"Kurzemes Vārds"
Adatu kamoliņš
Par gada dzīvnieku izvēlēts ezis. Dabas muzeja zoologi skaidro, ka ezis ir neliela auguma apaļīgs dzīvnieks, kura raksturīgākā pazīme ir ar adatām segta ķermeņa virspuse.
Ezim ir neliela galva ar smailu, kustīgu un mitru purniņu. Ežiem ir mazas, apaļas acis, nelielas, noapaļotas ausis un ļoti īsa aste.
Kājas ir samērā īsas, spēcīgas, ar pieciem pirkstiem un nagiem, kas piemērotas arī zemes rakšanai.
Eži pārvietojas vienmērīgos, ātros soļos, bet spēj arī ātri skriet un pat lēkt. Muguru un sānus klāj divus centimetrus garu adatu kažoks, bet galva, vēders un kājas klātas ar raupju apmatojumu.
Briesmu gadījumā ezis spēj savilkties kamolā, uz ārpusi izslienot adatas, stāsta zoologi.
Speciālisti norāda, ka Latvijā ir divas pēc ārējām pazīmēm ļoti līdzīgas ežu sugas – baltkrūtainais ezis ‘Erinaceus roumanicus’ un brūnkrūtainais ezis ‘Erinaceus europaeus’.
Biežāk sastopams baltkrūtainais ezis, jo tā izplatības areālā ir visa Latvijas teritorija. Brūnkrūtainais ezis sastopams reti, galvenokārt Latvijas ziemeļaustrumos.
Latvijā sastopamā ežu populācija oktobrī devās ziemas guļā, kas ilgs līdz aprīlim.
Zoologi zina teikt, ka eži apdzīvo teritorijas, kas bagātas ar krūmiem, lapu kokiem un bagātu zemsedzes veģetāciju: meža malas, lauksaimniecības zemes, dārzus un parkus. Labprāt uzturas apdzīvotu vietu tuvumā, arī pilsētās.
Aktīvi tie ir gada siltajā sezonā, diennakts tumšajā laikā.
Eži ir visēdāji, tomēr galvenokārt pārtiek no bezmugurkaulniekiem – vabolēm, kāpuriem, gliemežiem, tārpiem un zirnekļiem. Ēd arī augļus un mazus mugurkaulniekus, piemēram, vardes, čūskas, ķirzakas, putnu mazuļus, olas.
Ežu dzīves ilgums ir pieci līdz septiņi gadi. To dabiskie ienaidnieki ir lapsas, āpši, caunas, meža cūkas, pūces un suņi.
Dzīvniekus apdraud arī transporta līdzekļi, kūlas dedzināšana un pesticīdu izmantošana, norāda speciālisti.
Strazds – tik parasts un iemīļots
Tikmēr Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) par 2025. gada putnu izvēlējusies mājas strazdu, kas ir Eiropā un Latvijā ierasta un izplatīta putnu suga, kurai Latvijā ir stabila populācija.
Mājas strazdu, kas ligzdo lauku ainavā un piepilsētās, kā arī mežos, parkos un kapsētās, var atpazīt pēc apspalvojuma – tas ir melns ar metālisku, zaļganvioletu spīdumu un sīkiem, gaišiem raibumiņiem.
Pēcriesta tērpā raibumu ir vairāk.
Mājas strazdam ir nosmailoti spārni, īsa, taisnstūrveida aste un brūngansārtas kājas. Putna smailais, pagarais knābis vasarā ir dzeltenīgi bāls, bet ziemā – tumši pelēks.
Mājas strazds ir gājputns, turklāt sugai ir raksturīga starpmigrācija – pēc mazuļu izvešanas putni aizlido aptuveni pusceļu uz ziemošanas vietām, lai tur barotos un pēcāk turpinātu migrāciju jau tikai rudenī.
Rudenī un ziemā mājas strazdi pulcējas lielos, trokšņainos baros, lai aizsargātos no plēsējiem un lai veiksmīgāk atrastu barību uz laukiem, dārzos un citviet.
Atgriežoties no gājputnu gaitām, mājas strazds ir uzskatāms par vienu no pirmajiem pavasara vēstnešiem.
Jaunākie pētījumi Latvijā ir parādījuši, ka ne visi mājas strazdi mūsdienās veic starpmigrāciju, tāpēc pētnieki patlaban pievērsušies šī fenomena izzināšanai.
