Ar uzsvaru uz “nedaudz” to var apliecināt arī “Kurzemes Vārds”, jo pirms Lielās talkas, kas būs 27. aprīlī, devāmies pārbaudīt vietas, kuras iepriekšējos gados atzītas par piegružotākajām.

Ūdeni jau var saskatīt

Pērn rakstījām par pamestu stūrīti Liepājā, Kaiju ielā pretī Vecajiem kapiem, kur lielgabarīta atkritumi un sīkāki gruži bija samesti biezā slānī.

Diemžēl pēc gada nekādus uzlabojumus neredz. Acīmredzot netīrā vieta kā magnēts pievelk tādus cilvēkus, kam izgāzt publiskā vietā savas nolietotās drazas nesagādā sirdsapziņas pārmetumus.

Par gružošanu plašajā zaļajā teritorijā aiz Oskara Kalpaka vidusskolas bieži sūdzas iedzīvotāji.

Staigājot pa taciņām, netīrība acīs nekrīt. Taču atliek iegriezties fortifikācijas būvju drupās, lai uzdurtos kaudzei sadzīves gružu, kurā dominē pārtikas iepakojums un vienreizējās kafijas krūzītes.

Mūros iestiepts matracis, kas liek domāt, ka šeit nakšņo bezpajumtnieki, savukārt daudzie ķēpājumi un grafiti rāda, ka šī varētu būt arī apkaimes jauniešu iecienīta vietiņa.

Pirms trim gadiem Liepājas pašvaldība iztērēja ap 1200 eiro, lai izvāktu pilsētas apjomīgāko nelegālo izgāztuvi, kāda bija radusies Meldru ielas galā pie Liepājas ezera.

Tas bija darbs trīs dienu garumā desmit algoto pagaidu darbu strādniekiem, kuri izvešanai uz poligonu piekrāva četrus lielos 10 kubikmetru tilpuma konteinerus.

Pašlaik tik milzīgs gružu lērums tur nav, ja neskaita kaudzi ar dzelzsbetona blokiem, tomēr

nomaļā vieta kļuvusi par kapsētu vairākām nolietotu autoriepu kravām, viena no kurām iegāzta ūdenī.

Arī degradētā teritorija Kungu ielas galā pie ezera pašvaldības īpašā redzeslokā nonāca 2021. gadā. Tobrīd aiz gružu kalniem un džungļiem ūdeni knapi varēja saskatīt.

Šodien var teikt – ir daudz, daudz labāk. Pa taku var aiziet līdz pašam ezeram. Arī šeit daudz smago dzelzsbetona bloku, bet no sīkiem gružiem tikai pa kādai pudelei vai plēves gabalam.

Brīdinājuma zīmes palīdz

Katru gadu pirms Lielās talkas Liepājas domes Vides daļa lūdz informāciju pašvaldības policijai, aģentūrai “Nodarbinātības projekti” un Komunālajai pārvaldei, lai norāda, kur Liepājā visvairāk piecūkots.

Šogad apbraukātas 37 vietas, pastāsta izpilddirektora vietnieks Mārtiņš Tīdens. Citu gadu esot vairāk, bet mazāk nav bijis.

“Kopumā iespaids kļūst labāks,” viņš secina.

“Pagājušajā gadā pašvaldība uzlika ap 40 zīmēm, ka notiek videonovērošana un nekādā gadījumā nevajadzētu gružot. Zīmes strādā, jo potenciālais gružotājs nezina, kur atrodas kamera, kas piefiksēs automašīnas numurzīmi.

Protams, ja cilvēkam bijis tāds ļauns nodoms, viņš gružus var izmest citur. Piefiksējām, ka tie rodas jaunās vietās, līdz ar to būs jāpieliek vēl brīdinājuma zīmes.”

Šīs vietas piedāvās sakopt Lielajā talkā. Teritorijas, kuras savākt neviens nepieteiksies, savedīs kārtībā “Nodarbinātības projekti” sadarbībā ar Komunālo pārvaldi.

Vides daļas vadītāja Dace Liepniece-Liepiņa pastāsta, ka pamatā gružo vienās un tajās pašās vietās – nomaļajos Karostas mežos, kur izgāzti gan būvgruži, gan arī sadzīves atkritumi.

“Vecliepājas puse un Dienvidrietumi, arī ezera piekraste – tur faktiski vairs nav nelegālo izgāztuvju.

Tas noticis, pateicoties arī regulārai apsekošanai,” viņa atzīmē.

Aģentūras “Nodarbinātības projekti” direktors Vairis Šalms stāsta, ka Karostas situāciju vienā vārdā raksturot grūti.

