liepajniekiem.lv
Visu, ko tirgo, izaudzē Liepājas pievārtē, Šķēdē, kur viņai vasarnīca un dārzs – divas platības kopā.
Augusts atnāca ar rudens puķēm – dālijas, gladiolas, asteres un citas arī ved uz tirgu. Sasien pušķos, tie visi par vienu cenu, lai pircējiem nejauktu galvu.
“Tagad sākas arī sausās puķes. Ja tās nenopirks, sažāvēšu un rudenī, kad svecīšu vakari, likšu skuju vainadziņos, plīvuros. Es tos taisu visu novembri, un tad tirgošanās beidzas,” liepājniece stāstīja.
“Kad aizgāju pensijā, domāju – atpūtīšos, bet kas tev deva! Gribas strādāt. Mani senči nākuši no laukiem, un arī man laukos patīk. Nopirkām zemi, uzcēlām dārza mājiņu, nu man tur otras mājas. Mana mamma, kad bija dzīva, arī ņēmās turpat.”
Dārza mājā ūdens nav, to Mārīte aizved, bet ir gāzes balons un plīts, arī malkas plīts. Ziemā uz Šķēdi brauc ik pārdienas, jo tur dzīvo kaķis un vistas, kas jābaro. Turklāt, kad aukstāks laiks, jāiekur plīts, lai saglabātos puķu sīpoli. Vasarā, viņa teica, – tikai tur. Aizbrauc agrā pavasarī, atgriežas pilsētā līdz ar salu.
“Es ziemā nevaru sagaidīt, kad atnāks pavasaris, man istabā garlaicīgi.
Televizorā negribas sēdēt, bet iet pastaigās – nu, cik bieži iesi? Ir tāds azartiņš darboties,” sieviete par sevi pasmaidīja.
Dārzā darba daudz, bet ir arī palīgs – viņas dzīvesbiedrs. Viņš izdara to, kas Mārītei nav pa spēkam, piemēram, sataisa siltumnīcu un žogu, bet pa zemi īsti negrib rakņāties. “Un vispār mēs sastrīdamies brīžiem, kad viņš rok tur, kur man nevajag, un izdara visādus brīnumus.
Viņš brīnās: “Kas tas par kunkuli?” un sit to ar lāpstu. Es saku: “Bet tas taču rabarbers, ko tu esi izracis!” Tāpēc viņš labāk neķeras klāt,” mazdārziņa kopēja izteiksmīgi atainoja ikdienu.
Puķes, ko tirgo, gadu gadiem izlolojusi, nepērkot sīpolus vairumbāzēs.
Kad daudz bija liliju, no katras šķirnes nopirka vien trīs četrus sīpolus un no tiem izaudzēja bērniņus, kas savukārt ražoja tālāk.
“Visu esmu pati ieaudzējusi un pavairojusi. Tikai ar laiku vai nu citi vasarnīcu īpašnieki pacēla dārzus augstāk, vai arī nebija meliorācijas grāvju, un manā dārzā sāka parādīties ūdens, liliju sīpoli gāja bojā, jo lielā mitrumā tie pūst. Bija sagādāts ļoti daudz, bet palika maz,” arī jāpārdzīvo tādi sirdēsti.
Pēdējos gados arī daudzo nokrišņu dēļ dobes pārmitras un prasa vairāk uzmanības.
Ko dod strādāšana dārzā? “Sakrāju! Mašīnai. Viena pati gan ne, meita piemeta,” Mārīte palepojās. Pie dārzkopības nonākt viņai palīdzēja lielā ģimene, kurā izaudzināja trīs bērnus.
Atcerējās – savulaik, ejot mājās caur tirgu, pārnesa divus trīs kilogramus ābolu, bet ģimene tos ātri vien apēda, it kā nebūtu bijuši. Un tad mamma nolēma: ir taču jāgādā dārzs, lai paši varētu izaudzēt sev nepieciešamo. Sākumā bijis daudz gurķu, tos konservēja, lai būtu ziemā, ko ēst.
Gāja gadi, bērni pieauga, un viņiem vajadzēja vairāk naudas. “Ar to, ko nopelnīju strādājot, es nevarēju bērnus izaudzināt un visus izskolot. Vajadzēja maksāt augstskolā, bet naudas tik daudz nebija. Var jau jaunieši studējot arī strādāt, bet tad viņiem liels slogs un mācībām atliek mazāk laika, arī gribas tusēties… Un es palīdzēju samaksāt par skolām,” mamma bija atklāta.
Vispirms ar mazumiņu tolaik, kad bērni bija pirmsskolēni; tagad viņiem ap 50 gadiem. Pulksten trijos pēcpusdienā Mārīte beidza darbu, sagrieza savas lilijas, nostājās ielas malā un pārdeva. Cilvēki pirka. Vēlāk jau tirgoja vairāk, un arī nopirka.
“Tā es lēnām sakrāju un samaksāju augstskolu vienam, otram,” tirgotāja teica.
“Es saku: paldies Dieviņam, ka man nav bijušas lielas slimības, tikai kādas mazas kaites, un tāpēc vēl pietiek spēka. Ir arī dienas, kad drūmas domas vai dusmas; kuram tad tā nav? Bet tad izeju ārā rušināties, kaķis atnāk pie manis pamurrāt, vai es viņu sarāju, ka izdarījis ko sliktu, un viss – dusmas pāriet, aizmirstas, kas bija.”
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.