Mājas strazds ligzdo koku dobumos un arī cilvēka veidotos putnu būros.
Rets retējs
Latvijas Botāniķu biedrība (LBB) par 2025. gada augu izvēlējusies smiltāja retēju (‘Potentilla arenaria’).
Sausās un saulainās mežmalās, nogāzēs un ceļmalās aprīļa beigās un maijā reti kurš augs izceļas tik ļoti kā smiltāja retējs.
Tas ir neliels, 5–10 centimetrus augsts, zemei pieplacis rožu dzimtas augs ar gulošu vai pacilu stublāju un trīs vai piecu staru lapām.
Sevišķi ievērojami ir košie, zeltaini dzeltenie ziedi,
turklāt smiltāja retējs parasti zied bagātīgi, veidojot jau pa gabalu labi saredzamus cerus.
Smiltāja retējs Latvijas teritorijā kopumā sastopams samērā reti un nevienmērīgi, šeit sasniedzot sava areāla ziemeļu robežu. Biežāk suga sastopama Daugavas ielejā, it sevišķi tās lejtecē.
Ogres vai Rīgas iedzīvotāji šo augu piemērotās augtenēs pavasaros var atrast itin viegli – tā krāšņie, dzeltenie klājieni pamanāmi pat no auto vai vilciena loga.
Citviet Latvijā suga sastopama reti (Ziemeļlatvijā, Latgalē vai Sēlijā) vai pat nemaz.
Atsevišķas atradnes uz dzelzceļiem un tālu prom no Daugavas ielejas, tostarp Gramzdā, liek aizdomāties par sugas ienākšanas ceļiem un to, vai Latvijā ir tikai viena šāda pavasarī ziedoša zemei pieplakusi retēju suga.
Lai šo ziedēšanas fāzē viegli pamanāmo augu pareizi noteiktu, nepieciešama vismaz laba lupa,
vēl drošāk to var noteikt ar bionokulāru laboratorijas apstākļos.
Sugai raksturīgā pazīme ir blīvi zvaigžņmatiņi jeb sazaroti matiņi lapu apakšpusē.
Romantiskais jāņtārpiņš
Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par 2025. gada kukaini ievēlējusi jāņtārpiņu, tādējādi vēršot uzmanību gan uz dabas fenomenu bioluminiscenci, gan uz šo sugu šķietami arvien retāku sastopamību, liecina informācija LEB tīmekļvietnē.
Biedrībā skaidro, ka jāņtārpiņiem, kā tos nosaukuši latvieši, nav radniecības ar tārpiem, bet gan ar vabolēm, – tie pieder spīdvaboļu dzimtai, kurā ietilpst vairāk nekā 2000 sugu, lielākoties tropu iemītnieces.
Latvijā sastopamas tikai divas ar spīdorgāniem apveltītas sugas: jāņtārpiņš (‘Lampyris noctiluca’) un mazais jāņtārpiņš (‘Phosphaenus hemipterus’).
Savu latvisko nosaukumu šie posmkāji ieguvuši mātīšu un kāpuru ārējā izskata dēļ, jo to ķermenis ir 10–25 milimetrus garš, izteikti posmots, mīksts un bez spārniem.
Vienīgi jāņtārpiņa tēviņam ir spārni, tie spēj lidot, uzmeklējot zālē gaismas signālus raidošās mātītes.
Mazajam jāntārpiņam abu dzimumu indivīdi ir ārēji līdzīgi un nelido.
Biedrībā skaidro, ka jāņtārpiņi barojas tikai kāpura stadijā. Tie ir specializēti plēsēji, kas barojas ar konkrētu kukaiņu sugu kāpuriem, sauszemes gliemežiem un kailgliemežiem, kuri pēc svara var pārsniegt savu uzbrucēju pat 200 reizes.
Speciālisti skaidro, ka bioluminiscenci nodrošina ķīmiskie procesi, kas notiek īpašos gaismu emitējošos orgānos, kas atrodas jāņtārpiņa vēdera dobuma apakšējā daļā.
Gaisma rodas, fermentam luciferāzei mijiedarbojoties ar īpašām vaboles olbaltumvielām luciferīniem.
