Jau divus gadus Liepājā darbojas tiešās pirkšanas pulciņš – pircēju organizēta regulāra pārtikas iegāde no vietējiem zemniekiem, neizmantojot starpnieku pakalpojumus, bet ieguldot savu laiku un dalību. “Esam vēl jauni, augam un mācāmies,” teic viena no pulciņa dibinātājām Ilze More. Taču, lai tiktu pie kārotā kartupeļa vai burkāna, ne visi ir gatavi uzņemties iniciatīvu, novērojusi I. More, taču viņa cer, ka kustība Liepājā neapsīks.

Mājaslapā tiesapirksana.lv  ir skaidros, ka tiešās pirkšanas pulciņi ir pircēju-entuziastu kopīgi radīta un organizēta iespēja ik nedēļu tikt pie svaigas bioloģiski audzētas vietējās pārtikas, iegādājoties to tieši no bioloģiskajiem zemniekiem vai mājražotājiem.

Šāda prakse jau vairāk nekā 10 gadu pastāv daudzās valstīs kā alternatīva industriālajai pārtikas sistēmai, kas veicina arvien intensīvāku, uz ķīmiskiem pesticīdiem, minerālmēsliem, antibiotikām un ĢMO bāzētu lauksaimniecību un kur pircējiem ir zudusi saikne ar patieso pārtikas ražotāju – lauksaimnieku. Tādēļ pircēji ņem pārtikas izvēli savās rokās un sadarbojas pa tiešo ar bioloģiskajiem zemniekiem.

Latvijā tiešās pirkšanas pulciņi izveidojušies pēdējo gadu laikā, un tie darbojas vairākās pilsētās.

I. More stāsta, ka Liepājā pulciņā aktīvi darbojas ap 15 ģimeņu. Ko nozīmē aktīvi darboties? Visu ar produktu pasūtīšanu un izdali saistīto darbu veic paši pulciņa dalībnieki, to dara brīvprātīgi, ievērojot dežūru principu – katru nedēļu iekšēji izveidotā rotācijas kārtībā ir savi dežuranti, un tādējādi visi grupas dalībnieki pieliek roku, lai pasūtījumi varētu notikt un visiem būtu iespēja tikt pie bioloģiskās pārtikas.

Sistēma darbojas pēc dalībnieku iniciatīvas un neprasa finansiālus ieguldījumus, vienīgi – laiku. I. More norāda, ka tieši tas esot lielākais klupšanas akmens, daudzi, to uzzinot, nolemj pulciņā tomēr neiesaistīties vai arī drīz pēc iestāšanās to pamet, jo saprot – tas nav pa spēkam. “Bet tas ir saprotami. Kādam varbūt darba laiks ir tāds, ka nevar iesaistīties, kāds nevēlas to darīt, jo vakarus grib veltīt ģimenei, nevis apzvanīt zemniekus. Iemesli var būt dažādi,” novērojusi I. More. Mājaslapā tiesapirksana.lv teikts, ka tiešās pirkšanas pulciņa pamatvaļi ir pašiniciatīva, grupas spēks un nesavtīgs atbalsts.

Lai nodrošinātu pulciņa darbību, ir jāatrod pietiekami liela telpa, kurā regulāri var atrasties vairāki cilvēki, ir vieta produktu kastu novietošanai un ir brīvi pieejams ledusskapis. Pagaidām liepājnieki mājvietu raduši veikaliņā “Elza” Zāļu ielā. Uz šejieni ik nedēļu savu produkciju bioloģiskie zemnieki arī ved. Tie ir no tuvējās apkārtnes, kā, piemēram, z/s “Kūdrāji”, z/s “Sproģi”. Produkciju Liepājas pulciņa dalībnieki saņem otrdienu vakaros, jaunais pasūtījums nākamai nedēļai jāveic ceturtdien un piektdien, lai jau sestdien informāciju par to, ko pircēji gribēs, varētu nodot zemniekiem. “Jā, tiešā pirkšana krasi atšķiras no ierastās iepirkšanās tirgū vai lielveikalā,” piekrīt I. More, vērtējot izveidoto sistēmu. “Pircējam ir jāiemācās saplānot nepieciešamie produkti nākamajai nedēļai. Lai nepietrūkst vai, gluži pretēji, nepaliek pāri, lai nesabojājas. Tāpat reizēm nākas būt radošam, lai gatavotu maltītes no tā, kas konkrētajā sezonā ir pieejams.”

