liepajniekiem.lv
M. Kraule portālam pastāstīja, kāda ir šī brīža situācija bērnu ķirurģijā.
– Kā aizvadījāt Latvijas Bērnu ķirurgu asociācijas sēdi?
– Jāsaka godīgi – man bija liels prieks satikt kolēģus. Jūnija sākumā nosvinēju septiņus gadus, kopš esmu Liepājā, bet Bērnu slimnīcas kolēģi man ir mīļi joprojām un Bērnu slimnīca savā būtībā ir kā vecāku mājas, kur esmu uzaugusi. Lepojos, ka kolēģiem varējām parādīt to, kādi mēs Liepājā esam.
Pieļauju, ka tiem, kas pie mums nebija iepriekš ciemojušies vai nezināja, ko un kā mēs šeit darām, bija priekšstats, ka te ir tāds nedaudz sūnu ciems. Man šķiet, mums veiksmīgi izdevās parādīt pretējo.
– Kāda situācija šobrīd ir Liepājā?
– Būtībā Liepājā un Kurzemē esmu vienīgais bērnu ķirurgs. Kopumā ar situāciju slimnīcā tieku galā, iespējams, poliklīnikā noderētu papildu ārsts.
Tas, ko es nevaru pietiekoši nosegt, ir profilaktiskas apskates bērniem, kur prasītos kāds neoperējošs ķirurgs, kurš var pieņemt pacientus poliklīnikā.
Es vienkārši nevaru ļaut reģistratūrai noslogot savu pierakstu, jo fiziski to nevaru nodrošināt.
– Vai ir kādas grūtības?
– Tas varētu būt bērnu anesteziologs, ar ko ikdienā kopā strādāt. Šobrīd strādāju ar dakteri Artūru Mokanu, kurš darbojas arī zobārstniecībā, kur veic narkozi bērniem.
Mūsu sadarbība ir ļoti laba, tomēr laiks viņam ir tik, cik ir. Kopumā sūdzēties nav par ko. Uz konsultācijām nāk tikai tie bērni, kuriem tiešām ir problēmas vai vismaz pamatotas aizdomas.
Gribētos teikt, ka
pilnvērtīgu bērnu aprūpi neveic ģimenes ārsti, bieži vien ķirurģiskas lietas tiek apzinātas jau vēlā vecumā.
Ja bērns tiek skatīts katru mēnesi līdz gada vecumam, tad noteikti būtu jāpamana trūces vai tas, ka puikām nav viena sēklinieka. Diemžēl ir gadījumi, kad šie bērni pie manis nonāk tikai desmit gadu vecumā, kas nozīmē, ka ģimenes ārsts ne reizi nav apskatījis šo problēmu tā, kā tas bērnam būtu jāapskata.
– Kā to varētu labot? Kā vecākam rīkoties?
– Manuprāt, bērnu aprūpi mazā vecumā, vismaz līdz skolas vecumam, būtu jāveic pediatram. Protams, nav tā, ka visi ģimenes ārsti būtu liekami vienā maisā, zinu, ka mans ģimenes ārsts šādas apskates veic, lai arī nav pediatrs, tomēr tādas situācijas gadās bieži. Iespējams, ģimenes ārsti īsti neorientējas bērnu slimībās, lai arī bērnus savā aprūpē ņem.
Protams, ja trūkst speciālistu un bērnam nekas nekaiš, reizi pāris gados var plānot braucienu pie ārsta uz Rīgu, tīri profilaktiski atrādīties.
Jo laicīgāk problēma tiek konstatēta, jo ātrāk un labāk to var labot.
Citreiz jaunietis pats saprot, ka kaut kas nav īsti labi, un pats atnāk pie manis 15 gadu vecumā ar kādu iedzimtu lietu. Gadās arī, ka jaunieši apvainojas uz vecākiem, ka tas nav konstatēts agrāk.
– Kas ir biežāk sastopamās vainas, kuru dēļ bērniem nepieciešama ķirurģiskā iejaukšanās?