“Ir vietas, kur mazāk notiek gružu izmešana, bet atkal parādās jaunas. Mežos pie mazdārziņu kooperatīviem nekas neuzlabojas,” viņš stāsta.

Paši kooperatīvi uz talkas laiku pasūtot konteinerus, tātad savus atkritumus savāc, tomēr to tuvumā veidojas nelegālas izgāztuves.

Latgales ielā tikko gruži bijuši savesti ar maisiem.

Vienu brīdi šķitis, ka tiešām kļūst labāk. “Taču pēdējos gadus ļoti sadārdzinājušās izmaksas poligonā. Rēķināju, ka lielgabarīta atkritumu nodošana par kādiem 37 procentiem. Tāpēc matrači un dīvāni tiek izmesti ļoti bieži,” saka V. Šalms.

Visbiežāk sūdzas pavasarī

Liepājnieki par dažādām nebūšanām aktīvi ziņo mobilajā lietotnē “Liepājas pilsēta”.

Laikā no 2023. gada 1. aprīļa līdz 2024. gada 31. martam kopumā saņemti 213 ziņojumi par nekoptām teritorijām un nesavāktiem atkritumiem.

Par minēto tēmu vidēji mēnesī saņem 15 līdz 22 ziņojumus, informē Liepājas pašvaldības pārstāve Zita Lazdāne.

Novērots, ka saņemtajiem ziņojumiem ir sezonāls raksturs – pavasarī šādu sūdzību ir biežāk.

Vairākkārt iedzīvotāji sūdzējušies par konkrētām nesakoptām adresēm Oskara Kalpaka ielas, Grīzupes un Latgales ielas, Beberliņu un Laboratorijas ielas, Liepājas ezera apkārtnē, piejūras teritorijā, Klaipēdas, Vaiņodes ielas, kā arī Tiesu un Strazdu ielas apkaimē.

Pēc tam, kad lietotnē saņemta sūdzība, Liepājas domes Klientu apkalpošanas un pakalpojumu centra darbinieks noskaidro, kam attiecīgā teritorija ir īpašumā vai valdījumā.

Tālāk sūdzību nodod risināšanai atkarībā no teritorijas piederības.

Attiecīgi, ja nekopta ir pašvaldības teritorija, tad tas jārisina Komunālajai pārvaldei vai “Nodarbinātības projektiem”, ja šmuce konstatēta SEZ teritorijā, tad par tāds sakopšanu jārūpējas SEZ pārvaldei. Ja nekoptā teritorija ir pie daudzdzīvokļu ēkas, tad sūdzība tiek nodota apsaimniekotājam risināšanai utt.

Secinot, ka nekoptais īpašums pieder juridiskai personai, ar kuru ir iespējams sazināties, ziņojums tiek nosūtīts pēc piederības.

Lielākajā daļā gadījumu uzņēmumi ir atsaucīgi un iespēju robežās sakopj teritoriju, atzīmē pašvaldībā.

Citos gadījumos, piemēram, ja pēc saņemtās informācijas nav iespējams noteikt nesakoptās teritorijas atrašanās vietu, piederību vai arī, ja īpašums pieder fiziskai personai, tad ziņojums aizceļo līdz pašvaldības policijai, kura pārbauda īpašuma piederību un risina problēmu.

Pagastos noliks konteinerus

Dienvidkurzemes novada pašvaldība plāno sestdien nolikt lielos konteinerus pagastos, kuros paredzams, ka kolektīvi talkos. Tie būs domāti tikai tajā dienā salasītajai drazai, uzsver izpilddirektors Uldis Vārna.

“Mēs esam saskārušies ar ne tik labu tendenci, ka šo konteineru izlikšanu cilvēki saista ar savu garāžu vai pagrabu iztīrīšanu.

Taču Lielās talkas mērķis nav tas, ka pašvaldība bez maksas aizved privātos atkritumus.

Talkas ideja ir sakopt kopīgu teritoriju – mežu, upmalu, jūrmalu, pludmali,” U. Vārna atgādina, ka privātie nederīgie lielgabarīta priekšmeti jāved uz šķirošanas laukumiem vai jānogādā atkritumu poligonā.

Turpat arī noliks gružu maisus, kas ir galvenais talkas iepakojums. Pašvaldība gādās arī par to aizvešanu no ceļmalām, kur parasti tiek atstāti pielasītie.

Lai neveidotos situācija, ka talka beigusies, maisi palikuši, un putni tos pārknābj, izvazā saturu, centīšoties aizvest ātri, lai nebūtu tā, ka gruži jāvāc otrreiz.

Savulaik Grobiņas novadā bijusi prakse, ka pašvaldība nolika lielos konteinerus arī sadzīves priekšmetiem ar domu, ka labāk, lai mēbele nenonāk pie gružkastēm.