I. More dalās novērojumos par to, ko visvairāk no vietējiem lauksaimniekiem liepājnieki pērk: “Olas iet uz urrā, kartupeļi, piens. Patiesībā mēs esam visēdāji.” Vērtējot to, kas tiek piedāvāts, tiešās pirkšanas pulciņa pārstāve teic, ka zemnieki audzējot pārbaudītas vērtības, ne ar kādiem īpašiem brīnumiem nepārsteidzot. “Reti ko interesantu piedāvā. Teicu, ka gribētu kinzu, bet tā arī nesagaidīju,” smaidot atklāj I. More. “Mēs ļoti gribētu sertificētu maizīti, bet Kurzemes pusē nevienam nav. Kādu laiku pasūtījām “Svētes maizi” no Jelgavas. Tas bija brīnišķīgi! Apstākļi mainījās, un šobrīd šīs iespējas vairs nav, tāpēc meklējam maizes piegādātājus.” Vēl labprāt liepājnieki pirktu dārzeņu konservus, arī marinētus gurķīšus, kabaču ikrus. “Mūsu pulciņš ir jauns, mēs augam un mācāmies kopā,” par sadarbību ar piegādātājiem saka I. More.

Uz zemnieku saimniecībām tiešās pirkšanas pulciņa dalībnieki dodoties arī ciemos, tā uzturot draudzīgas attiecības. Atbalsts dodot paļāvību, ka viņu smagais darbs ir ļoti vajadzīgs un tiek novērtēts. I. More pastāsta, ka rūpes par apkārtējo vidi arī ir viena no tiešās pirkšanas pulciņa filosofijām. Dalībnieki cenšas veicināt videi draudzīgāku pārtikas patēriņu, organizēt taras atgriešanu, tāpat zemnieki tiek izglītoti par videi draudzīgām iepakojuma alternatīvām. “Jā, īpaši nepatīk, ja atvestais ķirbis ir iepakots piecos polietilēna maisiņos. Mudinām izmantot papīra maisiņus. Esam pārliecinājuši kazas piena piegādātāju pāriet no plastmasas pudelēm, kurās viņš līdz šim pildīja pienu, uz stikla burkām. Sākumā saņēmām iebildumus, ka tās būšot papildu izmaksas, bet, tā kā burkas ikreiz atdodam atpakaļ, tad arī piegādātājs neko nesaka. Vairāk neiebilst, turklāt plastmasas pudeles ikreiz tika mestas ārā.”

“Es ļoti ceru, ka tas nebeigsies, pagaidām esam stabila grupa,” saka I. More, domājot par nākotni. Viņa arī priecātos par jauniem domubiedriem. “Mums ir tāda cieša komūnas sajūta. Arī tiešā saikne ar zemniekiem. Viņi brauc pie mums uz piegādes vietu Zāļu ielā, mēs atkal ciemos pie viņiem. Tāpat tiek uzturēts kontakts ar citu pilsētu tiešās pirkšanas pulciņiem.” I. More apgalvo, ka Liepājā tiešās pirkšanas pulciņš izgājis cauri vairākiem cikliem – ir bijis gan pacēlums, kad aktīvi rosījušies un bijuši spārnoti par ieceres īstenošanos, gan arī kritums, kad iestājies apsīkums. Uz brīdi darbojušies pat divi pulciņi, tik liels bijis iesaistīto skaits. Nu tie atkal apvienojuši spēkus, lai turpinātu darbību.

Līga Kanašķe: “Pulciņā neesmu vēl pat gadu. Iesaistījos, jo gribu ēst tīras, labas lietas.

Neapšaubāmi pulciņš padara mūsu ēšanu personiskāku. Es pazīstu tos cilvēkus, kuri audzē to, ko ēdu. Tā kā esmu vairāk lauciniece nekā pilsētniece,tad  zinu, cik darbietilpīgs process ir kaut ko izaudzēt, un man ir prieks, ka varu pateikt paldies cilvēkiem, kuri to dara arī manā labā.