– Ikdienas lietas, ar ko nākas saskarties, ir visu veidu trūces bērniem vai iedzimtas uroloģiskas problēmas puišiem. Piemēram, nenoslīdējuši sēklinieki, kas mēdz būt dažāda vecuma zēniem, vai arī cirkšņa kanāla pataloģijas. Tajās ietilpst gan hidrocēles, gan tie paši nenoslīdējušie sēklinieki, gan trūces abiem dzimumiem. Ir akūtas un pusakūtas lietas, dažādi iekaisumi, apdegumi.
Ar traumām gan vairāk strādā traumatologi, tas uz mani neattiecas, vien gadījumos, ja trauma ir nopietna un skārusi galvu vai vēdera rajonu. Tās ir visās sezonās – no ragaviņām, velosipēdiem, kaušanās un visa pārējā.
– Vai Liepājā ir pieejama plastikas ķirurģija bērniem?
– Liepājā jau kādu laiku strādā plastikas ķirurgs, mikroķirurgs, kas operē plaukstas, dakteris Dzintars Ozols. Bērnu ķirurģijā gan viņš strādā tikai plastikas jomā un neatsaka bērniem tās operācijas, kuras pieaugušo plastikas ķirurgi bērniem neveic, piemēram, pirkstiņiem, plaukstu un pirkstu deformācijām vai apdegumu un nopietnu traumu sekām. Katru dienu viņš gan nav, bet, manuprāt, pietiekami pieejams.
Mūsu redzeslauki mēdz pārklāties, gadās, kad man vajadzīga viņa palīdzība problēmas risināšanai, kā, piemēram, plašu apdegumu vai plašu mīksto audu defektu novēršanai, pēc traumām vai infekcijām. Rekonstruktīvā ķirurģija ir viņa lauciņš.
– Vai ir kādas inovācijas, ko bērnu ķirurģijas jomā gribētos ieviest arī Liepājā?
– Kopš esmu Liepājā, manuprāt, diezgan veiksmīgi esam ieviesuši visu nepieciešamo. Pieejama un labi attīstīta mums ir laparoskopiskā ķirurģija, ko veicu es kā bērnu ķirurģe un akūtās situācijās arī liela daļa pieaugušo ķirurgu.
Mums slimnīcā ir sagādāti bērnu instrumenti un bērnu optikas instrumenti, kas ļauj veikt operācijas laparoskopiski. Pieaugušajiem ir cita izmēra instrumenti.
Apendicītu agrāk Liepājā operēja gandrīz visos gadījumos parastā veidā, ar griezienu. Šobrīd mums ir tā iespēja šo operāciju veikt laparoskopiski, vēderā ievada videokameru un ar maziem griezieniem visu paveic. Rezultāti tiešām ir nesalīdzināmi, atveseļošanās noris daudz ātrāk.
Tāpat operējam arī cirkšņa trūces. Starp citu, Liepāja ir vienīgā vieta, kur to dara laparoskopiski, arī Rīgā to vēl nedara. Nekā grandioza, ko mēs vēl ļoti vēlētos, bet nevaram dabūt, šobrīd īsti nav.
– Cilvēkus biedē ķirurģiska iejaukšanās, kā to varētu mainīt?
– Tas ir tāds stereotips, īstenībā šobrīd daudz ko var ārstēt arī bez ķirurģijas. Teiksim, tas pats apendicīts – pusi no bērniem mēs ārstējam ar antibiotikām, neoperējam.
Domāju, tās bailes nāk no vecākiem, no viņu pieredzes, līdzīgi kā ar skolas zobārstiem, kas asociējas ar ko šausmīgu.
Agrāk pastāvēja pieņēmums, ka bērniem vai nu nesāp, vai arī viņi tāpat sāpes neatcerēsies, līdz ar to bērnu atsāpināšana bija stipri nosacīta medicīnā. Tagad par to visu laiku tiek piedomāts, lai neatstātu nekādas traumas, cenšas atsāpināt, sagatavot.
Ceru, ka laika gaitā mainīsies tas priekšstats, ka ķirurģija ir kaut kāds bubulis.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.