Savulaik par mežsargu nevarēja kļūt, ja trūka atbilstošas stājas. Kamēr jaunās tehnoloģijas mežstrādnieku darbu nebija kaut nedaudz atvieglojušas, tas bija īpaši smags. Tāpēc meža saimniekam bija jābūt ne vien gudram un stipram, bet arī šī darba cienīgam.

Varēja pazīt pēc numura

“Nebūtu tā laika darbarīku, tad jau daudz kas arī nebūtu no mūsdienām, jo visu jau attīsta, uzlabo,” saka Kazdangas muzeja vadītāja Ilze Holštroma. Kazdangas pilī ierīkotajā muzejā apmeklētājiem atvērta arī kādreizējā Boju meža muzeja ekspozīcija. Tajā apskatāmi ne vien senie mežsaimniecības instrumenti, no kuriem vecākais izgudrots tālajā 1620. gadā, bet arī Latvijas mežos sastopamo putnu un zvēru izbāzeņi, vēsturiskas fotogrāfijas un daudzas citas liecības par šo mūsu valstī izsenis tik nozīmīgo nozari.

Lielākā daļa muzejā apskatāmo darbarīku darināti un aktīvi izmantoti 19. gadsimtā. Taču daudzi no tiem mežā lietoti vēl pēc Otrā pasaules kara un dažs pat vēl teju līdz mūsdienām, izrādot ekspozīciju, stāsta muzeja vadītāja. Piemēram, savulaik katram mežsargam bijis savs zīmogāmurs ar īpašu numuru, tas izmantots nociršanai paredzēto koku iezīmēšanai. “Pēc tā varēja pateikt, kurš mežsargs ir atļāvis nocirst. Nebija jau tā, ka man tas koks patīk, es to ņemu un nocērtu,” ar smaidu stāsta kazdandzniece. Līdzīgs rīks vietējam mežsargam esot joprojām, viņa zina stāstīt. “Mazliet jaunmodīgāks, bet vispār tādus vēl izmanto.”

Aizsākums – telpu rotāšana

“Vēsturiski Boju meža muzeju sāka veidot 1970. gadā. Sākumā gan nebija doma to veidot kā muzeju, bet vietējiem Aizputes MRS medniekiem bija ierādītas telpas pagrabstāvā, Bojās, taču viņiem tās likās tukšas un nemājīgas,” stāsta muzeja vadītāja. Mednieki nolēmuši tās izdaiļot un pamazām sākuši vākt to, kas tagad ir meža muzeja ekspozīcija. Īsā laikā sanestas dažādas trofejas, vecā kantora tehnika, izbāzeņi, darbarīki un daudzi citi ar nozari saistīti priekšmeti.

Vaicāta, no cik plašas teritorijas nākuši muzeja skatāmie eksponāti, I. Holštroma pastāsta, ka lielākoties tie savākti bijušajā Liepājas rajonā. Tomēr ir arī tādi, kas vesti no tālākām vietām. “Pamatā doma bija no bijušā Liepājas rajona, bet ir jau arī no plašākas teritorijas. Piemēram, kāds neparasts priedes un egles saaugums,” atklāj muzejniece.

Pašreizējās telpās muzejs atrodas kopš 2010. gada 15. maija. “Pamazītiņām nāk klāt joprojām,” uz jautājumu par to, vai ekspozīcija tiek papildināta, atbild muzeja vadītāja. Daudzi interesanti eksponāti krājumu papildinājuši, kad nesenā pagātnē likvidētas mežniecības. “Mums atnesa gan formas, gan ķiveres, gan plakātus par meža tēmu.”

Salīkuši apkārt nestaigāja

Bez Kazdangas specializēts meža muzejs ir vēl tikai Jaunpilī. “Tas saistīts ar to, ka tādas meža skolas bija tikai līdz 1974. gadam, pēc tam jau sāka veidoties tādas kā tagad, profesionālās skolas.” Meža skola bijusi arī netālajā Cīravā.

