Adventes laiks Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Liepājas Svētās Trīsvienības draudzē ienāk ar skaistu brīdi.  Vakar, dienu pirms pirmās Adventes svētdienas, tajā notiks ekumēnisks dievkalpojums, kurā piedalīsies visu Liepājas kristīgo draudžu pārstāvji. Taču pirmā Adventes nedēļa šajā dievnamā ienāk ar vēl  vienu zīmīgu pasākumu, kurš, cerams, augšup cels ne tikai draudzes, bet arī pašas baznīcas un arī Liepājas dzīvi.  5.decembrī paredzēts oficiāli dibināt Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas atjaunošanas fondu.

– Šim notikumam, – stāsta draudzes mācītājs Pēteris Kalks, – esam gatavojušies jau vismaz pāris gadu. Atjaunot Svētās Trīsvienības baznīcu ir liels un nopietns darbs, kam jāpiesaista milzu līdzekļi, vairāki miljoni latu. Gatavojoties fonda dibināšanai, bija jāizsver daudzas lietas. Ļoti nopietni notika fonda priekšsēdētāja izvēle, atlases konkurss tika organizēts vairākās kārtās, līdz par labāko kandidāti tika atzīta Anta Zālīte. Dzimusi liepājniece, bet patlaban gan dzīvo Rīgā, strādā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijā.

 Fonds gan nav un nebūs tiešā Konsistorijas pakļautībā. Tā dibinātāji ir Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca, Vācu evaņģēliski luteriskā baznīca Latvijā un Liepājas Svētās Trīsvienības evaņģēliski luteriskā draudze. Fonda dibināšanas projektā gan pagaidām kā dibinātāja nav ierakstīta Liepājas dome. Taču tā, ir pārliecināts mācītājs Pēteris Kalks, savu atbalstu ne fondam, ne draudzei neliegs arī turpmāk, kā jau tas darīts līdz šim. Kā paskaidroja Pilsētas domes priekšsēdētāja padomniece Ieva Puka, 2003.gadā, kad parādījās ideja par šāda fonda dibināšanu, likumdošana neļāva pašvaldībai kļūt par tā dibinātāju. Tagad situācija mainījusies un Liepājas pašvaldība varētu kļūt par vienu no Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas fonda biedriem.

– Par savu mērķi, – stāsta Pēteris Kalks, –  fonds izvirza veicināt kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu Latvijā, organizējot un atbalstot valsts nozīmes kultūras pieminekļa – Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas – atjaunošanu un saglabāšanu. Viena no tā pamatdarbībām būs sabiedrībā uzturēt dzīvu interesi par šo dievnamu, jo tas ir visas Liepājas lepnums. Līdz šim neesmu sastapis nevienu cilvēku, kurš nenovērtētu šās baznīcas nozīmi Liepājā. Daudzi piekrīt, ka ir pēdējais laiks to atjaunot. Taču problēma ir tā, ka nevienam nav skaidrs, kā to izdarīt. Jo mūsu draudzei, kurā ir ap 500 locekļu, vienai šo lielo darbu paveikt nav pa spēkam. Bet tagad ir dota iespēja visiem, kas vārdos šo domu atbalsta, ziedot tam līdzekļus, nākt ar savām idejām, lai paplašinātu fonda darbību, vai piesaistīt investētājus no jebkuras vietas pasaulē.

Pagaidām, protams, nav konkrētu vienošanos ar investoriem, kamēr vēl fonds nav oficiāli nodibināts. Bet, stāsta mācītājs, pamatvirziens, uz kuru fonda dibinātāji raugās, ir Vācija un Somija. Abām šīm valstīm ar Svētās Trīsvienības baznīcu ir cieša saikne. Ar šo Liepājas baznīcu saistīti Somijas armijas pirmsākumi, te zvērestu savai valstij devis pirmais somu jēgeru pulks. Vācieši savukārt to cēluši, un ilgus gadus tajā darbojusies vācu draudze. Arī tagad tajā darbojas atjaunotā vācu draudze mācītāja Martina Grāla vadībā.

