Izrādās, Uldis ir dzimis grobiņnieks, kurš pēc desmitgades galvaspilsētā atgriezies dzimtajās mājās un nu Grobiņu sauc par fantastisku vietu, kur būt.

Saruna izvēršas brīva un diezgan atklāta, tas ļauj noticēt, ka šāda ir komunikācija arī ar “Dzintaru” bērniem.

– Jums šodien vārda diena. Esat dzīves svinētājs?

– Dzīvi svinu pavisam noteikti (smejas). Lai gan kā to ņem, kad aizbraucu studēt uz Rīgu, skaistajos bohēmas laikos dzīvi svinēju tā kārtīgi, tolaik uz manas sienas parādījās uzraksts: “Jēgas nav un tajā ir jēga.”

Diezgan laicīgi sapratu, ka būtībā dzīve ir pavisam vienkārša, tur nav nekā ko sarežģīt.

To saprotot, baudīju toreiz, baudu tagad.

Dzimšanas dienas un svētki manā dzīvē nudien nav tas mirklis, kad rodas apziņa – jāsvin un jāsatiek mīļos, nē. Tās ir vienkārši netīšas dienas, kad ar draugiem dodamies viens pie otra ciemos un pavadām brīnišķīgi laiku.

Lielākais draugu loks joprojām ir Rīgā.

– Jau pusgadu esat “Dzintaru” vadītājs. Kā pagājis šis laiks?

– Brīnišķīgi. Nē, nav tā, ka ceļš ir ziediem kaisīts, liela loma ir tam, kā tu uztver šo pasauli. Redz, es vēl esmu posmā, kurā visu salīdzinu ar pedagoģiju, kur strādāju līdz šim.

Mani visi ļoti baidīja, ka te nu gan būs vissslikti.lv, tomēr man šķiet, ka cilvēkiem īsti nav priekšstata, ko nozīmē strādāt skolā, kur viss šis smagums jau tā ir iepazīts.

Sociālā pasaule ir tikpat sarežģīta, tikai citās niansēs.

Protams, ir savi plusi, savi mīnusi, ko iepazinu šajā laikā. Nu tā kārtīgi izraudājies esmu pagaidām vienu reizi, tas gan īsti nebija saistīts ar mūsu centru.

Ikdienā no visas Latvijas bāriņtiesām un sociālajiem dienestiem zvana cilvēki un meklē bērniem brīvas vietas.

Tā nu no vienas pašvaldības atnāca vēstule ar lūgumu, vai nevar rast brīvu vietu pie mums, un pavadvēstulē bija apraksts, kas ar to bērnu ir noticis un kāpēc viņam jāmeklē šī vieta.

Kad izlasīju to, raudāju visu dienu, vēl braucot uz mājām mašīnā to visu kārtīgi izlaidu caur sevi, izraudājos un palaidu vaļā.

Ikdiena gan nepavisam nav tik smaga, patiesībā ir ārkārtīgi interesanti, pilnīgi katra diena ir kaut kas jauns, kaut kas cits.

Pat ja es dienu strikti izplānoju, ir skaidrs, ka notiks vēl desmit lietas, ko ieplānot nevarēju.

– Būtībā esat tādas lielas ģimenes virsvadītājs?

– Jā un nē. Nesen kādā seminārā tieši runājām par to, kā vadīt šos procesus vietā, kur ir bērni ar atkarību problēmām, un tur izskanēja viena skaista frāze: “Jo bērnam ikdienā ir mazāk piesaistītu cilvēku, kas ar viņu strādā, jo veselīgāka tā vide var izveidoties.”

Pie šī pieturoties, ļoti uzticos savām dāmām: sociālajām audzinātājām, aprūpētājām un sociālajām darbiniecēm.

Viņas tomēr te ir daudz ilgākus gadus par mani, tad nu konkrētas ikdienas lietas tiek risinātas katras grupas iekšienē. Tie ir tie cilvēki, kuriem bērni uzticas visvairāk.

