Liepājas 389.dzimšanas dienā tiks sumināti ”Gada liepājnieki”,
kuri ar savu darbu un nopelniem pilsētas labā 2013.gadā izpelnījušies
vislielāko pilsētas iedzīvotāju atzinību. Viena no tiem, ko iedzīvotāji
ieteikuši nominācijai ”Gada liepājnieks”, ir Liepājas pilsētas domes Tautas
mākslas un kultūras centra direktore Baiba Kļava. Viņa nominācijai izvirzīta par
veiksmīgu Liepājas kolektīvu dalību XXV Vispārējos latviešu Dziesmu un XV Deju
svētkos.

Dzimusi Liepājā, mācījusies DALP 5.vidusskolā, pēc tam
studējusi Rīgā, Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Kultūras un
mākslas zinātņu fakultātes kultūrizglītības darba nodaļā, iegūstot
kultūrizglītības darba organizatora – metodiķa kvalifikāciju. Savas zināšanas
pilnveidojusi, regulāri piedaloties dažādos valsts un reģionālā mēroga
semināros, konferencēs, diskusijās un forumos, kas saistīti ar kultūras nozares
attīstību Liepājā, Latvijā un Eiropā.

2014.gada augustā apritēs apaļi 30 gadi, kopš B.Kļava strādā
kultūras nozarē Liepājā. Ir neskaitāmi kultūras procesi un notikumi, kuros viņa
bijusi iesaistīta – koordinējusi, organizējusi un režisējusi dažādus tautas
deju festivālus, deju svētkus, koncertus, gadskārtu norises un citus notikumus.
Bijusi vairāku Vispārējo latviešu Dziesmu un Deju svētku Liepājas darba grupas
vadītāja un rīcības grupas izpilddirektore u.c.

Liepājnieki, iesakot B.Kļavu nominācijai ”Gada liepājnieks”,
viņu nodēvējuši par ”Liepājas Dziesmu un deju svētku kustības ”mammu””, norādot,
ka viņas ”darbs, entuziasms, mīlestība un rūpes gan par Dziesmu svētku darba
grupas – komandas biedriem, gan visu 41 kolektīvu vadītājiem un teju 1000
dalībniekiem – liepājniekiem, kas 2013.gada jūlijā piedalījās XXV Vispārējos
latviešu Dziesmu un XV Deju svētkos.”

Baiba pati, uzrunāta kā ”Gada liepājnieka” nominante,
samulst: ”Ja godīgi, biju bezgala pārsteigta, kad Valdis Skujiņš man piezvanīja
un pateica, ka esmu izvirzīta šai nominācijai.”

”Notikušais manī raisa divējādas izjūtas. Visu pārdomājot,
esmu secinājusi, ka izvirzīta esmu tikai tādēļ, ka aiz manis ir vēl daudzi
cilvēki, simtiem cilvēku, kuri piedalās šajā procesā, kas ir Dziesmu un deju
svētki. Tas nav mega notikums valstī reizi piecos gados, bet gan process; un
šie cilvēki ir tie, kuru dēļ es daru to, ko ikdienā daru. Un tā kā man joprojām
patīk darīt to, ko es daru, tad viss ir kārtībā. Līdz ar to pamanīta esmu tikai
un vienīgi, pateicoties šiem cilvēkiem. Ja tas ir novērtējums par pagājušo
gadu, tad tas ir novērtējums tikai par pusgadu, jo Dziesmu svētki notika jūlijā.
Taču es vairāk šo atzinību uztveru kā novērtējumu tiem apaļajiem 30 gadiem,
kuri šogad aprit man kultūras darbā šeit, Liepājā. Ja nekļūdos, pērn bija jau
piektie Dziesmu svētki, kuros man bija jābūt priekšgalā,” viņa atzīst.

Baiba atceras, kā 1984.gadā, absolvējusi augstskolu, ieradās
Liepājā: ”Visi šie gadi lielā mērā bijuši saistīti ar Dziesmu un deju svētkiem,
ar cilvēkiem, kuri no darba brīvajā laikā sevi pilnveido un izglīto. Atšķirībā
no vairuma meiteņu, bērnībā nekad neesmu vēlējusies kļūt par aktrisi. Kad bija
vidusskolas beigšanas eksāmeni un bija jāsaprot, uz kurieni doties tālāk, man
pat nebija citu domu, kā iet uz Konservatoriju, uz Kultūras izglītības darba
fakultāti – nezināju, ko vēl es vēlētos darīt. Viss notika it kā pats par sevi
un likumsakarīgi. Kad beidzu augstskolu, pateicoties tā laika Kultūras nodaļas
vadītājai Marutai Pāvelsonei, nonācu tur, kur nonācu. Un esmu tur, kur šobrīd
esmu.”

Viņa atzīst, ka ir reizes, kad uznāk pagurums: ”Tas uznāk
brīžos, kad ir procesi, kurus nevaru ietekmēt, kad nav manos spēkos kaut ko
mainīt. Arī brīžos, kad cilvēkos neredzu dzirksteli un enerģiju. Tad rodas
sajūta, ka, iespējams, jādara kas cits, ja reiz nespēju cilvēkus pietiekami
iedvesmot. Man vienmēr bijis interesanti strādāt ar radošiem cilvēkiem, kuriem
pašiem ir, ko teikt, kuri paši grib radīt un veidot. Un tad, ja vēl es pielieku
savu roku un mums kopā viss izdodas, ir vienkārši eleganti. Ko vairāk var
gribēt?”

Taujāta, kādas ”zāles” viņa krīzes brīžos lieto, Baiba
smaida: ”Atliek aiziet uz darbu, satikt kolēģus, jo joprojām uz darbu eju ar
prieku. Protams, katrā darbā ir savi grūtumi, bet es uz savu eju ar prieku.”

Atzinība noteikti Baibai būs stimuls un dzinulis turpmākajam:
”Domāju, ikvienam, kurš tiek novērtēts, atzinība ir stimuls. Ja man arī turpmāk
uzticēs to, ko līdz šim uzticēja, labprāt darbu turpināšu. Man gribētos
atlikušos produktīvos gadus, kas palikuši līdz pensijai, strādāt radoši.”