jau ir 18 gadu.
Taču iespējamas arī citas dienesta formas – var iestāties Zemessardzē vai izvēlēties virsnieka kursu, studējot augstskolā.
Taču ideja viena – puišiem jābūt gataviem aizsargāt savu valsti, ja būs tāda vajadzība.
Sabiedrība kopumā šo jauno kārtību vērtē pozitīvi, taču tie, uz kuriem obligātais dienests attiecas, pauž dažādus uzskatus.
Tā Liepājas ielās satiktais students Dāvis par obligāto dienestu nav priecīgs. Tas izjaukšot ieplānoto dzīvi, bet, ja iesaukšot, tad dienēšot. “Mežā jau neslēpšos,” viņš smejot piebilda.
Tikmēr mamma Ineta, kuras dēls mācās 10. klasē, pastāsta, ka ģimenē apsprieduši to, ka viņam pēc vidusskolas būs jāiet dienēt.
Kā mammai viņai ar šo domu neesot viegli aprast, bet puika bez liekām runām esot gatavs iet un mēģināt, teicis: “Nevilkšu garumā, izdarīšu!”.
