Viens no argumentiem par labu grupas ceļojumiem skan pavisam vienkārši – ja tu dodies braucienā, kuru piedāvā tūrfirma, tas nozīmē, ka par visu jau ir padomāts. Pašam nekas nav jāplāno, var iztikt bez stresa pilnas gatavošanās, kad jāurbjas cauri internetā atrodamajai informācijai par dažādām apskates vērtām vietām un nav stundām ilgi jāmeklē izdevīgākā viesnīca. Sarežģītākais paliek vien ceļojuma somas sakārtošana.

Tiktāl tas nu būtu skaidrs, bet tagad daudz interesantāks jautājums: kāpēc ceļošana visiem kopā, pārvietojoties ar autobusu, ir daudz labāka?

Ceļošanai ar autobusu, protams, ir daudz mīnusu. Piemēram, var sagadīties, ka tev priekšā apsēžas kāds, kurš visu laiku atlaiž sēdekli atpakaļ, jo grib izgulēties, bet tavām kājām vairs nav vietas un principā tava tā jau ierobežotā kustību telpa kļūst vēl mazāka.

Bet šoreiz izvēlēsimies ignorēt netīkamo. Ņemot vērā ceļošanas līksmes radīto burbuli, cilvēki parasti vairāk saskata pozitīvo – tieši tāpēc uz ceļojumu autobusā ir iespējams paskatīties no gaišās puses.

Sākumā varētu šķist, ka garie pārbraucieni uz katru nākamo galamērķi ir vien tādi garlaicīgi starpposmi, piedzīvojuma pārtraukumi, taču tie var izrādīties tīri izklaidējoši.

Stundām ilgo braukšanu atsver mijiedarbe ar līdzbraucējiem, un te jāsaka, ka cilvēki autobusā veido tādu kā savu ekosistēmu. To varētu nosaukt arī par autobusbraucēju kopienu.

Man reiz teica, ka ceļojumos parasti brauc pozitīvi uzlādēti cilvēki, jo viņu mērķis ir atpūsties un izklaidēties. Šis apgalvojums, spriežot pēc manas līdzšinējās pieredzes, ir patiess.

Pēc maniem vērojumiem, šīs kopienas nerakstītie principi paredz, ka notiks dalīšanās ar ēdienu, jo kopienas locekļiem citam par citu ir jārūpējas. Un, lūk! Autobusā ir onkulītis, kurš visiem iznēsā savas līdzpaņemtās sviestmaizes. Saldajā ēdienā viņš savukārt piedāvā pat putna piena konfektes. Vēl ir tantuks, kurš uz riņķi laiž glāzīti, kurā visiem ceļabiedriem tiek ieliets pa kādai stiprākai lāsītei. Lūk, tā! Visi ir paēduši, padzēruši, un kopējais noskaņojums jau ir daudz jautrāks.

Otrs pozitīvais aspekts, kurš savā ziņā izriet no iepriekš minētā, ir sapazīšanās. Faktiski no tā nemaz nav iespējams izvairīties, jo lielāko ceļojuma laiku visi tāpat pavada kopā.

Un te jau nu nekad nevar zināt, kādus cilvēkus sanāks iepazīt un pie kādiem labiem bonusiem šīs pazīšanās novedīs.

Divas kundzītes pa šo laiku jau varbūt būs paguvušas sarunāt apmainīšanos ar puķu stādiem, jo vienai dārzā trūkst mārtiņrožu, kamēr otrai nemaz nav flokšu. Tāda apmaiņa ir garantija tam, ka saziņa turpināsies arī pēc ceļojuma.

Autobusa kaimiņi cits citu uzmana (tādā draudzīgā nozīmē). Arī tad, kad galamērķis ir sasniegts, viņi cits pie cita ļoti turas. Līdz ar to, klaiņojot pa svešās valsts ieliņām, pazaudēšanās iespēja ir daudz mazāka. Tad nu iznāk, ka autobusbraucēji neapzināti izveido savstarpēju drošības tīklu.

Svešā valsts iebraucējam šķiet kā makrokosms, bet autobusa sabiedrība šeit vienmēr veidos savu mikrokosmu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.