Tikai tā, starp citu, jāatzīmē, ka grāmatās par žurnālistikas un komunikācijas principiem stāv rakstīts, ka, publicējot ziņas, medijiem vismaz daļēji jāievēro līdztiesības princips – negatīvajam blakus jāatspoguļo arī pa kādam priecīgākam notikumam. Tas tāpēc, lai sabiedrība neieslīgtu depresijā un nenodomātu, ka pasaule ir tikai drūma un briesmīga vietiņa (neatkarīgi no tā, vai tas tiešām tā ir).

Pēdējā laikā aizvien grūtāk atrast kādu pozitīvāku ziņu, jo politiskie saspīlējumi, ekonomiskās grūtības un vides problemātika aizpilda gandrīz visus tematiskos apcirkņus un veido virsrakstus, kurus gandrīz neiespējami ignorēt. Un tagad vēl šīs kaudzītes augšgalā pievienojam neseno galvassāpes raisošo problēmu – tos, kuri taisās kandidēt Saeimas vēlēšanās bez augstākās izglītības. It kā jau tāpat nebūtu pietiekami…

To visu lasot, skatoties un dzirdot, daļa sabiedrības kļūst par neglābjamiem pesimistiem. Piemērs: es jau neskaitāmas reizes no saviem vienaudžiem esmu dzirdējusi tādas frāzes kā “sabiedrība tuvojas savam galam” un “pasaulei ir vāks”, nemaz nerunājot par modes teicienu “viss ir slikti”.

Kāda pasaule, tāda attieksme. Ja pasaule tik tiešām iet uz savu galu, tad nav nekāds brīnums, ka tik sērīga un pesimistiska ir cilvēku domāšana.

Ar šādu domāšanu mēs gan pavisam viegli un ātri varam noiet pa burbuli. Lai nu kā, bet muļķīgi būtu arī bāzt galvu smiltīs un izlikties neko neredzam. Vēl jau, protams, varētu būt tā, ka šis pesimisms ir tikai tāda jaunākās paaudzes iezīme.

Kāpēc mēs labo neredzam? Nebūt taču nav tā, ka visu gaišo, priecīgo un patīkamo kāds būtu aizliedzis vai piegriezis tam skābekli. Atbilde: labais slīkst negāciju jūrā – tieši tik vienkārši. Viņš gan tur mētājas ar rokām un mēģina saukt, bet ar to acīmredzot ir nepietiekami. Atnāk žurnālists ar fotogrāfu, paskatās, iemūžina un velta tam pāris vārdus, bet tālākais atkarīgs no informācijas patērētāja.

Skaidrības labad gan jāatzīmē, ka sabiedrības kopējais noskaņojums jau nav tikai mediju atbildība (lai gan uz to pleciem sava daļa tomēr gulstas). Tas veidojas un izriet no pasaulē notiekošā.

Mēs zinām tikai to, ko redzam un ko mums pastāsta.

Ja to cukuraino notikumiņu un parādībiņu ir mazāk, tad tie tur tā arī paliek, vāļājoties starp drazām un zivju asakām.

Tie paliek virsrakstos, kuriem neviens nepievērš uzmanību. Virsrakstos, kuri ir pārāk blāvi, jo nepauž traģiku un gadsimta nelaimi.

Vai ar visiem problēmu ūdeņiem un samazgām, kas gāzušās pāri galvām, mēs tiešām būtu tā notrulinājušies, ka vairs neko citu neredzam? Vai kāds mums uz deguna uzlicis tumšu stiklu saulesbrilles, kuras vairs nevaram (vai negribam) noņemt? Un tagad svarīgākais jautājums: vai pastāv iespēja, ka pasaule pašlaik izlolo pesimistu paaudzi? Atbildes uz šiem jautājumiem varētu izmantot, sastādot jaunas ziņas.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.