Laba analoģija, ja raugāmies no sabiedrības stereotipu puses, kur ģimenē iedalīta mammas un tēta loma: mamma ir sirds un tētis ir saimniecība.

Tādā ziņā patiešām varam vilkt paralēles. Es ar bērniem eju uz banku, braucu uz policiju, probācijas dienestiem, slimnīcām, tiešām – tā ir mana pasaule.

Ja kādam vajadzēs botas nopirkt, nu to man dāmas neprasīs, aizies ar bērniem un nopirks.

– Pirms tam bijāt skolotājs?

– Pedagoģijā biju kopš 2014. gada un to saņēmos pamest vien 2023. gada pašās beigās pirms Ziemassvētkiem.

Cepuri nost visiem, kas tur ir, cīnās un dara to labo darbu.

Es pa šiem gadiem sapratu, ka pedagoģijai esmu atdevis visu labo, ko gribēju atdot, un nu man dzīvē vajadzīgas pārmaiņas.

– Kāpēc sākotnēji izvēle krita par labu pedagoģijai?

– Kad beidzu 12. klasi, mana mamma, kas nostrādāja skolā 20 gadus, teica: “Uldiņ, man pilnīgi vienalga, ko tu studēsi, apsoli tikai to, ka nebūsi skolotājs.”

Es sapratu, ko viņa domā, jo redzēju visu to beksteidžu un zināju, cik traki tas ir.

Pabeidzis vidusskolu, iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā, tomēr jau pirmajā semestrī sapratu, ka nespēju tajā solā nosēdēt,

biju tāds no ķēdes norāvies jaunietis, kurš grib baudīt visu, ko var izbaudīt.

Tā bija mana iespēja paņemt pauzi un tiešām svinēt dzīvi. Tas arī bija laiks, kad iepazinu ļoti daudz lietu, kurām cauri iet mūsu centra bērni. Tas noteikti palīdz viņus saprast nedaudz labāk.

Iestājos pedagogos tikai tā iemesla dēļ, ka man bija labi eksāmenu rezultāti un zināju – tur būs stipendija un man lieka naudiņa ballītēm nekaitētu.

– Kaut kas bērnos tomēr jūs aizķēra?

– Pirmajā skolā, kur strādāju, Rīgas Sanatorijas internātpamatskolā, man bija fantastiski kolēģi, kas mani izmīcīja un parādīja, ko vispār nozīmē būt skolotājam. To, manuprāt, neiemāca nevienā universitātē.

Šajā skolā mācījās bērni ar uzvedības un garīgās attīstības traucējumiem, lielākoties no ārkārtīgi nelabvēlīgām ģimenēm, bērnu namiem.

Toreiz iepazinu šo pasauli, biju ļoti jauns un ikdiena bija tāda, ka astoņos no rīta tu sāc vadīt stundas līdz deviņos vakarā palīdzi čaļiem klāt gultas un mazgāt zobus.

Kad pārgāju uz vispārizglītojošo skolu Rīgā, vēlāk Liepājā, sapratu, ka ar tiem apdāvinātajiem bērniem, kuriem viss jau ir, man īsti nav interesanti.

Tik lielus savas enerģijas resursus ieguldīju bērnos, lai viņi to astotnieku izlabotu uz devītnieku, ka apzinājos –

savu enerģiju varu izmantot lietderīgāk.

Kaut kur pakausī visu laiku sēdēja tā internātskola, kas atgādināja – ir daudz svarīgākas lietas, kas būtu jārisina.

– Skolas solā pedagogs labi redz katra bērna sociālo fonu?

– Protams, bērns ļoti kristalizētā veidā parāda to, kas notiek sabiedrībā, un pedagogs ir pirmais cilvēks, kas redz to, kas notiek.

Tagad ikdienā, kad strādāju ārpusģimenes aprūpē, tikai kārtējo reizi pārliecinos, ka tas spogulītis ir ļoti skarbs un sabiedrība nemaz tā īsti par to nerunā, jo

mēs katrs gribam ielīst savā aliņā un tajā spogulī nemaz neskatīties.

