Cik reižu dzirdēts par gadījumiem, kad ātruma cienītāji ar visu skrejriteni gājējam uztraukušies virsū vai aizķēruši, labākajā gadījumā radot izbīli, sliktākajā – izraisot fizisku traumu.

Rādās, ka skrejriteņu cienītāji, reizēm drīzāk saucami par kaskadieriem, tomēr nav vienīgais gājēju apgrūtinājums. Tādi ir arī velosipēdisti.

Lūk, situācija: saulaina jūnija diena, kas nozīmē, ka ietves pilnas ļaužu. Eju pa trotuāru, apkārt vēl vesela kājāmgājēju grupiņa – ejam visi gandrīz vienā pulkā, cits pie cita ļoti tuvu. Un te pēkšņi mums visiem līgani tuvojas velobraucēju pāris. Tuvojas vienā mierā un pilnīgi netraucēti, savā starpā sarunājoties un ķiķinot.

Bet ietves platums tāds, kāds ir…

Lai gan labi redzēdami, ka tepat degungalā gājēju pulks, viņi nemaz neuzgaida, lai kājotāji paretinātos, izkārtojoties vismaz tā, lai izveidotu aili, pa kuru tikt cauri.

Tā vietā, tikai nedaudz samazinot ātrumu, braucēji līferē mums cauri, liekot dažiem gājējiem lēkt sānis, no izbīļa noelsties un uzsaukt: ”Vai tad tiešām tā jādzenas cauri, ka nemaz neredz?!”– vienam aizķerot arī iepirkumu maisiņu.

Tajā pašā laikā tieši blakus ietvei uz brauktuves ir speciāli velosipēdistiem paredzētā velojosla. Pa to tajā brīdī neminās neviens velosipēdists – pilnīgi brīva josliņa, pa kuru būtu varēts netraucēti un bez sirdsapziņas pārmetumiem droši izbraukt. Nē, šo iespēju neizmanto – acīmredzot tā pat nav izskatīta.

Tāda pati situācija neskaitāmas reizes vērojama uz Tramvaja tilta. Arī tur ir velojosla, taču nereti velosipēdisti (vairumā, protams, tieši jaunieši) pa to nebrauc, it kā iedomādamies, ka, pārvietojoties ar velosipēdu, viņi te ir karaļi un gājējs būs tas, kurš pamuks malā. Tas, kuram gandrīz bez ierunām un vārdu apmaiņas jāpamūk malā.

Un viņš arī pamuks, ja negribēs ciest, taču aizkaitināts būs noteikti.

Bet pamēģiniet kādreiz kaut vai nejauši iekāpt un paieties pa velojoslu – brīdinājuma zvaniņu aiz muguras un uzbļāvienu dzirdēsiet uzreiz. Nedod dievs, tādu neuzmanību un robežu neievērošanu!

Pilsēta ir cilvēkiem: kājāmgājējiem, velosipēdistiem un autobraucējiem – visiem jāatrod vieta un katram tā ir paredzēta. Sevišķi Liepājā, kur bez velojoslām izveidoti vēl arī atsevišķi veloceliņi.

Jautājums nav par to, vai velojoslām ir jēga, bet gan par to, kāpēc daļa riteņbraucēju neuzskata par vajadzīgu tās izmantot. Kāpēc viņi neizmanto to, ka pilsēta par viņiem tā parūpējusies, un kāpēc neciena gājējus?

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.