Sirds viegli sažņaudzās, redzot spāņu riteņbraucējus, kuri, svelmē izmocījušies pa Ziemupes ceļiem, Saraiķos secināja, ka tālākais maršruts uz Liepāju ved pa līdzīgas (ne)kvalitātes ceļu.

Vēl skarbāks stāsts dzirdēts par veloceļotājiem uz dienvidiem no Liepājas.

Kaut kur starp Jūrmalciemu un Papi kartē iezīmētā velomaršruta meža celiņa irdenajās smiltīs iestrēgušajiem vāciešiem un viņu mantām apkrautajiem divriteņiem bija maz cerību līdz tumsas uznākšanai izkļūt no meža uz ceļa ar ripošanai piemērotāku segumu.

Pārgurušie spāņi teju ar asarām acīs jautāja, vai nav iespējams atlikušo ceļu veikt pa šosejas asfaltu. Ne tikai var, bet arī vajag, ja vien ir vēlme nenodzīt putās ne tikai savus mantām apkrautos divričus, bet arī pašiem saglabāt svaiguma rezerves pirms tālākā ceļa.

Abos šajos un vēl dažos mežos vairāk apslēptajos ceļos ir vērts doties bez liekām mantām un vairāk ar sportam, ne tūrismam piemērotiem braucamajiem.

Turklāt, iespējams, vērts izvairīties no spēkošanās ar dabu gada karstākajos mēnešos, kad par braukšanas ienaidniekiem kļūst ne tikai irdenā smilts un redeļainie grants ceļi, bet arī dažādi knišļi. Taču tas jau ir personīgo spēju un gaumes jautājums.

Latvijā riteņbraukšanas tūrisma tālbraucēji ir, taču, šķiet, ka kopumā viņu īpatsvars ir krietni mazāks nekā ārzemēs.

Toties mūsu īsajās vasarās latvieši ir kāri uz atpūtu pie ūdens. Precīzāk – uz ūdens.

Populārākos laivošanas maršrutus intensīvās satiksmes dēļ pat mēdz dēvēt par lielceļiem. No tādiem vispirms prātā nāk Gauja, Salaca, Abava, Irbe, bet droši vien, ka šādi apzīmējamas arī citas upes.

Mūspusē itin populāra ir Tebra, kur man šogad izdevās noirties pēc vairāku kluso un no laivošanas tukšo sezonu pārtraukuma.

Ja iepriekš bija ierasts distances robežās no padsmit līdz vairāk nekā divdesmit kilometriem pievarēt divās trīs dienās, tad šoreiz izrādījās, ka,

nestiepjot gumiju, 22 kilometri ir noairējami aptuveni piecās stundās.

Brauciens pa Tebru ir gana skaists, taču par krastiem tas vienmēr nav sakāms. Šīgada pēcjāņu dienā domās centos iztēloties, kura vieta varētu būt piemērota nakšņošanai, taču tādu ieraudzīt faktiski neizdevās.

Vīrs, no kura īrējām kanoe, dalījās ar nākotnes plāniem. Tikko iegādātajā īpašumā Tebras krastos veidot vietu naktsmājām un kafejnīcu. Viņš apzinās, ka tā taps it kā nekurienes vidū, taču nākotnē raugās optimistiski un spriež, ka tūrisms attīstās tur, kur ir piemērota infrastruktūra.

Tas attiecas ne tikai uz laivošanu, bet arī uz riteņbraukšanu, kam benzīna dārdzības ērā vēl vairāk ir potenciāls no sporta, tūrisma un vienkārši izklaides pārtapt par ikdienas pārvietošanās veidu.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.