Ikdienā ir baigi forši redzēt, kā šie bērni mainās, kā viņiem parādās citas vērtības, bet nu tumsa tur ienāk diezgan.

Vislielākā bēda ir atkarības, kas iet roku rokā ar nabadzību, vardarbību. Paaudžu paaudzēs tas cikls nepārtrūkst.

Valstiski gan tiek sniegta palīdzīga roka dažādos veidos, tas ir krietni attīstījies, tomēr cits jautājums ir sabiedrības mentālā veselība. Rietumu pasaules prāti nav tādi superveseli.

Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka sabiedrība, kurā nav problēmu un visiem bērniem ir mājas, ir utopija.

– Sabiedrības izpratne tomēr kļūst labāka?

– Ne vienmēr. Nesen man zvanīja no kādas bāriņtiesas un prasīja, vai mums te nav piedāvājumā kāds bērniņš jaunāks par pieciem gadiem, romu tautības.

Godīgi sakot, es apjuku, man bija sajūta, ka viņi piezvanījuši uz veikalu.

Izpratnei vēl ir, kur augt.

Arī tā doma – ko tad nozīmē ārpusģimenes aprūpē esošs bērns – nereti ir aplama. Viņi visi ir pilnīgi parasti un forši bērni un jaunieši, tas nodalījums sabiedrības acīs būtu jāmaina.

Protams, netrūkst arī foršu uzņēmēju un cilvēku, kas nebaidās no mums, nāk un piedāvā dažādas izklaides iespējas bez maksas.

Nesen pavadījām fantastisku dienu Liepājas piedzīvojumu parkā “Tarzāns”, arī Riežupes smilšu alās mūs uzņēma silti. Tas ir svarīgi.

Galu galā dienas beigās visi tie bērni ir mūsējie, nav tāda tava un mana bērna.

– Ko vēl vajadzētu uzlabot sociālajā jomā?

– Nav baigais noslēpums, ka pasaule griežas ap naudu. Lai arī dzīvojam fantastiskā valstī, superbagāti mēs neesam.

Ja, ģimenē dzīvojot, to, cik lielas finanses tiks atvēlētas bērnam, nosaka vecāki, tad pie mums tas ir ļoti strikti. Ir tā, kā ir, un ar to jāizdzīvo.

Otra lieta ir algas, ko saņem sociālajā sfērā strādājošie.

Ja mēs vadāmies pēc stereotipa, ka vīrietis ir tas, kurš mājās nes mamutu, nu nav jābrīnās, ka te strādā tikai dāmas.

Lai cik svarīgi būtu tas, ka bērnam, augot institūcijā, blakus jāredz arī vīrieša lomas izpildītājs, tuvākajā laikā tas pilnīgi noteikti nenotiks, jo, strādājot par aprūpētāju, neviens vīrietis savus bērnus un ģimeni pienācīgi nenodrošinās.

Skolās situācija ir līdzīga, lai gan nu nedaudz uzlabojas.

Protams, ka nauda visu neatrisinās, bet tā ļauj piesaistīt profesionāļus, dod iespējas.

– Dienās būsiet trenēts tēvs?

– Nē. Sen atpakaļ pieņemts lēmums, ka man bērnu nebūs. No vienas puses, to droši vien ietekmē tas, ka ikdienu pavadu ar bērniem, strādāju ar problēmām un mājās no tā visa gribas atiet.

No otras puses, lai arī cik dīvaini tas neizklausītos, es nevēlos uzņemties atbildību par to, ka esmu kādu laidis šajā pasaulē, ņemot vērā, kāda ir pasaule šobrīd.

Re, man ir iespēja palīdzēt tiem, kas šeit jau ir.

– Šobrīd esat atgriezies dzimtajā Grobiņā?

– Jā, oriģināli esmu grobiņnieks un tur arī šobrīd dzīvoju.

Kad augu un gāju pamatskolā, man bija priekšstats tāds, ka Grobiņa vispār nav patīkama vieta.