Ir arī labi satikt līdzīgi domājošus cilvēkus – pulciņa biedrus.

“Tīrā ēšana” ir palīdzējusi mūsu jaunākajam dēliņam – viņam bija nesaprotamas izcelsmes alerģiskas reakcijas. Tagad jau labu laiku nekas tāds nav manīts. Finansiāli tērējam tikpat, cik tērējām agrāk.”

Laura Lauberga-Nikolova: “Tiešās pirkšanas pulciņā iesaistījos drīz pēc tā nodibināšanas. Mēs ģimenē ēdam ļoti daudz augļu un dārzeņu, un pulciņš bija vieta, kur droši varēja paļauties, ka atvestā produkcija ir vietējā, jo tirgū par to ne vienmēr vari būt drošs. Tas ir pirmais, kas mani uzrunāja – vietējais produkts. Lai saprastu, kurš tirgū ir savējais, kurš tirgo poļu/lietuviešu produkciju, ir jāpaiet kādam laikam. Tagad jau vairāk vai mazāk orientējos arī tirgus piedāvājumā, tāpēc bieži iepērkos arī tur, jo uz nedēļu visu grūti sapirkt. Svarīgi, ka pulciņā var dabūt arī pienu un piena produktus, olas, putnu gaļu, reizēm arī cūkgaļu un liellopu gaļu, kam garša un smarža ir pavisam cita. Svarīgi ir arī tas, ka produkti ir tīri – augļi un dārzeņi audzēti bez ķīmijas, lopi un putni baroti bez hormoniem un antibiotikām. 

Ja iepirktos tikai lielveikalā, tad, protams, par pārtiku tērētu mazāk naudas, bet nevar teikt, ka vietējo zemnieku, īpaši bioloģisko saimniecību, produkcija ir dārga. Reizēm pulciņā cenas ir zemākas nekā tirgū. Ēst veselīgi nav dārgāk, jo tikko tu sev nospraud mērķi ēst veselīgi, tu automātiski atsakies arī no dažādiem neveselīgiem produktiem, un šeit tās izmaksas izlīdzinās.

Svarīgi ir arī tas, ka mēs ģimenē praktiski neslimojam – kāds puņķis un klepus ziemas laikā ir, bet tas arī viss – bez temperatūras, bez recepšu zālēm, bez iešanas pie dakteriem. 

Mūsu ģimenē veselīgs dzīvesveids nav likums. Tomēr atgriezties pie lielveikalu produktiem es diezin vai varētu, garšas kārpiņas būtu pirmās, kas protestētu.”

Tam, ko apēdam, ir nozīme

“Arvien vairāk ir cilvēku, kas izvēlas eko produkciju,” apliecina Zāļu ielas veikaliņa “Elza” saimniece Zanda Ančenko, priecājoties par katru jaunu klientu. Visticamāk, to, kas lietotu eko pārtiku, būtu daudz vairāk, ja vien cena precēm būtu zemāka – apliecina arī citi bioloģiskās produkcijas tirgotāji. Ne visi to var atļauties, taču ēst labu un kvalitatīvu pārtiku cilvēki noteikti vēlas.

Veikaliņu Zāļu ielā Z. Ančenko pārņēmusi pirms vairāk nekā gada. Viņa bijusi nedaudz pārsteigta par to, cik daudz tomēr ir cilvēku, kuriem rūp – ēdu bioloģisku vai tomēr “saķīmiķotu” pārtiku. “Pie manis nāk patiešām “zaļā” dzīvesveida piekritēji. Redzu, ka viņi ne tikai lieto bioloģisko pārtiku, bet, domājot par apkārtējo vidi, brauc arī ar velosipēdiem. Kādam kungam ir elektromobilis. Man ļoti patīk šos cilvēkus satikt, ar viņiem parunāt, apmainīties domām,” Z. Ančenko stāsta, ka veikaliņam izveidojies savs pastāvīgo klientu loks. Iegriežas arī jauni klienti – apliecina bodītes saimniece. Lai, piemēram, iztērētu uzdāvināto dāvanu karti, vai iegādātos kādu plašsaziņas līdzekļos reklamētu produktu. “Tā man bija ar kaņepēm. Tās Liepājā tirgoju viena, nezinu, varbūt tagad jau vairs neesmu vienīgā. Bet pēc raidījumiem un publikācijām presē ļoti var just pastiprinātu interesi par kādu konkrētu produktu.” Pieprasīta ir bērnu pārtika, putras, olas, arī čipsi, kas ir bez mākslīgām garšvielām un citiem “sliktumiem”.