Nācās šo atbalstu ierobežot, jo cilvēki braukuši ar mikroautobusiem pat no Liepājas un veduši pēc remonta palikušās vecās flīzes un citus atkritumus.

Gružus atstāj pie ūdens

Ir dzirdēts, ka makšķernieki piegružo ūdenstilpju krastus. Aizbraucot no copes vietas, atstāj savus gružus turpat, nevis aizved līdzi.

“Kurzemes Vārds” nedēļas nogalē aizbrauca apskatīt, kāda situācija ir iecienītā makšķernieku vietā – pie Bārtas upes Nīcas pagastā. Krastos pie tilta abās pusēs stāvēja vīri ar makšķerēm.

Tieši ap viņiem zemē nomesti gruži nebija redzami, taču citviet tie bija. Lielākoties – pudeles, kādā vietā – ar pārtikas produktu iesaiņojumiem piebakāts autoriepas disks. Nedaudz nostāk ceļmalā bija izmesti spilveni.

Vedējs bijis tik slinks, ka pat nav centies tos paslēpt turpat blakus krūmos.

Jautājām Dunalkas, Vecpils, Durbes, Tadaiķu pagastu un Durbes pilsētas apvienības pārvaldes vadītājam Vilnim Kārkliņam – kā uzvedas makšķernieki ap Durbes ezeru?

Viņš stāsta, ka īstā rosība sākšoties 1. maijā, jo drīkstēs makšķerēt arī no laivas, tā ka būs potenciālo gružu atstājēju pieplūdums.

“Pēc atpūtniekiem un makšķerniekiem gruži paliek, bet Komunālā pārvalde regulāri tos aizved un uzkopj atpūtas vietas. Līgutos vasaras sezonā biežāk izvedam gružus, citā laikā – retāk. Un vietām ziemas periodā gružkastes noņemam, jo tās nepildās.

Ir arī gadījumi, ka kāds atbrauc speciāli izmest savus gružus,”

zina V. Kārkliņš.

Viņš redzējis, ka arī autobusu pieturās šosejas malā nolikti privāti gružu maisi. Vēl, bieži braucot pa autoceļu, kas no Liepājas–Rīgas šosejas ved uz Priekuli, manījis, ka katru gadu ceļa malā no automašīnas izmet piecus sešus maisus drazas, pat bijis nolikts televizors.

Par gružiem informēja “Latvijas autoceļu uzturētāju”, un uzņēmuma strādnieki aizbrauca vietu sakopt.

“Nesen ceļa malā, kādus 500 metrus no privātmājas, bija nolikti pieci maisi ar būvgružiem. Kas to izdarījis, tā arī neuzzināsim.

Tā ir privāta teritorija, bet netālu no pašvaldības ceļa, tā ka palīdzējām maisus savākt,”

V. Kārkliņš turpina.

Viņam nav saprotams, kāpēc cilvēks ar automašīnu ved gružus uz vietu, kur tos nedrīkst izmest, bet neieved tos Grobiņā atkritumu poligonā, kas tikai pāris kilometru no šosejas. Protams, būtu par gružu nodošanu jāsamaksā.

Talka ir absolūta vērtība, kuru gaida

Vita Jaunzeme, Lielās talkas projekta vadītāja

Lielās talkas popularitātes mazināšanās daļēji varētu būt taisnība, jo pirmos piecus gadus bija milzīgs emocionāls uzplaiksnījums, tāpēc ka viss tiešām bija ļoti piesārņots.

Tas bija tik uzskatāmi, ka cilvēki saprata – vajadzīgas palīdzīgas rokas.

Laikam ejot, vājprātīgais piesārņojums ir stipri mazinājies. To redzam arī pēc izvesto tonnu skaita – ir mazāk. Braukājot pa Latviju, redzams, ka tiešām ir ļoti sakopts.

Nesakoptais tagad ir dziļāk mežā, jo cilvēki atkritumus ieved tālāk no acīm, un tas rada sajūtu, ka viss jau ir tīrs un vai tad talkotāju palīdzība vairs ir vajadzīga.

Talka mainījusi formātu, atkritumi vairs nav prioritāri.

Tagad labprāt apzaļumo, labiekārto, taču tas jau ir cits stāsts, jo tas nedeg, nav vairs tādi zvani pēc palīdzības, kādi bija pašā sākumā.

Tomēr nevar teikt, ka talkas aktivitāte būtu kritusies. Nē, tā iet viļņveidīgi – uz leju un uz augšu. Ir bijušas piļu un muižu parku sakopšanas, latvāņu talka, šogad jaunums ir pagrabu talkas.

