Pirmie muzeja dārzā sāka pulcēties jaunieši, kuri šajā nozīmīgajā dienā deva jaunsargu svinīgu solījumu. 28 zēni un meitenes apliecināja, ka nežēlos savus spēkus un prātu labākas dzīves veidošanai savas dzimtās zemes un Latvijas tautas labā.

Pēc jaunsarga apliecības saņemšanas jaunieši steidzās pie vecākiem, kas bija ieradušies atbalstīt savus bērnus. Pēc apsveikumiem un fotografēšanās jaunsargi stājās rindā, lai veidotu Latvijas valsts karogu goda sardzi.

Klātesošos uzrunāja Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla, Liepājas domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš un Zemessardzes 44. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Viktors Kareckis, pēc kā zvērestu deva 12 jaunie zemessargi, to skaitā arī 22 gadus vecais molekulārais biologs Miks Priedols.

Viņu pievienoties Zemessardzei pamudinājis tas, ka tajā jau dienot daudz kolēģu, arī situācija Ukrainā, kā arī iespēja uzlabot gan savu fizisko sagatavotību, gan arī prasmi rīkoties krīzes situācijās. 

Miku bija ieradies atbalstīt tētis Artūrs un vecmāmiņa Zelma, kura pirms 32 gadiem barikāžu dalībniekiem jutusi līdzi, vērojot notiekošo televīzijā.

Savukārt Artūrs saka: ”Man tolaik bija traki! Liepājā strādāju ugunsdzēsējos, kas bija Iekšlietu ministrijas pakļautībā, un, kad sākās barikādes, mums pavēlēja mašīnu logiem likt virsū restes un gatavoties gaiņāt pūļus. Visi uz to šķībi skatījās. Tā bija stulba situācija,” viņš atceras.

Agris Vītols, kurš 1991. gada janvārī bija 22 gadus vecs Linoleja rūpnīcas strādnieks, barikāžu laikā devās sargāt Pilsētas valdi Rožu ielā. ”Bija liels sals,” viņš atceras.

”Tajā laikā jau nebija izvēlas – uz barikādēm bija jāiet.”

Agra dzīvesbiedre Daiga Grigorjeva pastāsta, ka tolaik strādājusi Liepājas Onkoloģijas slimnīcā. ”Tajā naktī biju dežūrmāsa. Mums vestibilā sanesa nestuves, kā arī pārsiešanas materiālus, un galvenais ārsts visiem deva rīkojumu būt ”kaujas gatavībā”. Sajūtas bija dīvainas, taču, par laimi, nakts pagāja mierīgi.”

Barikāžu aizstāvju atceres pasākumā ikvienam muzeja telpās bija iespēja iestiprināties ar Zemessardzes 44. kājnieku bataljona sarūpēto soļanku un pīrādziņus, kā arī baudīt grupas ”Kopā Reti Esošu Draugu Organizācija” koncertprogrammu ”Atceries gan”.

Viss kā acu priekšā: barikāžu atcere Dienvidkurzemes novadā

Dienvidkurzemē plašākais barikāžu atceres pasākums norisinājās Bunkas kultūras namā, kur no visām novada pusēm bija sabraukuši barikāžu dalībnieki un viņu ģimenes locekļi, lai kopīgi ļautos atmiņām un pieminētu laiku, kad tauta iestājās par savas valsts brīvību.

Pēc himnas nodziedāšanas un klusuma brīža uzrunu teica novada pašvaldības priekšsēdētājs Aivars Priedols, Kultūras pārvaldes vadītāja vietnieks Gundars Venens un īpašais viesis Odisejs Kostanda, kurš barikāžu laikā bija Augstākās Padomes Vecrīgas aizsardzības operatīvā štāba priekšnieks.

Sasēduši pie galdiem, sanākušie atcerējās 1991. gada janvārī pārdzīvoto. “30 gadi pagājuši, bet viss vēl gandrīz kā acu priekšā. Mēs Rīgā bijām tieši tai 16. datumā, kad Robertu Mūrnieku nošāva.

Satraucoši bija, kad dzirdējām, ka lodes šauj.

Atradāmies pašā svarīgākajā vietā – tieši pie Augstākās Padomes! Sēdējām pie sētas durvīm, jo runāja, – ja kāds nāks, tad ne jau no ielas puses,” savās atmiņās dalījās barikāžu dalībnieks Tobijs Guntis Daizis, kurš bija priecīgs Bunkā satikt visus, kas reiz kopā ar viņu bezbailīgi iestājās par tautas lielāko vērtību – brīvību.