Īrijā mazāk tūristu

“Šobrīd varu teikt, ka Dublinā un Īrijā viss ir mierīgi. Vietējie bauda vasaru, galvaspilsētas ielās ir redzami un dzirdami atbraukušie tūristi, bet to nav tik daudz kā pirms gadiem trim. Tagadējo situāciju pat nevar salīdzināt ar ziemu un agro pavasari, kad no savas dzīvesvietas drīkstējām atrasties tikai piecu kilometru rādiusā, bija laiks, kad nedrīkstējām izbraukt no sava apgabala. Tagad jau pa visu Īriju brauc bez aizliegumiem,” stāsta desmit gadus Dublinā dzīvojošais Valters Reiters.

Sejas maskas obligāti jānēsā sabiedriskajā transportā un veikalos. “Pieļauju, ka noskaņojums pie mums ir līdzīgs kā Latvijā.

Piemēram, vairāki paziņas uzskata, ka runas par vīrusu un viss, kas ar to saistīts, ir tikai globāla mēroga sazvērestība, kas kādam pasaules varenajam ir izdevīga.

Tas šiem cilvēkiem dod neapgāžamu pārliecību, ka potēties pret kovidu nevajag, ka vakcīnas tikai palīdz manipulēt ar sabiedrību,” pauž V. Reiters.

Viņš pats sapotējies, tikko tas bija iespējams. Ģimenē arī sievai un pilngadīgajam dēlam nebija citu domu, ka tas jāizdara. Diemžēl esot vērojama lielas daļas cilvēku neizglītotība un pavirša attieksme. Piemēram, tie, kas saņēmuši pirmo poti, uzskata, ka sejas maska veikalā vairs nav jāliek, jo viņi jau ir potēti un pasargāti. To negrib saprast, ka nepieciešama otra vakcīna un ka viņi var būt bīstami kā pārnēsātāji.

Sporta zāles, atpūtas centri un baseini ir atvērti tikai individuāliem treniņiem. Iekštelpu grupu aktivitātes, tostarp vasaras nometnes, grupu vingrinājumi un dejas, pašlaik Īrijā nav atļautas.

Valteram pašam tā jau kļuvusi par ierastu un neapspriežamu lietu, ka, dodoties iepirkties, veikalā vienmēr jāuzliek maska. Pie ieejas stāv roku dezinfekcijas līdzekļi, bet tos neizmantojot. Kad ar iepirkumiem aiziet līdz automašīnai, tad gan rokas dezinficējot ar līdzpaņemto dezinfekcijas šķidrumu.

Nesen ar sievu devušies mazā ceļojumā uz Itāliju, bet ne Dublinas, ne Milānas lidostā problēmas nav piedzīvotas. Iepriekš visu izpētījuši, kādi “papīri” vajadzīgi. Pieticis ar stjuartei uzrādīto digitālo sertifikātu un izpildītu pasažiera lokācijas formu, kurā norādīta dzīvesvieta Īrijā un vieta, kur plānots apmesties Itālijā.

Vairums dāņu izvēlas vakcinēties

Ēriks Cīrulis Dānijas galvaspilsētā Kopenhāgenā dzīvo jau astoņus gadus. Šobrīd bijušais liepājnieks ir soļa attālumā no bakalaura grāda iegūšanas programmā “Starptautiskais bizness un politika” Kopenhāgenas biznesa skolā.

“Lielākā atšķirība starp Latviju un Dāniju ir tāda, ka cilvēki Dānijā uzticas valsts varai. Tā ir tāda postkomunistisko valstu lieta, ka ļaudis vienkārši netic valdībai, tas ir teju vai iesakņojies tautas zemapziņā. Tas arī atspoguļojas statistikā, bet to var arī saprast. Gan vēstures faktors, gan veids, kā Latvijas valdība izvēlas komunicēt ar cilvēkiem. Domāju, ka daudzas lietas varēja paskaidrot citādāk.

Šeit savukārt varbūt ir jau otra galējība – dāņi visu, kas rakstīts vietējos medijos, uztver kā absolūto taisnību un informāciju sevišķi kritiski neizvērtē. Tas arī vairs nav labi, bet šādos apstākļos problēmu ir daudz mazāk,” viņš uzskata.

“Es pārsvarā tiekos ar jauniem cilvēkiem, studentiem, un vakcināciju visi uztver pozitīvi. Neviens baigi nespirinās,” teic liepājnieks. Arī vakcīnas ir viegli pieejamas, atliek vien pieteikties, rezervēt laiku un vietu. Varbūt kādas divas nedēļas vajadzēs pagaidīt rindā, bet tas ir loģiski un problēmas nerada.