Uz fonda dibināšanu ielūgti arī valdības pārstāvji, īpaši kultūras ministre Helēna Demakova. Pēteris Kalks ļoti cer arī uz valsts atbalstu šajā darbā, jo šī Svētās Trīsvienības baznīca ir viens no visapdraudētākajiem valsts nozīmes kultūras pieminekļiem mūsu zemē. Dievnams ir tādā stāvoklī, ka bijušas pat diskusijas, vai tas nav jāslēdz, vai tas neapdraud baznīcēnu un ekskursantu dzīvību. Slēdziens pēc apsekošanas bijis, ka tas pagaidām nav jādara. Galvenā problēma, kas satrauc visus, kam svarīga šī baznīca: arvien vairāk nosēžas tās pamati, plaisā sienas. Jau veikti pirmie darbi, lai pamatu nosēšanos apturētu. Ar pamatu nostiprināšanu arī sāks restaurāciju. Taču pirms tam kopā ar Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju veiks atkārtotu ēkas izpēti, izstrādās jaunu, konkrētu, vienotu restaurācijas koncepciju, arī tehnisko projektu. Paredzēts restaurēt jumta konstrukciju. Kritiskā stāvoklī ir arī ērģeles, lielu ļaunumu tām nodarījuši ķirmji, tā remonts ir neatliekams. Remontējams arī žogs ap baznīcas dārzu. Veicami tāpat citi sīkāki darbiņi.

Par Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcu ir paredzēts iesniegt informāciju arī Pasaules pieminekļu fondā nominācijai “100 apdraudētākie pasaules pieminekļi. 2008–2010”. Tas ļautu rēķināties ar lielāku finansiālu palīdzību no pasaules kultūras atbalsta fondiem. Ir cerība, ka varēs gūt atbalstu arī no Eiropas Savienības fondiem.

– Cilvēki, kas iet baznīcai garām, nereti domā, ka tajā nekas nenotiek, ka neviens neko nedara tās labā, – saka Pēteris Kalks. – Tāds remonts, kādu veic Svētās Annas draudze savā dievnamā, ir labs darbs. Taču tas darbu apjoms, kas jāveic Svētās Trīsvienības baznīcā, ir daudz lielāks. Tie desmiti tūkstoši, ko tērējusi Svētās Annas draudze remontam, te nepieciešami, tikai lai  baznīcu uzturētu tā, lai tā funkcionētu. Te daudz lielāki līdzekļi vajadzīgi apkurei, dievkalpojumu norisei, koncertu un viesu uzņemšanai. Tas vien no draudzes prasa regulāru, saspringtu darbu.

Un draudze to ir veikusi daudzu gadu garumā. Turklāt tikai par paldies. Protams, ar citu cilvēku atbalstu. Bet īstai restaurācijai nepieciešama plaša sabiedrības līdzdalība. Tāpēc, Pēteris Kalks uzsver, iesaistīties šajā projektā ir iespēja un pagodinājums Liepājas cilvēkiem. Ja sakām, ka Svētās Trīsvienības baznīca ir Liepājas pērle, tad mūsu rokās ir šās pērles spodrināšana. Uz fonda dibināšanas pasākumu aicināti arī Liepājas uzņēmēji, kuri, norāda Pēteris Kalks, varētu uzskatīt baznīcu par vienu no svarīgākajām Liepājas dominantēm. Mācītājs cer, ka septiņu gadu laikā ar Dieva un cilvēku atbalstu izdosies baznīcas restaurāciju pilnīgi pabeigt.

5.decembris par fonda dibināšanas dienu tika izvēlēts it kā netīši un prozaiski. Tā bija vienīgā brīvā diena, kad arhibīskaps Jānis Vanags varēja šajā pasākumā piedalīties. Bet tā ir sagadījies, ka 1758.gada 5.decembrī – gandrīz pirms 250 gadiem –  baznīca tika iesvētīta. Fonda dibināšanas pasākumā paredzēts arī koncerts, kurā piedalīsies Igo, Zigfrīds Muktupāvels, Jānis Lūsēns, Ingus Pētersons, Dita Kalniņa, Haralds Sīmanis un ērģelnieks Lotars Džeriņš.

Un, protams, zīmīgi, ka 5.decembris ir viena no Adventes pirmās nedēļas dienām. Tas šim fondam un cilvēkiem, kuri nolēmuši tajā būt līdzdalīgi, it kā uzliek augstāku izpratnes latiņu. Latīņu vārds adventus latviski tulkojams kā atnākšana, ierašanās. Tas ir laiks, kad gaidām Ziemassvētku atnākšanu, kad varam sevi sevi garīgi disciplinēt, īstenot kristīgas kalpošanas uzdevumu pasaulē, saka Pēteris Kalks. Un ne tikai gādājot par dievnama atjaunošanu ar materiālām lietām, ziedojot tam naudu. Adventes laikā liela nozīme ir lūgšanām, lai sagatavotu sevi Kristus ienākšanai mūsu dzīvē. Ar tādu nozīmi tiek organizēts arī ekumēniskais dievkalpojums pirms Adventes laika. 

