Hobijs, transportlīdzeklis, dzīvesveids… Tā par savu uzticamo draugu divriteni saka velo entuziasts Imants Priede, kurš četru gadu laikā krustu šķērsu izbraukājis Liepāju, tad tuvākus un tālākus maršrutus pa Latviju, līdz veicis savu pirmo Eiropas iepazīšanas velobraucienu, bet tagad kaļ plānus vēl citiem interesantiem ceļojumiem.

Uzticams sabiedrotais

“Pagājušajā gadā kopumā – ap 10 000 kilometru, iepriekšējā gadā – 9000 kilometru,” jautāts par nobrauktajiem attālumiem, Imants Priede skaita ar velosipēdu pieveiktos kilometrus. Kā tas iespējams? Izrādās, Imants pārvietojas ar velosipēdu gan darba darīšanās, gan dodoties izbraucienos pēc darba, gan arī tālākos braucienos kopā ar velodraugiem vai vienatnē, turklāt viņš brauc ar divriteni visu gadu – gan ziemu, gan vasaru. “Pa sniegu var rullēt mierīgi, vajag tikai pašam piemērotu apģērbu un ritenim atbilstošas riepas. Grūtāk, kad viss noledojis, bet arī var,” ir pārliecināts aktīvais braucējs.

Nopietnāka draudzība ar velosipēdu Imantam atsākusies tikai pirms pāris gadiem. Savulaik, agrā jaunībā, viņš labprāt braukājis ar divriteni, tomēr profesionāls sportists gan neesot bijis nevienā sporta veidā. Tad, pēc paša vārdiem, veloaktivitātē iestājusies ilga pauze, līdz dzīvē šis tas pamainījies un velobraukšana atgriezusies Imanta ikdienā ar jaunu sparu. “Bija tāds brīdis, kad nomainīju darbu, bija arī citas izmaiņas, un es atradu velosipēdu kā savu sabiedroto,” atceras Imants. “Tagad riteņbraukšana man ir kā hobijs, kā transportlīdzeklis, kā dzīvesveids.”

Draudzīgā pulciņā

Iesākumā braukājis ar velosipēdu uz darbu un atpakaļ mājās. Imants nosmejas, ka, strādājot par elektriķi, viņam nav nepieciešams ierasties darbā uzvalkā un ar šlipsi, bet viņš var ģērbties divriteņa pedāļu mīšanai piemērotā apģērbā. Pēc darba relaksējoties arī izbraucis pa līkumam, līdz pirms gadiem trīs četriem pamanījis, ka biedrība “Velo redele” organizē pasākumu “Liepājas velo vasara”, kurā tiem, kas pārvietojas ar velosipēdu ikdienā vai brīvdienās, ir iespēja krāt nobrauktos kilometrus, izmantojot aplikāciju endomondo.com. Tas ieinteresējis, un, kaut gan sākumā viņš nav zinājis, kā izmantot vajadzīgo aplikāciju, to ātri vien apguvis un startējis sacensībās. Nu jau vairākus gadus Imants ir šo velosacensību godalgotajā trijniekā, taču pašam nobraukto kilometru skaits neesot tas svarīgākais. “Vienkārši piedalīšanās šādās sacensībās dod motivāciju braukt vairāk, piespiež cilvēku darboties,” viņš saka. Riteņbraukšana arī ļāvusi atrast jaunus draugus un domubiedrus.

“Esam sadraudzējušies, un izveidojusies tāda ļoti laba draugu grupiņa, tā sauktie neformālie Liepājas velodraugi. Esam bijuši gan Ziemupē un Vaiņodē, gan Jūrmalciemā un Nidā, Papē, Rucavā un vēl citur. Liepāja un tās apkārtne izbraukāta krustu šķērsu,” saka Imants. Braukuši arī uz Kuldīgu, tāpat piedalījušies kopā ar lietuviešiem organizētajā Vienības braucienā u.c. Ļoti interesanti bijuši firmas “Gandrs” organizētie braucieni. Imants startējis arī “Liepājas velo ziemā”.

