Šodien, Liepājas 389.dzimšanas dienā, tiks sumināti Gada un
Goda liepājnieki – cilvēki, kuri ar savu darbu un nopelniem pilsētas labā
2013.gadā izpelnījušies vislielāko pilsētas iedzīvotāju atzinību. Par Goda
Liepājnieku Apbalvojumu konsultatīvā padome nolēma izvirzīt mākslinieku,
Liepājas Universitātes profesoru Aldi Kļaviņu 
– par viņa mūža devumu Liepājas un Latvijas kultūras dzīvē.

Liepājas pilsētas domes deputāts Valdis Skujiņš, iesakot
A.Kļaviņu, norādījis: ”Viņš ir viens no visīstākajiem liepājniekiem, kuram ļoti
liela apzinātās dzīves daļa ir pagājusi ”liepājnieku acu priekšā” un kurš
Liepāju ir pieņēmis par savu pilsētu uzreiz pēc Latvijas mākslas akadēmijas
beigšanas. Liepājas mākslas skola, Liepājas teātris, Liepājas Universitāte ir
tās kultūras, mākslas un zinātnes citadeles, kurās savu darba mūžu ir pavadījis
Aldis Kļaviņš.”

A.Kļaviņš ir Liepājas mākslinieku savienības priekšsēdētājs,
daudzu izstāžu organizētājs, pagaidām divu lielisku grāmatu par Liepājas
mākslinieku devumu dažādos gadu simtos autors. ”Tas ir tikai neliels –
”taustāmais” – uzskatījums no Alda pienesuma Liepājas un Latvijas kultūras
dzīvei,” tā V.Skujiņš: ”Aktīvā ikdiena mākslinieku, aktieru, mūziķu un populāru
Latvijas cilvēku vidū ir izveidojusi situāciju, ka Aldis ir viena no
populārākajām personām Latvijas kultūras cilvēku vidū un kuru saista ar īsta
LIEPĀJNIEKA titulu. 2013.gadā Liepāja svinēja Alda Kļaviņa 75.gadu jubileju ar
vērienīgu mākslinieka personālizstādi. Atskatoties uz šo jubileju televīzijā –
”Eko Studijā” ir tapis raidījums par Aldi ar nosaukumu ”Par cilvēkiem, kuriem
skaisti iet laiks”, kurā mākslinieks atskatās uz savu darba un dzīves pieredzi.”

A.Kļaviņš Liepājas universitātē ilgstoši pilda pasniedzēja
pienākumus vairākās studiju programmās. Mākslinieka vadībā studenti apgūst
glezniecību, zīmēšanu, viņš konsultē un vada bakalaura un maģistra līmeņa darbu
izstrādi. 

Kolēģi A.Kļaviņu raksturo kā atsaucīgu, komunikablu,
atbildīgu, atraktīvu, ar plašu interešu loku, sakot, ka viņš spēj rast
inovatīvus un radošus risinājumus ikviena jautājuma risināšanā. Pēc kolēģu
teiktā profesoram piemīt līdera dotības, viņš ir apveltīts ar māksliniecisko un
radošo domāšanu, mākslinieks aktīvi iesaistās universitātes senāta darbā.

Mākslinieks un profesors, portāla uzrunāts pirms lielās
balvas saņemšanas, atzina: ”Neslēpšu, ka esmu stipri pārsteigts. Ziņa mani
sasniedza ceļā. Labi, ka sēdēju autobusā. Bija, par ko padomāt. Domāju, vai
esmu cienīgs būt Goda liepājnieks. Par to man patiesi bija jādomā. Secināju, ka
mazdrusciņ – varbūt. Jo visa mana dzīve ir veltīta Liepājai, kaut gan neesmu
dzimis liepājnieks.”

A.Kļaviņš sevi par liepājnieku sauc ilgāku laiku. Dzimis
Madonā, viņš pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas sācis strādāt Liepājā. ”Man
bijušas tikai trīs darba vietas, visas – cienījamas. Sākot ar Lietišķās mākslas
vidusskolu, kā mācību iestāde toreiz saucās. Bija jāsāk strādāt gandrīz
piespiedu kārtā, jo tajā laikā, kad beidzu Akadēmiju, bija obligātā sadale. Protams,
ka sākotnēji nebija doma palikt Liepājā ilgāk par noteiktajiem trim gadiem. Bet
tā iznāca, ka aizķēros te,” viņš smaida A.Kļaviņam raksturīgo ironisko smaidu.

Taujāts, kas bijis iemesls plānu maiņai, viņš mirkli
aizdomājas: ”Īstenībā jau droši vien vainīgs nelaimīgais horoskops, kuram ir
daļēji jātic. Jo Dvīņiem ir jādzīvo pie okeāna. Bet kur es Latvijā ņemšu
okeānu? Līdz ar to esmu tajā vietā, kur man jābūt. Daudzas lietas notiek
liktenīgi, tādēļ lielā mērā ticu liktenim.”