Cilvēkiem, saka Pēteris Kalks, būtu svarīgi atcerēties pašu galveno, ko šis laiks vēsta. Kristus nāk. Būtu ļoti svarīgi raudzīties uz šo nācēju, jautāt, kas viņš ir, kāpēc ir nācis pasaulē divas reizes: kāpēc piedzima Betlēmē, kāpēc nāk šodien? Jautāt un noskaidrot katram pašam šo Kristus nākšanas jēgu, saka Pēteris Kalks, gribētu novēlēt katram no Adventes ļaudīm, katram liepājniekam.

Gaidīt baznīcas atjaunošanu dziļākajā nozīmē var nosaukt arī par Kristus gaidīšanu, pestīšanas gaidīšanu, uzsver Pēteris Kalks. Jo baznīca jau nav tikai ēka. Kādreiz esmu pamanījis, viņš stāsta, cik ļoti pārmainās cilvēku attieksme pret to, kad viņi te ienāk iekšā. No ārpuses tā ir ļoti pelēka un necila. Nolupusi. Daudziem liekas, ka arī iekšā ir tāpat. Taču, kad ienāk, nereti paliek ar atvērtu muti un izbrīnā izsaucas: “Cik šeit ir skaisti! To mēs pat iedomāties nevarējām!” Tā ir ārēja ienākšana baznīcā. Bet tajā var iet iekšā vēl dziļāk. Ar sirdi. Piedalīties tajā, ko baznīca sniedz. Saņemt svētības, sakramentu, būt lūgšanās kopā ar draudzi. Un tad tas skaistums atveras vēl plašāk un izbrīns ir vēl lielāks par to, ka viss ir daudz brīnišķīgāks, nekā no ārpuses redzams, arī mūsu dzīvē. Ienākt baznīcā nozīmē arī saņemt pārmaiņas savā dzīvē. Un to mums arī Advente sludina, apliecina Pēteris Kalks. Atjaunosim kopā dievnamu, viņš aicina. Un atjaunosim ne tikai ēku, bet to dievnamu, kas nāk Adventē, lai ieietu katrā cilvēkā.

Uzziņai
Svētās Trīsvienības baznīca

Par Svētās Trīsvienības baznīcas celtniecības sākumu var uzskatīt 1742.gada 8.martu, kad no Kēnigsbergas ieradās mūrniekmeistars Johans Kristofs Dorns. Jau nākamajā dienā nolīdzināja būvlaukumu, 12.martā uz tā atzīmēja būves plānu, 13.martā sāka rakt būvbedri, bet 29.datumā iedzina pirmo pāli.
Jaunās baznīcas pamatakmeni ielika 19.jūlijā. To veltīja Svētajai Trīsvienībai. Pēc tam Johans Kristofs Dorns aizbrauca, viņa vietā darbus turpināja viņa palīgs Johans Mihaels Frēlihs.  1746.gada pavasarī dievnamu sāka apjumt ar pagaidu segumu, bet skārda jumtu uzlika 1753.gadā. 1750.gadā visi mūra darbi bija pabeigti. Baznīcu iesvētīja 1758.gada 5.decembrī.
Taču darbi vēl turpinājās. Celtne nebija pabeigta. Tornim trūka divu augšējo stāvu un greznā, kokā grieztā iekārta, izņemot kanceli, nebija apzeltīta un krāsota. To sāka apzeltīt 1772.gadā, pabeidza 1775.gadā. Baznīcas tornis pusgatavs stāvēja līdz 1866.gadam, tad uzmūrēja tā trešo stāvu un no metāla konstrukcijām samontēja ceturto. 1865. un 1866. gadā daļēji pārkārtoja arī baznīcas iekārtu. Altāri atbīdīja pie austrumu sienas. Sākotnēji tas atradies starp abām pirmajām austrumu daļas kolonnām.
Baznīcā mainītas arī ērģeles. Pirmās ar 36 reģistriem uzbūvēja ērģeļbūvētājs Joahims, taču tās nebija izdevušās. Otrās būvēja Heinrihs Andreass Konciuss, tās baznīcai tika nodotas 1779.gada 26.augustā. Par instrumentu maksāja pilsēta. Ērģeles 19.gadsimtā tika vairākkārt palielinātas, 1885.gadā tām jau bija 131 reģistrs, un līdz 1912.gadam tās bija lielākās pasaulē.