Lienītei, toreiz Zvanei, 1949.gada 25.martā bija gadiņš un 19 dienas, kad viņu un viņas ģimeni deportēja no Ugāles pagasta “Rāpatu” mājām. Varbūt tāpēc, ka viņi bija zemnieki ar savu saimniecību, varbūt tēvs bijis aizsargs, Lienīte to īsti nezina.

Pēc septiņiem gadiem maijā dzimtenē viņa atgriezās divatā ar mammu Annu Zvani. Brālis Kārlis guldīts Sibīrijas zemē – 17 gadu vecumā izsūtījumā. Meitene sāka mācīties 1. klasē. Vasaras vidū mammīte nomira. Tēvs Pauls, atgriezies no Vorkutas koncentrācijas nometnes, bija ar tik sliktu veselību, ka meitiņu aprūpēt nevarēja, un nokļuva, kā Lienīte saka, nabagmājā Landzē.

Mīļie radi bārenīti audzināt atteikušies, Lienīte nonāca bērnunamā. Izauga Līgutos, un no tiem laikiem ir šajā pusē, nu jau ilgus gadus arī liepājniece. Kļuva par pārdevēju, šī profesija patika, bet nu jau ir pelnītais atpūtas laiks.

Stāstot par mūžā piedzīvoto, pār vaigu norit asara. Tajā pavasarī, kad pārbraukušas no Sibīrijas, mamma viņu aizvedusi uz dzimto māju vietu. No “Rāpatām” bija palikusi vien gruvešu kaudze. Kaimiņu mājās mammu sirsnīgi apsveicis liels, dzeltens suns. Meita tikai vēlāk iedomājusies, ka laikam tas bijis mammas suns.

“Ļoti skaisti ziedēja ābeles. Vienmēr, kad zied ābeles, man birst asaras.”

Arī Ināra Martinova izsūtīšanas dienā bijusi pavisam maziņa – vien pusotru gadiņu veca. Jaunākā no sešiem bērniem Pāvilu ģimenē. Viņiem laimējās, jo no Sibīrijas atgriezās visi – gan abi vecāki Anna un Jānis, gan brāļi un māsas Andrejs, Anna, Ilmars, Kate, Jānis un pastarīte Ināra.

“Tēvam bija saimniecība, tad jau vajadzēja [izsūtīt]…” Ka Latvija ir kaut kas mīļš un skaists, pēc kā ilgoties, viņa sapratusi, augot Sibīrijas sādžā, jo vecāki un lielākie bērni tā vien sacījuši: “Bet dzimtenē bija tā… dzimtenē darīja tā…”

Pāvilu ģimenei palaimējās arī tādā ziņā, ka, atgriezušies Latvijā un izkāpuši no vilciena deportētajiem liktenīgajā Tores stacijā, viņi varēja vispirms apmesties pie mammas māsas Grobiņā, bet pēc tam – vecvecāku viņiem saglabātajā istabiņā pašu mājās Nīcas pagastā.

Citās istabās tad jau dzīvojuši svešinieki, bet tie bijuši labi, silti cilvēki. No izsūtījuma pārbraukušo ģimeni uz galda sagaidīja piena zupa un baltmaizīte. Ņem, cik gribi! Nepierasti!

Drīz vien svešie kaimiņi nopirkuši paši savu mājiņu, un Pāvilu ģimene atkal savās mājās varēja justies kā saimnieki,

lai arī gājis raibi – Ināru un brālīti Nīcas skolā negribēja pieņemt, jo bērni tad runāja krieviski. Tēvam iznākusi saķeršanās ar vīriem, kuri bijuši līdzdalīgi izvešanā. Vecākajam brālim nebija ļauts atgriezties Liepājas rajonā, pārbraucis nelikumīgi, dabūjis apmesties Aizputē.

“Kā es varētu neatnākt? Es nedrīkstu. Kamēr var, tikmēr jānāk,” izstāstījusi savu stāstu, saka Ināra Martinova. Visiem saviem mīļajiem iedegusi svecītes.

“Mazmeitas esmu ņēmusi līdzi. Viena mazmeita iesāka intervijas, ļoti gribētu, ka viņa to arī pabeigtu. Lai izdotos!”

Pandēmijas dēļ nenotika izsūtījuma upuru piemiņas pasākumi, bet tik un tā šajā dienā par notikušo atgādināja sarkanbaltsarkanie karogi ar sēru lentēm, svecītes un ziedi rotāja piemiņas akmeni un ļaudis, arī bijušie politiski represētie un viņu tuvinieki nāca nolikt ziedus – pa vienam, pa diviem.

Devās arī uz piemiņas vietu pie Tores stacijas, no kurienes pirms 72 gadiem vagoni ar izsūtītajiem Liepājas puses ļaudīm sāka ceļu uz Sibīriju.

Ziedus deportēto piemiņas vietās nolika arī Liepājas domes priekšsēdētājs Jānis Vilnītis, viņa vietnieki Atis Deksnis, Gunārs Ansiņš.

1949.gada 25.marta deportācijās Latvijā cieta vairāk nekā 10 000 ģimeņu (42 149 cilvēki), kuras lopu vagonos bez tiesas sprieduma izsūtīja uz PSRS attāliem rajoniem bez tiesībām atgriezties, daudzi arī nekad neatgriezās, jo gāja bojā jau ceļā vai vēlāk Sibīrijā.

Izsūtīja arī 2651 Liepājas un tās apkārtnes iedzīvotāju, atgādina Liepājas muzeja galvenā muzejpedagoģe Anna Paula Gruzdiņa.