Viņa otrā darba vieta bija Liepājas teātris: ”Visilgstošākā.
22 gadi, ar visu slaveno Krodera periodu. Gandrīz gadsimta ceturksnis. Trešā ir
Universitāte, kas nu jau ir ilgāk, nekā mana pirmā darba vieta – 16 gadi.” Viņš
atklāj, ka Universitātē šobrīd ir pasniedzējs un vienīgais vizuālās mākslas
profesors.

Uz jautājumu, vai viņš vairāk jūtas mācībspēks vai
mākslinieks, A.Kļaviņš nopūšas: ”Lai kā man varbūt negribētos, tomēr jāatzīst,
ka tomēr esmu mācībspēks vai skolotājs. Visu mūžu. Tā iegadījies, jo arī
Mākslas skolā biju skolotājs. Un, ja padomā vēl tālāk, tad jau no 3.kursa
Akadēmijā es, lai izdzīvotu, pelnīju naudiņu, kā skolotājs strādādams Rīgas
lietišķās mākslas vidusskolā.”

Taču vienlaikus esot gan pasniedzējs, gan mākslinieks viņš
jūtoties labi. Tā pēc viņa teiktā ir mijiedarbība. ”Kas tas par mākslinieku, kurš
neglezno katru dienu, teiks mani kolēģi mākslinieki. Bet es negleznoju katru
dienu; gleznoju tikai tad, kad man to gribās.” Un nevis tāpēc, ka nevarētu
atrast laiku. ”Vienkārši man ne vienmēr gribās to darīt. Viens Dvīnis grib
vienu, otrs – otru vai trešo,” viņš smaida: ”Kā jau Dvīņiem, ir mūžīgās
pretrunas, nemitīgs dialogs. Bez pārtraukuma – gan dienu, gan nakti.” Taujāts,
vai vienmēr šo Dvīņu diskusijas ir miermīlīgas, mākslinieks ir atklāts: ”Nebūt
nē! Dažkārt arī naidīgas. Parastā atrašanās vieta ir kaut kur vidū starp
debesīm un elli.”

Tad nopietnāk skaidro: ”Laikam tā ir Dvīņu racionālā puse,
taču esmu apņēmies, ka reizi piecos gados jāiziet publikā ar vairāk darbiem –
tiem, kas šajā piecgadē tapuši. Neatceros vairs, kad sev šo solījumu devu, bet
to pildu. Šad tad bijis vairāk retrospekciju, bet ja es saņemos un nav apaļas
jubilejas, tad atrādu tikai pēdējos piecos gados tapušos darbus.”

A.Kļaviņš nomināciju Goda liepājnieks uztver nevis kā
titulu, bet gan kā atzinību: ”Tas ir pagodinājums. Es jūtos gandarīts, ka
Liepāja mani kā svešķermeni šeit pieņēmusi.” Viņš gan šaubās, vai atzinība būs
stimuls turpmākajam darbam: ”Kāds vairs uzrāviens manos gados? Man drīzāk
jāaizdomājas par tiem, kuri šo titulu saņēmuši pirms manis. Daudzi no viņiem ļoti
ātri aizsteigušies citā dimensijā. Man kaut kā to vēl negribas. Taču cenšos
turēties formā. Cenšos, Liepājā esot, katru rītu vienu stundu nūjot un
pavingrot. Absolūta taisnība ir tā, ka Dvīņi nedrīkst apstāties, viņiem jābūt
nemitīgā kustībā. Dvīņiem visnāvējošākais ir vienkāršs ”STOP!”, apstāšanās.
Gudrinieki šo jomu ir pētījuši un secinājuši, ka sava taisnība un sakritības
tajā visā ir. Jo Dvīņi vislabāk jūtās ceļā.”

Mākslinieks par tuvākiem un tālākiem plāniem gan īpaši
nevēlas runāt: ”Esmu piesardzīgs. Savā vecumā neplānoju ne piecus, ne desmit gadus
uz priekšu. Notiks tas, kas būs lemts. Bet man nepatīk apsolīt un neizpildīt.
Turklāt plānus pirms to īstenošanas nav ieteicams skaļi izpaust. Ļoti daudzas
idejas ir nomirušas tikai tāpēc, ka esmu bijis neuzmanīgs, sevišķi jaunībā, kad
visi pļāpīgāki. Izpļāpā savu lielisko ideju un pēkšņi redzi to jau piepildītu
no cita… Tad otrs Dvīnis mani brīdina: Muti ciet!”

”Taču esmu pateicīgs liktenim, ka vēl arvien varu kustēties,
pats varu sevi apkopt bez citu palīdzības. Tas ir ļoti daudz,” viņš piebilst,
norādot, ka nedrīkst neņemt vērā to, kas ierakstīts gēnos: ”Tētiņš nodzīvoja
līdz 81 gada vecumam, mammīte līdz 79. Drīz būšu viņu panācis.”