Iesēšanās noritēja nervozi; kādi bez biļetēm iekāpa pirms biļeti nopirkušajiem, un sākās drūzmēšanās, jo šoferis pirmajiem lika izkāpt, bet otrie jau stāvēja uz autobusa kāpnēm. Vadītāja balss tonis gaisotni elektrizēja vēl vairāk, atiešanas laiks attālinājās.

Kāds vīrietis dabūja par rītiem un vakariem, jo palīdzēja salonā ienest somas sievietei, bet pats nekur nebrauca. Viņam bija jātiek ārā, tāpēc cilvēki pierāvās, lai palaistu garām, savukārt šoferis pamanīja, ka iekāpis cilvēks, kurš kavē visu pagastu.

”Atā, atā, palieciet sveiki!” sieviete, krieviski runājot pa telefonu, māja cilvēkiem aiz loga. Kā varēja saprast, viena ģimene atvadās no otras, vai nu radinieki, vai draugi. ”Paldies par uzņemšanu, bet

pie jums vairs neatbrauksim, mums šeit nepatika. Un pamuļķis šoferis pat neļāva kārtīgi atvadīties…”

viņa teica.

Tā arī bija – vieni palika, otri aizbrauca, pirms šķiršanās neapskāvušies, jo ērcīgais šoferis viņus izgaiņāja.

No dzirdētā nopratu, ka atbraucējai Liepāja nebija patikusi. Vai mazums, kas var iespaidot? Ielas izrakņātas, dienas aukstas… Un kāds vēl ciemošanās noslēgums autoostā!

Tajā brīdī izjutu tādu kā protestu – nav taču viss slikti! Bija kauns par šofera izturēšanos – ja nu sieviete vispārina un viņa domā, ka citi šejienieši tādi paši kā stūresvīrs; ja nu viņa ukrainiete un tagad tāds iespaids par valsti?

Gribējās viņu uzrunāt, pastāstīt par labo un skaisto pilsētā, jo Liepāja man nozīmīga, par to iestājos, kad vien varu.

Līdzīgs stāsts – no interneta. Viens jūtūberis intervē otru; baltkrievs Leonīds Paškovskis – krievu Antonu Ļadovu. Abi ceļo pa pasauli, filmē, ko redz, un to publicē.

Saruna ievirzās par mīļākajām pilsētām un tām, kuras nepatīk. Leonīds saka: viņam nav izdevies sakontaktēties ar Lietuvas galvaspilsētu. ”Esmu vairākreiz tur bijis, bet katrreiz notiek kāda katastrofa. Viļņa baltkrieviem ir svētā zeme, pievilkšanas un savā ziņā pielūgsmes centrs, bet es to burtiski nevaru ciest,” blogeris atzīst.

Katrreiz sanācis būt kopā ar aplamiem cilvēkiem, piemēram, meitenēm, kas dzer džinu ar toniku no lielām plastmasas pudelēm, pēc tam čurā aiz autobusu pieturas būdiņām. Arī pieredzējis benzīntankos attiecību noskaidrošanu ar dūrēm.

Atkal man mazais sašutums: Viļņa ir skaista! Es to šopavasar piedzīvoju. Jaunā daļa ar stiklotām augstceltnēm – kā mazā Manhetena, turpat piekalnē Sakuru parks. Izbūvēta promenāde un blakus Nerei lieli laukumi gan aktīvai, gan pasīvai atpūtai.

Vakaros vecpilsēta silta visādās nozīmēs, bet no Ģedimina kalna pāri pilsētas jumtiem – tādi saulrieti!…

Es saprotu, ka manus labos iespaidus nostiprināja cilvēki, kurus sastapu, un viņi bija smaidīgi, pieklājīgi, pozitīvi. Ej nu sazini, ko es domātu par Viļņu, ja vakarā būtu redzējusi nevis iemīlējušos jaunus pārīšus vērojam saules migšanu, bet skaļu kompāniju ar aliņiem. 50 pret 50 – tāda iespēja pastāv vienmēr.

Cilvēku izturēšanās, attieksme, pateiktais reizēm nosaka daudz. Būtu gadījies cits šoferis, varbūt sieviete autobusā nebūtu tik kategoriski noskaņota, ka uz Liepāju vairs neatbrauks?

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.