Vēl visu jūliju un augusta sākumā jebkurš iedzīvotājs var piedalīties
balto stārķu uzskaitē, atgādina Latvijas Ornitoloģijas biedrība. 

Turpinās unikāls projekts – 7. starptautiskā balto stārķu uzskaite.
Katrs, kurš saskaita svēteļus savā apkārtnē un datus ievada portālā “Dabasdati.lv”,
kur šim nolūkam izveidota īpaša sadaļa, palīdz noskaidrot, cik šo putnu Latvijā
ir, saka LOB pārstāvis Agnis Bušs. Datus ievadīt var arī ar viedtālruni. Pašlaik
visā Latvijā saskaitīta aptuveni trešā daļa tā daudzuma, kāds bijis pirms
desmit un divdesmit gadiem. Toreiz fiksēti vairāk nekā desmit tūkstoši ligzdu.

Lai apzinātu balto stārķu ligzdošanas sekmes visā Latvijas teritorijā,
uzskaitē ir jāiesaista pēc iespējas vairāk Latvijas iedzīvotāju, uzsver
biedrībā. Īpašs aicinājums ir apsekot viensētas, kuras atrodas tālāk no
galvenajiem ceļiem. Tieši no šādām uzskaitēm pētnieki uzzina par šo putnu
populācijas izmaiņām.

Mūsdienās stārķi ligzdo gandrīz visā Eiropā, bet tā tas nav bijis
vienmēr, stāsta LOB balto stārķu monitoringa vadītāja Māra Janaus. To dzimtene
ir Tuvo Austrumu zemes, kur tie skaitījušies neaizskarami. Domājams, ka vismaz
kopš agrīnajiem viduslaikiem gan paši putni, gan paradums tos saudzēt un tiem
palīdzēt, izvietojot ligzdu pamatnes, izplatījies Eiropā. Latvijā šie putni
ienākuši līdz ar intensīvu līdumu līšanu, bet to izplatīšanos veicinājušas
vāciešu ieviestās tradīcijas. Par to, ka Latvijā baltie stārķi ligzdo samērā nesen,
liecina arī tas, ka tie praktiski nav minēti ne tautasdziesmās un teikās, ne
vietvārdos.

Svētelis ir gaļēdājs, savā ziņā saucams arī par plēsēju. Pamatbarība
nebūt nav vardes, stārķu ēdienkarte ir ļoti daudzveidīga, tas ēd visus
dzīvniekus, ko vien spēj norīt: kukaiņus, to kūniņas un kāpurus, peļveidīgos,
kurmjus, čūskas, ķirzakas, vardes, zivtiņas, uz zemes ligzdojošo putnu mazuļus,
arī maitu. Gar šoseju malām brienoši stārķi meklē automašīnu notriektus
dzīvniekus.

Jau no 19. gadsimta saglabājušās rakstītas liecības par to, ka tur, kur
daudz balto stārķu, pazūd griezes, ķīvītes, pļavu tilbītes un citi putni. Tomēr
M. Janaus neuzskata, ka šo putnu būtu par daudz: to ir tieši tik, cik spēj
uzturēt vide. Turklāt ilgtermiņā stabilā biotopā plēsēji nekad pilnībā
neiznīcina savus upurus – ja vienu kļūst mazāk, tie pievēršas citiem.

Bez cilvēka tiešas un netiešas līdzdalības balto stārķu gan pasaulē
kopumā, gan Latvijā būtu daudz mazāk. Lielākajai daļai cilvēku Eiropā un Āzijā
baltie stārķi patīk, viņi ja ne palīdz, tad vismaz pacieš šos putnus. Citādi
tas ir Āfrikā – putns ir samērā liels, tam daudz gaļas, un vietējie izturas
pret tiem kā pret parastu medījumu. M. Janaus gan norāda, ka pēdējās
desmitgadēs Rietumu civilizācijas ietekmē šī attieksme daudzviet mainās.