Visdrīzāk, ja es būtu tur palicis un nebūtu piedzīvojis visu, kas veidoja mani par to cilvēku, kāds esmu tagad, man joprojām Grobiņa nepatiktu, bet tagad jāsaka, nevaru iedomāties foršāku mazpilsētu, kurā dzīvot.

Pilsētiņa ir ļoti mainījusies. Redzu, ka arī liepājnieki šejieni iecienījuši.

Protams, ka arī manas prioritātes ir kārtīgi mainījušās: šobrīd varu iziet ar saviem suņiem pastaigā, nesatiekot 100 pretī nākošus cilvēkus, un priecāties par to vai iesēt dārzā redīsus, vai skatīties, kā mana kanna dzen ārā jaunas lapas, klausīties, kā vardes dzied.

Atgriezties Grobiņā bija ļoti laba doma, fantastiska vieta.

– Bērnība palikusi atmiņā kā saulaina vieta?

– Tā bija tieši tāda, kāda maza bērna bērnībai būtu jābūt. Bijām sētas bērni, skolas laikā viss brīvais laiks tā arī pagāja – braukājot ar ričuku pie draugiem uz blakus ciemiem, ņemoties sētā.

Tīņu gados labi bija tas, ka blakus bija Liepāja ar visu savu izklaižu spektru. Vēl jau bija vasaras laukos pie vecvecākiem tepat aiz Durbes.

Nu tas ir katra bērna sapnis, jo caur laukiem un caur dabu bērns lieliski saprot, kā iekārtota pasaule.

Tad tu redzi, kā cālis izšķiļas no olas, dzīvo, pieaug. Daži nomirst, un tu vienkārši izproti, kā tas notiek. Tāpēc arī savējos vedam uz laukiem.

– Dārzs un mājas ir viens no lielākajiem hobijiem?

– Pēdējos 3–4 gadus mana laimes vieta ir mans dārzs. Nav tā, ka man tur kaut kas īpaši labi izdotos, bet gandarījums man ir (smejas).

Mājās arī esmu ievilcis dabu – trīs lielus akvārijus. Tad nu ziemas mēnešos varu sēdēt pie šīm stikla kastēm un arī ravēt tāpat kā vasarā dārzā bietes.

Man patīk daudz un dažādas lietas, ir vilnis, kad visvairāk laika pavadu ārā, tad pie akvārijiem, ziemas pēcpusdienās varu adīt vai sēdēt pie klavierēm un dziedāt. Dažādi.

– Minējāt pastaigas ar suņiem?

– Tie ir divi. Pirmo sunci paņēmu Rīgā no patversmes, kad man bija kādi 22 gadi. Tā bija mana pirmā dāma Kivi. Nu jau meitenei būs desmit gadi. Balta dvēselīte.

Otru suni adoptējām Rīgā no kaimiņiem, kuri no sava dzīvokļa izvācās, bet sunīti kaut kā aizmirsa paņemt līdzi.

Kad visus atbildīgos sazvanījām, Bonīti mums burtiski iegrūda rokās ar visām gultiņām un papīriem. Sākumā nebija domas dot viņam mājas, bet palīdzēt tās sameklēt, vēlāk sapratu, mēs arī esam viņa mājas.

Cilvēks vispār ir daudz laimīgāks, ja viņam blakus ir dzīvnieks.

Vizītkarte

Uldis Kalns

• Dzimis Priekulē 1993. gadā.
• Studējis Latvijas Kultūras akadēmijā, Latvijas Universitātē, Liepājas Universitātē.
• Strādājis par kulturoloģijas un angļu valodas skolotāju, direktora vietnieku izglītības jomā. Šobrīd Bērnu atbalsta centra “Dzintari” vadītājs.
• Brīvajā laikā mēģina dzīvi iekārtot tā, lai varētu turēt pāris kazas un no viņu piena iemācīties taisīt brī sieru, ko piekost, dzerot prosecco savā dārzā.
• Pieturas pie moto:

“Dod, Dieviņi, kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā;
Dod, Dieviņi, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.