Par gaisotni Dānijā E. Cīrulis saka: “Viss ir atvērts, vajag vien uzrādīt sertifikātu vai negatīvu testu, ko var veikt arī par velti. Cik saprotu, valdība gatavojas, ka rudenī viss funkcionēs normālā režīmā, bet ir arī rezerves plāns, visticamāk, tie paši jau pārbaudītie ierobežojumi.”

Students pēc bakalaura grāda iegūšanas grasās mācības Kopenhāgenā turpināt maģistrantūrā un cer, ka universitāti varēs apmeklēt klātienē. “Ja viss notiks attālināti, būšu ļoti nelaimīgs. Tas sociāli ir grūti, nevienu nesatiec, nav ikdienas struktūras. Pie pagājušā gada pieredzes neviens atgriezties negrib, tāpēc lielākā daļa izvēlas vakcinēties.”

Skolā Vācijā atgriezīsies ar maskām

“Neraugoties uz vakcināciju, cilvēki ir diezgan pesimistiski, domā, ka rudens nesīs nākamo kovida vilni, un gatavojas, ka skolas atkal būs ciet,” novērojusi Marita Pastore, kas ar ģimeni dzīvo Vācijā, Bavārijā, Badeiblingas pilsētiņā. Augusts Vācijā ir atvaļinājumu mēnesis. “Pagājušajā gadā jau tā bija, ka iebraucēji devās uz savām mītnes zemēm un pēc viņu atgriešanās kovida rādītāji uzkāpa ļoti strauji,” viņa stāsta.

Jau zināms, ka pēc skolēnu atgriešanās no brīvlaika vismaz pirmās divas nedēļas būs jāpavada maskās. “Pagājušajā mācību gadā klātienes mācībās bērniem sejas maskas bija jānēsā no 1. klases, arī stundu laikā,” atklāj Marita. “Vasarā, kad kovida skaitļi mazinājās, bērni drīkstēja noņemt maskas tad, kad klasē visi logi un durvis bija vaļā. Divreiz nedēļā bērnus testēja. Pēdējā skolas mēnesī savā sēdvietā jau drīkstēja atrasties bez maskas.”

Sejas maskas visiem obligāti jālieto veikalos, aptiekās, sabiedriskajā transportā. “Nevis maska jebkāda, bet SSP2 standarts. Šķiet, ziemā ieviesa jaunus noteikumus, ka nedrīkst vairs ar lupatiņmaskām staigāt,” atzīmē M. Pastore.

Arī Vācijā notiekot diskusijas par obligātu vakcinēšanos, bet diez vai līdz tam nonākšot, spriež M. Pastore. “Vakcinēto procents ir salīdzinoši augsts, valdība mēģina ar informatīvo kampaņu piesaistīt cilvēkus.

Mūsu paziņu lokā ir arī izteikti antivakseri, bet tai pašā laikā man darbā 80% kolēģu ir jau vakcinējušies. Darba devējs nav aicinājis obligāti to darīt.

Taču mums nodrošina vienreizlietojamās maskas, jo, tiklīdz tu atstāj savu darbagaldu, tās ir jānēsā, tāpat divreiz nedēļā varam veikt ātros testus,” viņa pastāsta.

Kultūras pasākumi slēgtās telpās Bavārijā vēl nenotiek. Uz norisēm ārā var nākt vakcinētie, izslimojušie un ar negatīvu testu. “Tomēr pašlaik jau runā, ka apmeklējumi ar testu varētu atkrist. Katrai cilvēku kompānijai ir tāds kā pludmales grozs – sols ar jumtiņu. Viss koncerts arī jāpavada šajā vietā,” pastāsta Marita.

Zviedri dzīvo šodienā

Liepājnieks Ainārs Vaiņevičs Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā dzīvo un strādā jau teju 13 gadus. “No vienas puses, varētu teikt, ka pandēmija manu ikdienu būtiski nav ietekmējusi, bet, no otras puses, ja runājam par darbu, tad tomēr ir. Strādāju zivju pārstrādes uzņēmumā, kura lielākie klienti ir skolas un viesnīcas. Tā kā uz laiku tās bija slēgtas, bija mazāk pasūtījumu,” pastāsta ārzemēs dzīvojošais liepājnieks, uzsverot, ka Covid-19 ierobežojumu, salīdzinot arī Latviju, Zviedrijā praktiski neesot – “ir daudz vairāk brīvības”.

