Daiga Lutere
"Liepājas Vēstules"
– Vai esi pieprasīts un dārgs arhitekts?
– Cik es varu, tik es daru! (Pasmejas.) Patiesībā esmu cenu lineāla vidusdaļā.
– Zvaigžņu slimību pazīsti?
– Teikšu, ka ne, jo neesmu bijis aizgrābts ar kaut kādiem panākumiem. Taču, kad biju jaunāks, man neapzināti patika zīmēties, patika būt pamanāmam.
Runājot par darbu, kas pabeigts, manī vienmēr bijusi liela paškritika un sajūta, ka tas tomēr nav gana labs, pilnīgs. Mani kompleksi lieguši kļūt iedomīgam.
Šobrīd svarīgākais, lai tie, kas saņem mana darba rezultātu, būtu priecīgi un laimīgi. Man patīk to nolasīt. Tā nav zvaigznes ķeršana.
– Kā tu pats šobrīd jūties?
– Man patīk šis dzīves posms. Esmu jau savos sešdesmit, un dzīve kļuvusi apzinātāka. Dzīvības nodrošināšanai vajag gan pašizpausmi, gan realizēšanās spēku un interesi dzīvot. Tas ir ikdienas darbs – par to rūpēties, jo pats no sevis viss nenotiek. Pats no sevis pamostas nogurums vai slinkums, kas nekur neved. Tikai uz apātiju.
Man šķiet, ka stingri turēties pie dzīves plūduma jautājumiem ir manas dzīves šī brīža etaps. Un šai dzīves stadijā interesanti redzēt, cik dzīve dažāda, cik daudz tajā notiek un cik tā patiesībā ir gara. Šobrīd man vairāk patīk dzīve pati. Agrāk man vairāk patika tas, kāds es esmu dzīvē.
– Ko dod apzinātība?
– Tā neizslēdz rūpes, šaubas, piepūli. Tieši otrādi. To ir daudz vairāk, bet viss notiek kopsakarībās, izskaidrojami. Nākas piepildīt savu laiku, apzinoties, ka dzīve nav bezgalīga. Ja četrdesmit gados par to vispār nedomā, tad vēlāk gan.
Arī man jāapzinās, cik gadus vēl, varbūt desmit, divdesmit, būšu enerģisks savā profesijā. Kā dzīvošu pēc tam? Kāda būs mana intensitāte, gudrība, uzņēmība, laikmeta izpratne?
– Vai tam var sagatavoties?
– Laikam nevar. Cilvēks savā dzīvē pieaug, attīstās, bet laikmets vienmēr attīstās straujāk un mums nezināmā veidā.
Visi mūsu ieguvumi tiek zaudēti katrā nākamajā dienā, jo vēl neprotam dzīvot laikmetā, kurš šodien jau paguvis mainīties.
Te arī vajadzīga tā apzinātība, lai katru dienu rīkotos apzināti, lai sevi turētu formā. Reizēm jūtu zināmu ilgošanos pēc tā, ka gribētos vieglāk uztvert apkārt notiekošo un dzīvot vieglāk, kā bija jaunībā. Man kaut kā pietrūkst toreizējās bezrūpības.
– Pasniedzēja darbs tev patīk?
– Ir interesanti sekot, kā vienlaikus top, veidojas manu četrpadsmit audzēkņu darbi. Man patīk tiem sekot līdzi, un katru dienu man jābūt daudzus soļus priekšā, lai manītu, kur viņi aizblandījušies. (Smaida.)
Pirmo reizi pasniedzēja godā nonācu tūlīt pēc studijām. Toreiz Liepājas Mākslas vidusskolā restauratoriem un koktēlniekiem mācīju kompozīciju un arhitektūras vēsturi. Jaunieši gandrīz bija mani vienaudži, un jutos kā tāds līderis savējo baram, kas seko. Toreiz mēs būvējām milzīgus sapņus un veicām lielus darbus. Vasarās mēs veidojām ”Liepājas dzintara” scenogrāfiju. Tas bija līdzīgi, kā traukties ar močiem.
Tagad tas ir citādāk. Šodien mācu jauniešiem tieši profesiju. Mācu iedziļināties telpiskumā, redzēt lietas un vidi kopsakarībās. Domāju, pats mācību process ir krietni precīzāks. Bet tagad gan nevaru cerēt uz ko citu, kad jaunieši mani redz kā onkulīti.
– Pirms cik gadiem tu pārcēlies uz Rīgu?
– 2001. gadā. Tāda zināma nenovēršamība, jo cilvēks kā koks aug. Koks neizvēlas, cik plata būs lapotne. Var jau gribēt iespiesties mazumiņā, bet viņš aug.
Pienāca brīdis, kad sāku taustīties tālāk par Liepāju, gribēju darbus Rīgā un citās pilsētās. Liepājā daudz ko biju blīvi saprojektējis, un izaugsme aicināja. Tas bija profesionāls jautājums. Arī sadzīves apstākļi vilināja braukt tālāk.
Sākumā noīrēju istabiņu, domāju, tikai ieradīšos, paskatīšos, pataustīšu Rīgu. Tad radās darbinieki, kas gribēja strādāt. Galvenokārt jau darbinieku jautājums bija izšķirošs. Rīgā bija iespēja piesaistīt jaunus izstudējušus arhitektus savam birojam, kas Liepājā nebija iespējams. Izauga Rīgas birojs.
Pāris gadus braukāju starp Rīgu un Liepāju, līdz tas kļuva pārāk sarežģīti, vajadzēja izdarīt izvēli. Toreiz biju radikāls, pēkšņs un pārvācos pavisam. Paņēmu līdzi uz Rīgu arī Liepājas darbiniekus. Biju tik principiāls, ka pat pārdevu māju te, Liepājā. Varbūt tai brīdī jutos pat atslogots, jo šī pārcelšanās arī atbrīvoja no ierastās darba vides.
Daudzi domā, ka būt par arhitektu nu reiz ir ļoti laimīga profesija, kurā var radīt un atstāt aiz sevis rezultātu.