“Interesanti, kā Meža skolās notika uzņemšana. Pirmajā dienā, līdzīgi kā tagad, viņiem bija iestājeksāmeni latviešu valodā un matemātikā, bet otrā dienā zēni pa vienam tika saukti pie komisijas, kurā bija direktors un skolotāji, un tad nu vērtēja, kā viņi ienāk, kā atbild uz jautājumiem un kā aiziet, skatījās arī uz to, kāda stāja, jo, ja mēs paskatāmies seno laiku mežsargu fotogrāfijas, tad visi tiešām ir stalti,” stāsta I. Holštroma.

Topošais mežsargs pie komisijas nevarēja ieiet salīcis, “jo tad nekādu labo iespaidu neatstāsi!”. Bijuši pat gadījumi, kad mācīties gribētājs labi nokārtojis eksāmenus, tomēr nav ticis uzņemts Meža skolā, jo komisija uzskatījusi, ka no viņa labs meža saimnieks neiznāks.

Egona Zīverta foto

Viens no senākajiem Boju meža muzeja ekspozīcijā apskatāmajiem darbarīkiem ir mērķēde, kas izgudrota 1620. gadā. Tā sastāv no simt posmiem, bet pēc katriem desmit iekārta speciāla atzīmīte. “Ķēde ir līdzīgi 20 metru gara, ar to esot varēts pārsteidzoši precīzi nomērīt,” stāsta meža muzeja vadītāja.

Sveķu vākšanu Latvijā pārtrauca 20. gadsimta septiņdesmitajos gados, taču līdz tam laikam ar šādu piltuvīti, talkā ņemot arī īpašu skrāpīti jeb skrīpstu, no skujkokiem vāca sveķus, ko izmantoja terpentīna un citu ķīmisku vielu ražošanā.

Kādreiz, lai noteiktu augoša koka vecumu, bija speciāls urbītis, līdzīgs sulu urbītim, ar kuru ieurba kokā, un iznāca laukā šāds stienītis, uz kura varēja saskaitīt koka vecumu.

Lielākā daļa Kazdangas muzeja ekspozīcijā apskatāmo mežsaimniecības instrumentu tapuši 19. gadsimtā, taču tie aktīvi izmantoti arī vēl nesenā pagātnē.

Uzziņai
/ Latvija maksimālo mežainumu sasniedza pirms apmēram deviņiem tūkstošiem gadu, kad meži klāja 90 % tagadējās valsts teritorijas;
/ Pirms apmēram sešiem tūkstošiem gadu mežu platības tagadējā Latvijas teritorijā pirmo reizi sāka samazināties;
/ Pēdējo 1000 gadu laikā mežu platība Latvijā ir gan vairākkārt strauji samazinājusies, gan atkal atjaunojusies dažādu karu, epidēmiju un valsts iekārtu ietekmes dēļ;
/ 19. un 20. gadsimta mijā meži klāja vairs tikai 10–30 % Latvijas teritorijas;
/ 20. gadsimta sākumā lielu ieguldījumu mežu attīstībā deva pašmāju mežkopji, kuru izstrādātie principi tiek lietoti arī mūsdienās;
/ Līdz ar Latvijas Republikas proklamēšanu aktuāls kļuva jautājums par valstij piederošo un privātajā īpašumā nonākušo meža platību apsaimniekošanu. Tolaik Latvijas valsts mežsaimniecības platība sasniedza gandrīz divus miljonus hektāru;
/ Otrā pasaules kara sākuma Latvijā uz vienu iedzīvotāju bija 0,9 hektāri meža, kurā lielāko daļu jeb 77 % veidoja skuju koki – priede un egle;
/ Pēc Otrā pasaules kara kokrūpniecība vairs nebija prioritāro nozaru sarakstā.
Avots: buklets “Meža nozare Latvijas 20 neatkarības gados”

Marija Leščinska