Iedzīvotāju ierobežojumus Latvijā, kādi bija ziemā un pavasarī, viņš salīdzina ar brīvā režīma cietuma apstākļiem. “Zviedrijā sejas masku lietošana, piemēram, veikalos nekad nav bijusi obligāta. Jā, cilvēkus aicināja lietot mutes un deguna aizsegus, bet tā bija brīva izvēle – vienīgais izņēmums bija medicīnas iestādes. Komandantstundas ieviešana pat vispār nekad netika apspriesta, kaut arī vienubrīd saslimstība ar šo vīrusu bija ļoti augsta. Būtībā kopš 1. jūlija ir noņemti visi ierobežojumi, kurus realitātē gandrīz neizjutu. Piemēram, sastrēguma stundās sabiedriskajā transportā bija jālieto sejas maska,” stāsta A. Vaiņevičs.

Tāpat viņš uzsver, ka zviedri dzīvojot šodienā – nedomājot par to, kas varētu sekot pēc mēneša vai diviem. “Ziņu pārraidēs televīzijā tiek minēta kovida statistika, bet netiek, piemēram, uzsvērts, kā zviedriem sokas ar vakcinēšanos salīdzinājumā ar citām valstīm. Cik zinu, tad šobrīd abas potes saņēmuši 41,7% iedzīvotāju. Spriežot pēc tā, ko esmu dzirdējis, lielākā daļa vakcinējas, lai varētu brīvi ceļot,” teic liepājnieks, kurš pats neesot vakcinējies un pagaidām to arī negrasās darīt. Ja būšot tāda nepieciešamība, piemēram, uzņēmuma vadība pieprasīšot, tad viņš to izdarīšot. “Zinot zviedrus, es gan neticu, ka kādam varētu pieprasīt obligātu vakcinēšanos.”

“Protams, ļoti daudzas lietas pandēmijas laikā ir mainījušās, cilvēkiem bija un būs jāpielāgojas. Taču, manuprāt, Zviedrijā cilvēki to vairāk redz kā laiku, kurā vēl vairākus gadus ar vīrusu būs jāsadzīvo, un šis vīruss nedrīkst liegt cilvēkiem dzīvot normālu dzīvi,” pauž A. Vaiņevičs.

Arī Lielbritānijā daudziem ir aizspriedumi

Bijusī liepājniece, medicīnas zinātņu doktore Vita Zīdere ilgus gadus strādā Lielbritānijā. Viņa ir fetālās un bērnu kardioloģijas virsārste Fetālās medicīnas institūtā un strādā vairākās slimnīcās Londonā.

Ārste pati izslimojusi kovidu jau pašā epidēmijas sākumā pagājušajā gadā. V. Zīdere stāsta: “Man slimošana nebija sarežģīta, līdzīga kā gripai, vienīgā atšķirība – ožas zudums. Biju atvieglota, ka esmu tam pāri un varu turpināt strādāt. Vēlāk, protams, es, tāpat kā mani kolēģi, arī vakcinējos, kā tam jābūt, lai gan vēl ilgi organismā saglabājās Covid-19 antivielas.”

Tagad Lielbritānijā pilnu Covid-19 vakcinācijas kursu ir saņēmuši vairāk nekā 74% pieaugušo, kuriem ir tiesības saņemt vakcīnu. Taču ir daži valsts rajoni, kuros vakcinēto skaits ir salīdzinoši zems. Lai to uzlabotu, populāri cilvēki aktīvi iesaistās sabiedrības izglītošanā gan reklāmās televīzijā, gan lokāli organizētos pasākumos.

“Ik pa laikam šeit uzjundī debates par obligātu vakcināciju atsevišķās profesijās. Tas būtu ļoti atbalstāmi. Sen zināms, ka, piemēram, tuberkulozes slimnieks tiks ārstēts un būs ierobežots, lai šo infekciju neizplatītu tālāk. Tie, kuri ir ceļojuši uz valstīm, kurās ir augsts specifisku slimību risks, zina, ka pirms ceļošanas ir jāsaņem papildu potes, kādas ikdienā nav nepieciešamas, piemēram, pret dzelteno drudzi. Tad kādēļ tagad ir debates par vakcīnu, kas cīnās pret nopietnu sabiedrības apdraudējumu pašu mājās?” V. Zīdere vaicā.

Covid-19 ierobežojumu likumi Lielbritānijā ir mainīgi un atšķirīgi Anglijai, Velsai un Skotijai. Tagad vairums ierobežojumu ir atcelti, bet maskas joprojām jālieto gan sabiedriskajā transportā, gan slimnīcās. Var brīvi apmeklēt restorānus, muzejus, bet iepriekš jāpiesakās pat uz brīvbiļeti. Ja kārojas aiziet uz naktsklubu, jābūt pilnīgi vakcinētam, uzrādot vakcinācijas pasi. Arī citu lielāku pasākumu rīkotāji var prasīt uzrādīt vakcinācijas pases.

