Pagājušās nedēļas sākumā piedzīvojām pamatīgu puteni, kuram vajadzēja būt gataviem, jo, lai nu kā, bet pašlaik mums tomēr ir ziema.

Līdzi tam nāca briesmīgi vēji, kuri vietām sniegu grieza vienos virpuļos. Un, kur dabas stihijas ļaujas savai vaļai, tur klusuma nav nekad. Līdz ar to nav klusuma arī no cilvēkiem.

Pāvilostā, piemēram, cilvēki diskutēja par savādu troksni, kas bijis dzirdams veselas dienas garumā. Paši gan sprieduši, ka vējš tas nav varējis būt, jo skaņa pārāk “dīvaina”.

Apmēram tā: “It kā varbūt vējš, bet tai pašā laikā ne vējš.” Ja skaņa dīvaina, tātad aizdomīga, un ļoti iespējams, ka tur slēpjas kas vairāk.

Par skaņas iemesliem mēs painteresējāmies, un izrādījās, ka patiesība šoreiz gana vienkārša: tas izdaudzināti “dīvainais” troksnis tik tiešām bija vējš. Putenis brāzās pāri jūrai tādiem spēkiem, ka radīja draudīgu skaņu.

Otrs variants: šķūrējot sniegu, tehnika, iespējams, atdūrās pret kādu betona apmalīti, kas attiecīgi varēja arī izraisīt troksni. Protams, ne tik lielu, lai tas saceltu kājās iedzīvotājus.

Tā nu reizēm iznāk, ka uzmanība jāatvelta arī savādu skaņu pētīšanai. Protams, ka cilvēku ziņojumi vienmēr ir jāņem vērā.

Kā gan citādi laikraksts būtu zinājis, ka jāķeras klāt Liepājas pazudušajiem kaķiem, kuri vienmēr rosījušies pie Pētertirgus, bet tad vienu dienu ņēmuši un izgaisuši. Bez šīs informācijas avīze taču nekā citādi nebūtu iedomājusies izmeklēt un galu galā tikt arī pie skaidrojuma, ka kaķi, iespējams, pārcēlušies uz vietu, kur tiem bijis siltāk.

Ūsaiņi gan droši vien nemaz nezina, kāda mēroga uzmanību un interesi bija izpelnījušies.

Interese par šādiem problēmjautājumiem cilvēkiem ir, un labi, ka uz tiem tiek vērsta arī citu uzmanība, bet arī šeit viss, protams, ir balansā, respektīvi, ja viena lieta tiek ņemta vērā vairāk, tad kāda cita noteikti ir palikusi ēnā un ļaudis tai uzmanību pievērš mazāk.

Tā ir izvēle, vienaldzība, egoisms, nezināšana vai vienkārši stulbums? Virsroku ņem stulbums, tas aiziet uz urrā.

Viena no problēmām, kas atkal aktualizējusies tieši pagājušajā nedēļā, ir situācija uz ceļiem, kad daļa autovadītāju nedod priekšroku neatliekamās medicīniskās palīdzības automašīnai. Zināms taču, kā jārīkojas, tomēr atsevišķi gadījumi vēl joprojām liecina par pretējo. Vienaldzība vai stulbums?

Vēl viena parādība: lai izsauktu Valsts policiju, cilvēks zvanījis uz numuru 112. Tā kā tas ir vienotais ārkārtējo notikumu tālrunis, zvanītājs, protams, vienmēr tiek savienots ar attiecīgo dienestu, taču šī savienošana paņem laiku. Laiku, kas citos gadījumos var izrādīties izšķirīgs.

Te atkal jāatzīmē, ka sabiedrībai taču ik pa laikam tiek atgādināts, ka labāk zvanīt uz konkrēto tālruņa numuru (šai gadījumā, lai sasniegtu Valsts policiju, tas ir 110), lai katrs dienests varētu reaģēt jau pirmajās sekundēs. No zvanītāju puses tātad nepietiekama zināšana.

Lai zinātu, ir jāklausās. Šo taktiku var lietot to pašu dīvaino trokšņu gadījumā. Nedaudz analītiskas domāšanas, un nevajadzēs pievērsties fantazēšanai par nejēdzībām. To laiku varēs izmantot, piedomājot pie patiesi būtiskā.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.