Pilsētniekiem sirdis var būt pat jutīgākas nekā lauciniekiem – tā smaidot saka ornitoloģe Zigrīda Jansone. Laucinieks mēdzot teikt – “mans stārķītis”, nu, varbūt arī “mana zīlīte”, bet reti kad aizdomāšoties par meža un lauka putniem, kas sētā parasti nemēdz ienākt.

Meža putniem visgrūtākais laiks ir ziema. Koku apledojums ir bīstamāks par sniegu, jo zeltgalvīši, cekulzīlītes, mizložņas un citi mazie putniņi nevar tam izurbties cauri, lai atrastu kukaiņus un kāpuriņus. Kad pašu spēkiem putni vairs barību sagādāt nevar, putni kļūst neparasti droši – ēd pat no plaukstas.Parasti cilvēks putniem daudz palīdzēt nemaz arī nevar. Taču Z. Jansone min kādu izņēmumu – viņa ir pārliecināta, ka laukirbēm var un vajag palīdzēt.

Laukirbes īsā un zemā lidojumā laižas tikai nepieciešamības gadījumā, to dzīve lielākoties aizrit uz zemes. Latvijā šie putni sastopami tikai Lejaskurzemē un Zemgalē. Ziemā tie uz siltām zemēm nelido. Taču bargākos laika apstākļos ornitoloģe tomēr aicina irbes piebarot. Ja kļūst par aukstu un sniegainu, putni paši jau būs pietuvojušies kādai lauku sētai. Saimniekiem atliek vien apstaigāt sētu un, ja pamanītas pēdiņas, pabērt siena smalkumus, lopbarības graudus, griķus, auzas vai pārslas. Būtu vēlams uzsliet kādu nojumīti, lai barība neapsnieg, svarīgi, lai tā būtu caurskrienama, un putni varētu pamukt no plēsēja. “Var arī vienkārši pavērt šķūņa durvis, tad irbes pašas tur ko atradīs un varēs arī nakti pārlaist,” iesaka ornitoloģe. Jo sniegā guļošajiem tekalētājputniem bīstama arī sērsna, kas naktī var pārvilkties pāri to galvām.

Rakstu plašāk lasiet šodienas “Kurzemes Vārda” numurā.

Laukirbes Latvijā sastopamas visu gadu. Vasarā to krāsa saplūst ar zemi, bet uz sniega putni labi pamanāmi.

#kvards-20110103-04#