Vecas mājas siena, pussabrukusi sēta, salauzta pastkastīte vai ceļa zīme. Tikko krāsota mājas siena, jaunierīkota telefona būdiņa vai autobusu pieturvietas nojume. Kiosks vai mūra siena.

Starp šīm un daudzām citām vietām var likt vienlīdzības zīmi, ja runa ir par to apķēpāšanu ar krāsām. Vecs vai jauns – apzīmēšanai ir noderīgs viss! Bet apķēpāto objektu saimniekiem šie mākslas darbi sagādā pamatīgas raizes.

“Grafīti pēc savas būtības ir huligānisms, jo tā nav vienkārša sienu apgleznošana, bet arī adrenalīns, ko iegūsti, kad apzinies, ka rīkojiet nelikumīgi, ka tevi var pieķert un sodīt. Un te izstrādāts zīmējums vai uz sienas uzkrāsots lamuvārds neatšķiras,” saka grafīti mākslinieks THAI, kurš nevēlējās atklāt savu īsto vārdu. Viņš gan norāda, ka ar krāsošanu parasti nodarbojas padsmitnieki, bet grafīti mākslinieku vidējais vecums ir no 20 līdz 30 gadiem. Puisis stāsta, ka grafīti māksla tomēr vairāk attīstās lielpilsētās. Liepājā grafīti māksla vēl esot neattīstīta, jo jaunieši ir gan nepietiekami informēti, gan izglītoti, ko, kur un kā iespējams zīmēt. Nav arī kāda īpaša grafīti mākslinieku ētikas kodeksa, jo šīs darbības pamatā ir vēlme atstāt savu parakstu pilsētvidē un zīmētājam nav būtiski, kur tieši.

THAI apšauba, vai būtu iespējams sagaidīt brīdi, kad sabiedrība kopumā kļūtu labvēlīgi noskaņota pret grafīti. Tāpat viņš nedomā, ka jebkādi sodi vai sabiedrības nosodījums grafīti nogalinātu.

Īpašniekiem zīmējumu notīrīšana nav lēts prieks, saka uzņēmuma “Tranzīts L” valdes loceklis Valdis Kleinšmits. Viņa vadītais uzņēmums tos tīra pēc Komunālās pārvaldes pasūtījuma. Vispopulārākais tīrīšanas veids esot ar dažādiem šķīdinātājiem. Vēl ir tīrīšanas metode ar smilšu strūklu. V. Kleinšmits teic, ka to visbiežāk izmanto pieminekļu tīrīšanai, taču tas ir specifisks un dārgs darbs.

V. Kleinšmits uzskata: – lai nekontrolēto apkrāsošanu padarītu civilizētu, pret šiem māksliniekiem vajadzētu vērsties ar viņu pašu ieročiem – ierosināt, lai apzīmē kādas konkrētas vietas pilsētā, kur šie zīmējumi ne tikai netraucētu, bet pat izskaistinātu vidi. Viņš ir pārliecināts, ka pilsētā ir ne mazums tādu vietu – sienu, žogu un citu objektu, ko varētu krāsot un apzīmēt.

Liepājas Kultūras pārvaldē ir ideja, ka grafīti māksliniekiem vajadzētu ierādīt kādu brandmūri vai vietu industriālā vidē, kur izpausties. Taču vēl nav padomā, kur tas varētu būt, un tāpat ir arī skaidrs, ka tas nebūs atrisinājums, lai pārtrauktu nekontrolēto krāsošanas kāri. “Nekur pasaulē ar šo sērgu vēl nav tikuši galā un diezin vai tiksim arī mēs, jo šī zīmēšana nav tikai vēlme izpausties mākslinieciski, bet tas ir arī sava veida protests, un tas izpaužas kā vajadzība uzkrāsot tur, kur nedrīkst,” sacīja domes izpilddirektors Edgars Rāts.

Policijas darbinieki atzīst: notver, lai sauktu pie atbildības apķēpātājus, nav viegli. Tomēr reizēm izdodas. Policijas preses sekretāre Jolanta Knīse stāsta, ka šādi mākslas darbi kvalificējami kā īpašuma bojāšana. Par to māksliniekam var nākties zaudēt brīvību pat uz četriem gadiem vai maksāt naudassodu līdz sešām minimālajām algām. Var iztikt arī ar piespiedu darbu. Pastāv arī administratīvā atbildība. Tā atkarīga no konkrēta gadījuma: kas, kā un kādā veidā bojāts. Atbildība par īpašuma bojāšanu var iestāties no 14 gadu vecuma. Ja mākslinieks jaunāks, viņa vietā atbildība jāuzņemas vecākiem.

Kādas vietas Liepājā ir izpelnījušās īpašu grafīti mākslinieku “mīlestību” lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 19.maija numurā Kristīnes Pastores un Andas Pūces publikācijā.

Kiosku K. Valdemāra ielā 30 mākslinieki “krāsotāji” īpaši iemīļojuši. Notīrīts tas bez ķēpājumiem paliek vienu, augstākais, divas dienas, un atkal viss ir pa vecam.

Te nakts melnumā paviesojies THAI.