Imantam izdevies riteņbraukšanai pievērst arī savu dzīvesbiedri. Kopā ar sievu aizvadītajā gadā uz divriteņiem mēroti ap 1000 kilometru. Vienā no ceļojumiem aizbraukuši ar sabiedrisko transportu uz Klaipēdu, tur noīrējuši velosipēdus un devušies uz Kuršu jomu, to izbraukājuši un izpētījuši pamatīgi. “Klaipēdā velosipēdu serviss ir augstā līmenī, var izīrēt tiešām ļoti labus braucamos,” atzinību pauž liepājnieks.

Citā reizē kopā ar sievu aizminušies no Liepājas uz Pāvilostu. “Jauki, ka dzīvesbiedrei arī iepatikusies riteņbraukšana. Kad pirms gadiem diviem aicināju pamēģināt kopā aizbraukt līdz Grobiņai, sieva šaubījās un baidījās. Bet nu jau līdz Pāvilostai varam aizbraukt!” Imants neslēpj prieku. Un tā ik pa laikam vasaras vakaros viņi kaut kur kopā aizbrauc, jo abiem tas ir kļuvis par vaļasprieku.

Iepazīt Eiropu

Ja neskaita braucienus uz Lietuvu, līdz aizvadītā gada vasarai Imants nebija devies ar velosipēdu ārpus Latvijas, līdz nolēma izmēģināt spēkus, apceļojot vairākas Eiropas valstis. “Jau pavasarī izdomāju maršrutu, visu izplānoju, bet dzīvē jau bieži vien notiek citādi,” deviņās dienās jūlijā izbaudītos piedzīvojumus atceras velobraucējs. Ar nelielu autobusiņu viņš aizbraucis līdz Vroclavai Polijā, tad sēdies uz velosipēda, un sācies īstais ceļojums, vispirms – Čehijas virzienā. Tobrīd līņājis neliels lietutiņš, kas braukšanu nav traucējis, toties piedzīvojumi sākušies jau otrajā dienā, kad nav izturējušas velosipēda riepas – tās visu laiku laidušas ārā gaisu. Bijušas arī citas ķibeles. Imants nebija paredzējis iebraukt lielajās pilsētās, jo velosipēdistam burzmā nav īpaši ērti, labāk baudīt skaistas ainavas dabā, tomēr viņš bija spiests piestāt Čehijas galvaspilsētā Prāgā, lai savestu kārtībā savu velosipēdu.

“Man ļoti laimējās. Nejauši iepazinos ar brīnišķīgiem cilvēkiem – atradu velosipēdu veikalu, kurā strādāja ārkārtīgi laipni un atsaucīgi darbinieki. Puiši man trīs stundu laikā par lētām naudiņām visu kārtīgi salaboja, sakopa riteni. Nu, ļoti atsaucīgi! Fantastiski!” latvietis nevar vien beigt slavēt čehu meistarus.

“Kamēr man laboja velosipēdu, aizgāju uz tuvējo kafejnīcu apēst saldējumu un pārdomāt dzīvi. Sapratu, ka maršruts būs jāmaina, jo biju jau nobraucis no ieplānotā ceļa un iekavējis, tāpēc ņēmu karti un sāku skatīties, ko darīt.

Sākumā biju iecerējis braukt līdz Francijai, bet šo plānu atmetu. Nolēmu braukt uzreiz uz Vāciju, kur biju paredzējis apciemot savu labāko draugu, kurš pirms daudziem gadiem pārcēlās uz dzīvi Mepenas pilsētā, kas atrodas netālu no Nīderlandes robežas. Patiesību sakot, drauga apmeklējums arī bija mana brauciena galvenais mērķis.”