Entuziasms, iespējams, ir mazinājies, jo vairs nav tik liela nepieciešamība, bet

talka ir palikusi absolūta vērtība, kuru gaida.

Kartē mēs uzskatāmi redzam, ka talkošanas vietu skaits katru gadu palielinās, bet atgriezeniskās saites parāda, ka šajās vietās vairs nav tūkstošiem cilvēku. Tie, kam talka ir tradīcija, uz to iet. Vietās, kur iepriekš nekas nenotika, uzrodas kāds, kas organizē un kopienu saved kopā.

Iespējams, daudzi talkotāji noveco, bet vietā nāk jauni. Šogad ļoti aktīvas ir skolas.

Izglītojam sabiedrību un vēlamies, lai cilvēki vairāk saprot dabas nozīmi mūsu dzīvē. Vismaz lai nemēslo, arī tas jau būs gana daudz.

Uzziņai

Lietotne “Liepājas pilsēta”

Pašvaldības policijas konstatētās nesakoptās vietas Liepājā:

Katedrāles iela 7/13; Laboratorijas ielas un Volhovas dīķa apkārtne; Lībiešu iela 18; Sūkņu iela 12b; Kuldīgas iela 19; Atmodas bulvāris 37; Aisteres iela 1; Aisteres iela 2; 14. novembra bulvāris; Vānes iela 23; Kviešu iela 53; Medņu iela 9a; Rubeņu iela 23; Jūrkalnes iela 2; Piltenes iela 7a; Augustes iela 13; Meldru iela 3; Kaiju iela 48; Kaiju iela 42; no Kungu ielas līdz Jaunajai ielai, Liepājas ezera mala; Rožu laukums ¼; Loču iela 3.

Es domāju tā: Vai esat piedalījies talkās?

Agata Babina – docente:

– Jā, vairākās. Karostā, Jūrmalas parkā un citviet. Šķiet, ka talku aktivitāte iet mazumā, jo brīvprātīgais darbs kaut kā zaudē aktualitāti. Visā Eiropā. Latvijā vispār brīvprātīgā darba kultūra nav īpaši attīstīta, bet žēl, jo šādas aktivitātes rada ļoti vērtīgu dzīves pieredzi. Var būt tā, ka augošā labklājība mazina vēlmi strādāt brīvprātīgi, talkot.

Arta Dobele – medicīnas māsa:

– Tikai mācoties skolā, kad manā jaunībā talkas notika brīvprātīgi piespiedu kārtā. Talkas nebūtu nepieciešamas, ja cilvēki savās ģimenēs sāktu ar mazumiņu, cienītu savu zemi un nebūtu vienaldzīgi par to, kas notiek aiz paša namdurvīm. Jāieslēdz sava galva un pašam ikdienā jārūpējas par kārtību, tīrību, nevis jāgaida laimes lācis, kurš visu izdarīs tavā vietā.

Gunta Golde – pensionāre:

– Jā, vairākas reizes Siguldā. Lielajā talkā kolektīvā izdomājām un piedalījāmies kopā ar ģimenēm, bērniem. Tīrījām arī savas darbavietas apkārtni. Tas bija mums svarīgi. Bijām lepni par to, ka piedalījāmies. Talkošana liek uz tīrību paskatīties citām acīm un realitātē bērniem iemāca, ko īsti nozīmē savākt gružus. Protams, cilvēka dabā ir slinkot!

Dace Dēliņa-Lipska – māksliniece:

– Daudzas reizes. Sākot jau no skolas gadiem, kad septembrī to vien darījām, kā braucām strādāt uz saimniecībām. Piemēram, vākt bietes vai kartupeļus. Vēl arī tīrījām skolas apkārtni. Skolai bija dārzs, kuru vajadzēja ravēt. Nāk prātā kopīgās talkas pie radiem laukos. Esmu piedalījusies vairākās lielajās talkās. Varbūt tāpēc grūti paiet garām nomestiem gružiem. Paceļu un izmetu.

Kārlis Dobelis – liepājnieks:

– Esmu piedalījies vairākas reizes. Vienā no pēdējām reizēm tīrīju Liepājas Reģionālās slimnīcas apkārtni. Talkām ir jēga. Arī tāpēc, ka tās vieno, saliedē cilvēkus. Ja pareizi noorganizē, tad ir patriotisks pienesums. Manuprāt, būtu svarīgi, lai cilvēki uzzinātu talkas reālos rezultātus, piemēram, saskaitītos ar gružiem pielasītos maisus. Katram pasākumam ar laiku iestājas rutīna. Tad vajag jaunu impulsu, lai viss turpinās.

55Skatīt galeriju