Pēdējā laika novērojumi rāda, ka divu metru distanci mēs jau pavisam noteikti esam aizmirsuši. Pasākumos, kuros pulcējas simtiem apmeklētāju, neviens vairs lokus citam apkārt nemet. Uz šo parādību varētu raudzīties divējādi – vai nu ar atvieglojumu, vai bažām.

Šķiet, ka esam aizmirsuši kovida laikā iedibināto kārtību, pārvarējuši tā uzspiestās doktrīnas, kas, no vienas puses, ir labi – tas nozīmē, ka esam atgriezušies pie ierastās dzīves kārtības, virspusējas normalitātes, atkal spējam dzīvot mierīgāk, atļauties izklaidēties, nedomājot par potenciāli pozitīvu kovida testu tuvākajās dienās.

Cilvēku tuvums vairs nešķiet biedējošs un nerada vēlmi atkāpties pāris soļu tālāk. Esam daudzmaz atkopušies.

Ja skatāmies no otras puses, atkal gan nākas vaicāt – vai tad kovids uz kādu brīdi ir bijis atcelts? Vēl interesantāk – kas mūs gaida rudenī un ar kādu attieksmi sastapsimies?

Saslimstības rādītāji pašlaik eksistē vienīgi kā fona elements, tie jau labu laiku vairs nav tik kliedzoši (ja salīdzina ar vīrusa ”ziedu laiku”). Tūlīt jau rudens, un situācija vēl rādās tāda miglaina, bet šādi tādi brīdinājumi jau ir izskanējuši.

Kā nu tagad būs? Ja tie saslimušo cipari atkal augs, droši vien nāksies atgriezties (vismaz daļēji) pie vecās kārtības. Vai mācēsim atkal atgriezties vīruslaika ierobežotajā ikdienā? Vai būs viegli atkal pakļauties nepieciešamajai “dresūrai”?

Šķiet, ka esam jau izkāpuši no kovida murga (vai labāk to saukt par būri?), tāpēc par to vairs negribas domāt, kur nu vēl tajā atgriezties.

Ja tomēr nāksies atgriezties, tad kādam varbūt nāksies smagi nopūsties, sagumt un teikt, ka tā taču atkal ir brīvības laupīšana.

Viena brīvība palikšot gan, jo vakcinācija vairs nebūšot obligāta, tāpēc dažs varēs atviegloti uzelpot, tikai te vietā būtu atgādināt, ka jāelpo uzmanīgi (atkal prātā paturot domu, ka vīruss nekur pazudis nav un kādu laiku to noteikti nemaz neplāno darīt).

Ja ierobežojumi atkal stāsies spēkā, tādā minējumu līmenī varētu apgalvot, ka, iespējams, būs jāsastopas ar sabiedrības nīgrumu un zināmu pretestību. No cilvēciskā viedokļa tas šķiet tikai loģiski.

Otrs variants: varbūt nebūs nemaz tik traki un sastapsimies ar sabiedrības gatavību. Esam jau tam izgājuši cauri, zinām, ko tas nozīmē, tāpēc sapratnei jābūt lielākai. Optimistiski raugoties, tam tieši tā arī vajadzētu būt.

Visā visumā vairāk gribas pieķerties domai, ka šoreiz paradumu maiņai nu gan nevajadzētu būt tik sarežģītai – pie vecajiem paradumiem atgriezties ir vieglāk.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.