Paugurknābja gulbis ar gredzenu CU42 ir pieaugusi putniene, neligzdotāja, apgredzenota pērn augustā Skrundas zivju dīķos – pastāsta ornitologs, gulbju pētnieks Dmitrijs Boiko.

Putnu ar lielo zilo kakla riņķi svētdien ievēroja “Kurzemes Vārda” fotogrāfs. D. Boiko, kurš pats šo gulbi gredzenojis, teic – par šo gulbi tas ir pirmais gredzena datu lasījums. Ornitologi šādi gulbjus apgredzeno jau daudzus gadus. D. Boiko to dara jau gadus piecpadsmit. Viņš apgredzenojis tūkstošiem gulbju – vismaz tūkstoti paugurknābja gulbju, pusotra tūkstoša ziemeļu gulbjus. “Gredzens nekādā ziņā gulbi nežņaudz,” teic pētnieks, “šie gredzeni ir ar starptautiski pieņemtiem izmēriem, mēs tos pasūtām no ārzemēm.” Apgredzenošanai ornitologi izmanto laiku, kad gulbjiem mainās lidspalvas. Tas notiek vasaras otrajā pusē, un šajā periodā putni lidot nespēj.

Gredzena lielums putnu vērotājiem ļauj ļoti viegli nolasīt ar baltiem burtiem nodrukāto šifru. Tā ornitologi mēģina noskaidrot putnu gaitas. Taču “haoss ar tiem gulbjiem ir”, atzīst D. Boiko. Paugurknābja gulbju gaitas ir ļoti dažādas, nav tādas izteiktas un skaidras migrācijas kā dzeltenknābjiem ziemeļu gulbjiem. Viņa apgredzenotie paugurknābja gulbji ziemas mēnešus pavada gan jūrā pie Igaunijas salām, gan Liepājas ezerā, gan Polijā, gan Dānijā. Neparastākie ziņojumi ir nākuši no Baltkrievijas, pāris pat no Rietumukrainas. “Viens šoziem Kauņā ziemoja.”

Par šo Skrundā gredzenoto putnu D. Boiko izsaka pieņēmumu, ka gulbiene arī tagad ir bez partnera un aizvien vēl ir neligzdotāja. “Vai varbūt ligzdoja nesekmīgi.” Gulbju vidū tas nav nekas neparasts: no visas populācijas tikai 20 – 30 gulbju ligzdo. Šim putnam ir vismaz četri gadi, bet tikpat labi varētu būt arī desmit vai divdesmit, saka ornitologs.