“Redzams, ka gan Lielbritānijā, gan Latvijā slimo un stacionāros nokļūst pamatā tie, kuri nevēlas potēties pret Covid-19. Bet nesen BBC ziņās aicināja arī grūtnieces vakcinēties, jo vīrusa delta varianta dēļ daudzas nevakcinētas topošās māmiņas nokļūst slimnīcā, arī intensīvās terapijas nodaļā. Arvien biežāk izskan informācija par tā saukto “ilgstošo kovidu”, kad pilnībā neatjaunojas oža, ir nogurums, galvassāpes, atmiņas zudums, citi neiroloģiski traucējumi. Šādas komplikācijas novērotas gan jauniem, gan arī vecākiem cilvēkiem, tās ir nopietnas sekas, kas var ievērojami un ilgstoši ietekmēt dzīves kvalitāti,” daktere saka un par sabiedrībā valdošajām diskusijām ap potēm vēl piebilst:

“Pārsteidzoši, cik daudz “ekspertu” ir radījusi Covid-19 vakcinācijas programma. Tramvajā vai lidmašīnā mēs taču neapšaubām vadītāja vai pilota prasmes!

Tāpēc aicinu visu sabiedrību, arī ārstus, uzticēties speciālistiem – infektologiem un epidemiologiem.”

Klausām mediķus vai politiķus?

Klāvs Sedlenieks, sociālantropologs

No vienas puses, Latvijā cilvēki ļoti gaida, ka valdība kaut ko darīs Covid-19 sakarā, bet vienlaikus uzskata, ka viss tiek darīts nepareizi. Tajā pašā laikā paši iedzīvotāji neiesaistās situācijas uzlabošanā.

Sociālajos medijos vērojama ļoti izteikta kritiska attieksme pret politiķu lēmumiem saistībā ar kovida ierobežošanu, taču iedzīvotāju aptaujās tā gluži nav.

Ja lūkotos tikai sociālajos medijos, iespējams, mums šķistu, ka Latvijā vispār neviens cilvēks nevēlas potēties.

Taču realitātē diezgan liela iedzīvotāju daļa jau ir vakcinējusies vai grasās to darīt.

Nav gluži tā, ka tikai Latvijā iedzīvotājiem šķiet, ka mūsu valstī viss tiek darīts nepareizi un citur politiķi pieņem saprātīgākus, pareizākus lēmums utt. Šāds uzskats raksturīgs cilvēkiem kopumā arī citviet pasaulē.

Pagājušogad iedzīvotāju aptaujā bija ļoti skaidri redzams, ka kovida pandēmijas sākumā tam, ko valdība darīja, bija diezgan liels sabiedrības atbalsts. Pēcāk atbalsts pamazām kritās. Manuprāt, tas lielā mērā bija saistīts ar to, ka iedzīvotājiem sākotnēji radās pārliecība, ka politiķi ņem vērā ekspertu viedokli un spēs tikt galā ar vīrusa izplatību. Taču gada nogalē jau bija diezgan skaidri redzams, ka visam tam, kāpēc viena vai otra lieta tiek darīta, pamatā vairāk ir politiski procesi, nevis zināšanas un ekspertīze.

Epidemiologu un infektologu paustais valdībā nereti tika ignorēts, viņu teikto piesauca vien tad, kad tas bija izdevīgi. Līdz ar to šādi tika diskreditēts arī ekspertu viedoklis.

Beigu beigās cilvēki vairs galīgi nevarēja saprast, kurš tad ir eksperts un kurš nav.

Ja pajautātu Ugam Dumpim vai Jurijam Perevoščikovam, tad viņi abi diezgan skaidri pateiktu, kādas ir prognozes, proti, šobrīd izplatās lipīgais Covid-19 delta variants, vakcinācijas aptvere ir tādā, kāda tā ir, rudenī sagaidāms jaunais kovida vilnis utt. Taču neesmu pārliecināts, ka visi vai vismaz pietiekami liela daļa cilvēku sapratuši, kādas ir konsekvences un prognozes. Izskatās, ka liela daļa uzskata, ka viss jau ir beidzies un nav ko tur ņemties.

Latvijā no politiķus puses bijušas diezgan daudzas kļūdas, kas cilvēkus ir mulsinājušas, un tās diemžēl daļēji turpinās. Tas, ka mums ir zema uzticēšanās valdībai, ir ļoti nopietns drošības jautājums. To esmu uzsvēris jau vairākkārt. Taču gadiem ilgi tam nav pievērsta nekāda uzmanība. Tagad redzam, ka tas ir ļoti nopietni, jo raisa nopietnas sekas.