Jāņtārpiņa mātīte spīd aptuveni divas stundas naktī, un šī spīdēšana turpinās aptuveni desmit naktis. Tēviņi spēj pamanīt gaismas signālus pat 45 metru attālumā.
Sēne no Sarkanās grāmatas
Par 2025. gada sēni izvēlēta zaļā jeb papagaiļu stiklene (‘Gliophorus psittacinus’), informē Latvijas Mikologu biedrība.
Zaļā jeb papagaiļu stiklene ir maza, krāšņa sēne, kuru grūti sajaukt ar citu. Šī sēne aug nabadzīgās augsnēs, īpaši zālājos un parkos.
Tā nav indīga, bet nav arī ēdama sīkā izmēra dēļ.
Latvijā pirmo reizi pamanīta 1951. gadā Lielplatones apkārtnē, bet uz Latvijas Nacionālā dabas muzeja krājumu pirmais eksemplārs atceļojis no Moricsalas 2012. gadā.
Jauna sēne ir zaļa, ar spīdīgu, gļotainu cepurīti; tās krāsa drīz kļūst dzeltenāka, izņemot kātiņa augšgalu, kurš pie cepurītes vienmēr saglabājas zaļgans. Sēnei raksturīga maiga sēņu smarža un baltas sporas.
Zaļo stikleni var atrast vasarā un rudenī līdz pat salnām. Sēnes iecienīta dzīvotne ir nabadzīgas augsnes – neuzlaboti vai ilgstoši nemēsloti zālāji, ceļmalas, laukmalas un ganības, parki, kapi un baznīcu pagalmi, tomēr tās sastopamas arī mežos.
Tās aug gan pa vienai, gan lielākās grupās – desmitiem augļķermeņu vienuviet.
Tā ir pasaulē izplatīta suga, bet Latvijā ļoti reti sastopama.
Līdz 2024. gadam zināms vien nepilns desmits atradņu, tāpēc sēne iekļauta topošajā Latvijas Sarkanajā grāmatā.
Tikmēr par 2025. gada gļotsēni “Facebook” grupas “Gļotsēņu apbrīnotājiem un pētniekiem” dalībnieku balsojumā izvēlēta režģa gļotsēne ‘Hemitrichia serpula’ – neparastas formas gļotsēne, kas novērojama visu gadu.
Mala un dižais zirneklis
Latvijas Entomoloģijas biedrība (LEB) par 2025. gada bezmugurkaulnieku ir izvēlējusies dižo mājas zirnekli.
Dižais mājas zirneklis dzīvo cilvēka mājokļos, biežāk vietās, kur netiek traucēts, – vannasistabā, pagrabā, garāžā.
Mātītes ķermenis sasniedz 1,6 (līdz 1,8) cm garumu. Ja mēra kopā ar kājām, sanāk lielāks.
Kājas var būt līdz pat trim reizēm garākas par ķermeni.
Zirneklis ir aktīvs diennakts tumšajā laikā, bet, ja tiek iztraucēts dienas laikā, tad arī var pārvietoties, lai sameklētu jaunu slēptuvi.
Mātītes tīklā var pavadīt visu savu mūžu, savukārt tēviņi ir ceļotāji, un palielināta aktivitāte novērojama no jūnija līdz augustam. Šajā laikā tēviņi meklē mātītes, lai pārotos.
Sugas aprakstos tiek minēts, ka dižais mājas zirneklis dzīvo divus līdz trīs gadus. Bet ir dokumentēts gadījums, kad nodzīvoja sešus gadus.
Lai gan zirnekļi daudziem izraisa nepatīkamas sajūtas, tie ir nozīmīgi kukaiņu skaita regulatori.
Visbeidzot Latvijas Dabas fonds 2025. gada dzīvotnes godā cēlis malu – pārejas zonu starp divām vai vairākām ekosistēmām.
Šai dzīvotnei esot raksturīga īpaši bagātīga bioloģiskā daudzveidība, jo tajā ir vieta gan sugām, kas mājo atšķirīgajās ekosistēmās, gan arī īpašām sugām, kurām nepieciešami tieši malai raksturīgie apstākļi.
Kā norāda eksperti, redzamākās malas Latvijas ainavā ir mežmalas, kas savieno pļavas un meža dzīvotnes, ūdensmalas, kurās satiekas ūdens ekosistēma un zālājs vai krūmājs, arī ceļmalas un dzelzceļa malas.