Z. Ančenko apstiprina, ka tam ir nozīme, vai precei ir eko zīme. Cilvēkiem tas ir svarīgi, un uz to patiešām skatās, tāpat lasa etiķetes, sastāvu uz iepakojuma. “Man plauktā stāv preces, kurām, protams, nav ne vainas, tās ir ekoloģiskas, bet bez zaļās lapiņas virsū. Un, ja pastāv alternatīva, tad šo preci neizvēlas. Jā, noteikti varu teikt, ka cilvēki ir izglītoti, viņi ļoti daudz zina, un par to man ir prieks.” Z. Ančenko gan saka, ka ne visi var atļauties iegādāties produkciju, kas ir veikaliņā. “Cenas ir diezgan augstas. Bet eko preces vienmēr būs dārgākas, jo nav tik liela pieprasījuma. Tas ir kā sava veida apburtais loks. Izaudzēt ekoloģisku pārtiku var ilgākā laikā, turklāt tas ir smags darbs,” stāsta Z. Ančenko. Viņa neslēpj, ka dažkārt nākas pircējiem skaidrot, kāpēc cena precēm ir tik augsta. “Un, kad uzzina atbildi, tad arī vairāk jautājumu nav.”

Arī veikaliņa “Balzamiko” pārdevēja Diāna Eizengraudiņa smaidot apliecina: “Jā, veicam arī izglītošanas funkciju. Stāstām gan to, kāpēc cena ir tik augsta, gan arī to, kas tas vispār ir par produktu. Ja ir līdz šim neredzēta prece, tad visbiežāk cilvēks uz to pat nepaskatās, bet, ja arī paskatās, tik un tā paiet garām. Viņš nezina, cik tās ir labas lietas! Taču skaidrošanu es neuztveru kā apgrūtinājumu. Tieši otrādi – man patīk to darīt!” D. Eizengraudiņa atzīst, ka darbs veikaliņā sagādā prieku. “Kopš šeit strādāju, jūtu, ka esmu sakārtojusi savu veselību, jo sāku uzturā lietot tīru un kvalitatīvu pārtiku, to, kas pie mums nopērkama. Tam, ko tu ēd, ir ārkātīgi liela nozīme. Esmu nometusi 10 kilogramus no sava svara, kopš te strādāju. Jo ekoloģiskie produkti ir pilvērtīgi. Piemēram, makaronus vajag tikai nedaudz, nav jāizvāra visa paka, lai justos paēdis.” Vai ir viegli pārliecināt pircēju iegādāties bioloģisko pārtiku, tādējādi mainot viņa iepirkšanās paradumus, aizvietojot līdz šim pirktos produktus ar jauniem? “Man prieks, ka cilvēki mums uzticas. Var jau pļāpāt, stāstīt visu ko, lai tikai bizness ietu uz priekšu, bet pircēji atgriežas, un tas rāda, ka neesam stāstījuši muļķības,”  D. Eizengraudiņa norāda, ka katru dienu veikaliņam esot jauni klienti. Tos, kas baidās, vai “Balzamiko” nepazudīs, pārdevēja mierina: “Veikals ir un būs.” Un to lielā mērā nosaka paši pircēji ar savu izvēli.

Arī “Elzas” saimniece pārliecināta, ka viņas veikaliņam ir nākotne: “Man ir daudz plānu, ko vēlos īstenot. Un negribu pievilt savus pircējus, kuriem veikals ir svarīgs. Kopš man ir veikals, pati arvien vairāk pievēršu uzmanību tam, ko ēdu un kādus sadzīves un kosmētiskos līdzekļus lietoju. Raugoties no šīs puses, – kļūstot par uzņēmēju, esmu ieguvēja.”

PIELIKUMS “ZAĻĀ ISTABA” TAPIS AR LATVIJAS VIDES AIZSARDZĪBAS FONDA FINANSIĀLU ATBALSTU.

PROJEKTA NR. 1-08/95/2016