Sestdiena, 29. februāris

Aivars Kleins – Antiņš, kurš nepagurst ceļā uz saulaino tāli

Aivars Kleins – Antiņš, kurš nepagurst ceļā uz saulaino tāli
Foto: Egons Zīverts
09.03.2017 08:31

liepajniekiem.lv

Bija tālā 1996.gada Ziemassvētki, kad mākslinieks Aivars Kleins kopā ar kundzi Ingu atvēra mākslas galeriju ”Klints” vēsturiskajā ēkā A.Klints ielā.

Minēto ēku par 2000 rubļiem Kleini 1989.gadā nopirka no pilsētas domes. 1992.gadā, sākoties denacionalizācijai, ēkai uzradās īpašnieki. Ar ēkas saimniekiem – Amerikas latviešiem – Kleiniem izdevās vienoties par ēkas izmantošanu. Galerijas izveidē un darbībā tika ieguldīts ne mazums laika, pūļu un sirds siltuma.

Taču saimnieku mantinieki bija citās domās – meitas prasīja pārāk augstu cenu no mākslas lauciņa kopējiem. ”Beidzās ilūzijas par ārzemju latviešiem, kuri nāks mums palīgā,” atskatoties pagātnē, teic Aivars. Viss beidzās ar to, ka vairāk nekā desmit gadu pēc izveidošanas galerija ”Klints” savu pastāvēšanu beidza.  

”Laikam jau Dievam bija citi plāni,” tagad teic Aivars. Tam pierādījums ir tas, ka vēl pēc desmit gadiem viņš, ģimenes atbalstīts, izveidoja un 2016.gada 13 oktobrī atvēra galeriju ”Ludviķis”.

Liepājas dzimšanas dienā, 18.martā, koncertzālē ”Lielais dzintars” tiks sumināti titulam ”Gada liepājnieks” izvirzītie – cilvēki, kuru veikums vai notikums ar viņa līdzdalību 2016.gadā Liepājā bijis īpaši spilgts un pamanāms. Viens no viņiem ir mākslinieks, gleznotājs, koktēlnieks Aivars Kleins, kurš titulam izvirzīts par mākslas salona ”Ludviķis” atvēršanu un Liepājas vārda popularizēšanu, rīkojot plenēru “Liepājas Marīna”.

”Katram jau savs trakums,” smej Aivars, jautāts, kur viņš ņēma spēku nenolaist rokas un pēc galerijas ”Klints” bēdīgās pieredzes visu sākt no jauna un novest līdz galam.

Tad nopietnāk turpina: ”Pēc ”Klints” man vairs ne no kā nav bail, ja runājam par vēsturiskām ēkām. Cilvēkiem, kuri no šīm lietām neko nesaprot, liekas: šusmas! Ēka, kur veidojām ”Ludviķi”, bija ļoti sliktā stāvoklī, taču pieredze ļāva saprast, ka projekts ir paceļams. Protams, tagad ir pavisam citas izmaksas…”

Runājot par savu iekšējo spēku un spītu, Aivars atkal smej: ”Vienmēr atceros, kā Rainis teica Antiņam: tu nevis uz Saulcerīti domā, bet uz saulaino tāli; un tad tu uzjāsi kalnā.”

Viņš piekrīt, ka savā ziņā līdzinās Antiņam: ”Ir jādomā nevis par biznesu, bet par vērtībām, kuras tu radi! Tas ir primārais! Tāpēc daudz kas ikdienā nojūk, ka daļai nav morālu ideālu. Protams, mēs šobrīd saasināti saskaramies ar materiālajiem jautājumiem, jo uz kāda pamata lai algas palielina mazais uzņēmējs, esot reālajā tirgus ekonomikā?”

Aivars piekrīt arī tam, ka tieši Antiņa ideālisms palīdzējis cauri gadiem ”izvilkt” plenēru ”Liepājas Marīna”, neļaujot tam ”nomirt” grūtību dēļ: ”Pirms gadiem desmit šis pasākums balansēja uz naža asmens, bija ļoti liels iespringums.”

Tincināts, vai tituls ”Gada liepājnieks” nenoēnos Antiņa ideālismu, Aivars atzīst: ”Kā makšķernieks esmu mazliet māņticīgs. Ir teiciens: esi uzmanīgs nelaimē, bet divreiz uzmanīgāks – laimē. Ir jāmāk sevi uzturēt formā, jo nekas jau nav beidzies, viss turpinās. Ikdienas darbs aizņem lielāku tiesu, nekā svētki. Protams, atzinība, arī Kultūras balva, dod stimulu, taču zinu, ka viedokļi ir dažādi.”

Bet ar zvaigžņu slimību Aivars nesaslimšot, viņš sola un smej balsī.

”Ļoti, ļoti ir jāuzmanās no rutīnas,” pēc pieredzes uzsver mākslinieks: ”Protams, bez finansējuma ar mākslu saistītus projektus realizēt nevar! Bet, ja mākslinieks domās tikai par naudu, nekāda māksla nesanāks…”

Sadarbībā ar

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Aizmirsu paroli