Paldies, redaktor, par labvēlību un cieņu, kuru izjutu, ar Jums kopā strādājot. Ja bija labi vārdi, ko pateikt, tad Jūs tos netaupījāt. Katram šefam ir savs darba stils, katrs redaktors žurnālistam ir kā jauna skola. Paldies par Jūsējo!

Jūs rosinājāt mani rakstīt par Liepāju Latvijas Republikas deviņdesmit gados, un ar to uzjundījāt manu interesi par pilsētas vēsturi. Ikviens no šiem rakstiem mudināja ieskatīties dziļāk pilsētas un tās cilvēku stāstos, aizvien vairāk iepazīt un iemīlēt kā savu šo pilsētu, kura nav mana dzimtā. Rakstu sērija beidzās, bet mana uzmodinātā interese saglabājās. Tapa citi raksti, galu galā izvēlējos pat izmācīties par pilsētas gidi. Tajā ir liels Jūsu nopelns, un par to paldies.

Paldies, redaktor, par sarunām, kādas mums bijušas – par pilsētas vēsturi, cilvēkiem, par grāmatām. Bija arī sarunas par Jums pašu, un varbūt pat tādas sarunas, kuras pārsteidza arī Jūs. Paldies, ka man bija iespēja Jūs intervēt. No redaktora darba jau bijāt prom un nodevāties grāmatu rakstīšanai. Toreiz Jūs laipni uzņēmāt mani savā plašajā dzīvoklī tēva celtajā mājā, un fascinēja gan Jūsu no bērnības krātais, ārkārtīgi bagātais Liepājas sporta ziņu arhīvs, gan arī stāsts, ka tagad, pēc muguras operācijas, savas grāmatas un rakstus rakstāt, guļot gultā uz vēdera. Šī neatlaidība, vēlme pat šādos apstākļos uzrakstīt to, kas Jums jāizstāsta, bija iedvesmojoša un apbrīnojama.

Paldies, redaktor, arī par Jūsu grāmatām. Neesmu bijusi Jūsu rakstītā fane. Bieži gribējies aizķerties ar piezīmēm lappusēs un pārjautāt – vai tiešām tā bija? Ja zināju, ka nebija, tad to Jums arī pateicu, tas netraucēja mums palikt katram pie savām domām. Tieši pašlaik lasu par Jūsu piedzīvoto bohēmu Liepājas krogos, un tik daudz būtu, ko Jums pajautāt – bet vairs neatbildēsiet. Šie krogu stāsti daudzviet liek smaidīt, un paldies par to. Smaidam Jūs allaž devāt priekšroku tā vietā, lai ļautu vaļu sāpēm.

Paldies!