Vēl izbraucis cauri kādai Čehijas pilsētai, kur pirmoreiz dzīvē palicis bez naktsmājām, jo divi noskatītie hosteļi bijuši slēgti, laikam likvidēti, bet viesnīca pārpildīta. Tā kā bijis jau pāri pusnaktij, nebija vairs jēgas kulties ārā no pilsētas un meklēt kādu meža pļaviņu, kur uzsliet telti. Apvērsis telti otrādi, lai nerēgojas spilgti zila, bet ir ar melno oderi uz āru, un nosnaudies turpat, kāda ceriņkrūma aizsegā. Par laimi, neviens kārtības sargs nav to pamanījis.

Milzu vētrā

“Kad devos ceļā uz Vāciju, biju priecīgi pārsteigts, jo ritenis pēc remonta ripoja izcili. Braucu gar Elbas upi kādus 170 kilometrus. Fantastiskas ainavas! Aplūkoju arī skaistās pilsētas Drēzdeni un Meiseni un atklāju vēl vienu īstu dārgumu – pilsētu Celli. Tas man bija brīnums, nemaz nezināju, ka vāciešiem ir vēl viena tik skaista pilsētiņa.”

Vācijas vidienē ainavas vairs neesot tik pasakainas, vairāk ir klaji lauki, toties Rietumvācijā varējis ripināt pa veloceliņiem bez bēdām. Salīdzinot ar bijušās Austrumvācijas teritoriju, rietumu puse tiešām ir daudz labāk sakārtota, novēroja velobraucējs.

Laiks bijis karsts, ar katru dienu termometra stabiņš kāpis uz augšu, līdz beidzot jau sasniedzis plus 37 grādus. Bet Imantam karstums netraucējot. “Ir cilvēki, kas nevar to paciest, man nekas, tik vairāk uzdzer ūdeni, apēd kādu saldējumu,” – Imants saka par savu pieredzi.

Kad jau tuvojies drauga mājām, viņu pārsteidzis trakākais piedzīvojums šā brauciena laikā. “Tajā dienā biju nobraucis kādus 160 kilometrus, karstums milzīgs, un varēja manīt, ka nāk virsū pamatīgs negaiss, pamale bija zili melna. Minu pedāļus, cik vien ātri varēju, lai paspētu līdz galamērķim, bet pietrūka pavisam nedaudz – nepilns kilometrs. Vēl tikai bija jāpārbrauc pāri kādai četrjoslu šosejai, un tad pēc maza gabaliņa būtu klāt. Bet nepaspēju izbēgt. Savā 55 gadu mūžā neko tādu nebiju piedzīvojis – pēkšņi mežonīgs grāviens, nenormāla lietus gāze un tik drausmīgs vējš, ka koki noliecās līdz ar zemi. Mašīnas uz šosejas apstājās, pabraukt vairs nevarēja, viss pludoja. Labi, ka tajā brīdī nebiju uz šosejas, es būtu aizskalots. Iemuku krūmos, apķēros ap koku, turējos cik spēka un gaidīju, kad beigsies. Briesmīga vētra!”

Kad negaiss pierima, varēja turpināt ceļu, un drīz vien jau galamērķis bija sasniegts. “Tur arī mans veloceļojums šoreiz beidzās. Kaut biju domājis vēl pabraukāt, tomēr laika apstākļi to neļāva, visu laiku lietus gāza aumaļām, un es nodomāju, ka man taču nevienam nekas nav jāpierāda. Labāk kārtīgi paciemošos pie drauga.” Un viņiem tik tiešām bijis daudz ko pārrunāt, jo parēķinājuši, ka tieši tajās dienās pirms 35 gadiem abi ar velosipēdiem apbraukuši visu Latviju.

Tagad tālākos braucienos Imants bieži vien dodas vienatnē, arī savā pirmajā braucienā pa Eiropu. “Man patīk. Kad braucu viens, esmu ar savām domām. Var uzsvilpot, uzdziedāt un galu galā var taču ar sevi arī parunāt,” nosmejas aktīvais velobraucējs. “Ko gribu, to apskatos. Kad gribu, atpūšos. Ritenis grāvī, pats sūnās, uzēdu brūklenes. Skaisti!”

31Skatīt galeriju