"Kurzemes Vārds"
Barikāžu dalībniekiem ir katram savs stāsts par šajās aukstajās dienās piedzīvoto Rīgā un Liepājā, citviet Latvijā. Savs stāsts ir arī tiem, kas par saviem tuviniekiem, kas pašaizliedzīgi devās uz barikādēm, palika līdzpārdzīvot mājās. Neviens no viņiem nevar aizmirst šīs janvāra dienas, kad izšķīrās jaunās Latvijas valsts liktenis. Atceroties 31 gadu senos notikumus, uzrunājām dažus mūspuses ļaudis, lai atgādinātu, kas barikādes bija viņiem.
Tā bija vispārēja tautas kustība
Liepājnieku Juri Šmitu tagad varam satikt sestdienās tirdzniecības centrā ”Baata” tirgojam paša dravas medu, bet 1991. gada janvārī viņš, 45 gadus vecs, bija kokapstrādes mēbeļu kombināta ”Baltija” galvenais mehāniķis un darbojās Tautas frontes Liepājas nodaļas valdē:
”Viss sākās ar tautas manifestāciju 13. janvārī Daugavas krastmalā. Atbraucām uz Liepāju un pēc Daiņa Īvāna sauciena ar to pašu autobusu braucām tūlīt tajā pašā naktī atpakaļ, Andis Ozols (”Baltijas” tautfrontiešu vadītājs, mēbeļu ceha priekšnieks) aicināja. Daudz gribētāju sanāca, pilns autobuss. No mājām līdzi neko nepaņēmu, nebija laika.
Olafs Gūtmanis toreiz teica – nekādus ieročus lai neņemot līdzi, lai nesaasina situāciju. Mājās palika sieva ar meitiņu.
Sieva mani atbalstīja. Rīgā biju tajā dienā (14. janvārī), tad pārbraucu mājās, darbā nokārtoju, kas darāms, un pēc pāris dienām vēlreiz aizbraucu. Autobusi ar cilvēkiem uz barikādēm no Liepājas brauca nepārtraukti – paši tos braucienus organizējām.
Biju Doma laukumā, pie ugunskuriem jaukā kompānijā ar studentiem un pats ar saviem studiju biedriem no Politehniskā institūta. Kurināja ugunskurus, cilvēki staigāja dziedādami – tad vēl apšaudes nebija. Noskaņojums nebija nospiests. No tagadējā viedokļa skatoties, atpūtāmies. Visas ielas bija pilnas. Tas viss notika tik spontāni, pirmajā dienā maizītes mums arī vēl tik daudz nenesa, bet es neizjutu, ka mums kaut kā trūktu.
Pārējā laikā barikāžu dienās biju pa Liepāju, pie televīzijas torņa. Tur Ernests Leimans darbojās. Tur biju tieši tajā naktī, kad amerikāņi iebruka Kuveitā, tas bija saspīlējums, klausījāmies, kas tur notiek.
Liepājas barikādēs arī bija ļoti daudz cilvēku, atsaucība bija liela. Kas nevarēja uz Rīgu aizbraukt, nāca te. 20. janvārī manai sievai ir dzimšanas diena. Mājās bija uzklāts galds. Ieslēdzām televizoru.
Sākās apšaude [Bastejkalnā], ciemiņi visi aizgāja prom, es – uz Tautas fronti. Tur salasījās visa valde, bez kāda aicinājuma, sprieda, kas jādara – ka jāturpina braukt uz barikādēm, uz Rīgu, un viss turpinājās.
Piemiņai paliek medālis – barikāžu dalībnieka nozīme. Kādus vēl bonusus! Par ko? Kurš tad no latviešiem toreiz nepiedalījās? Un diezgan daudz krievu arī tur bija! Tā bija vispārēja tautas kustība. Tas bonuss ir tā mūsu uzvara!
Es uzskatu, ka tas toreiz bija mūsu pienākums – iet uz barikādēm. Kaut kāds gandarījums bija, ka Latvijas neatkarība tika iegūta un liela brīvība. Visumā jau, salīdzinot ar to, kā bija toreiz un kā ir tagad, dzīves kvalitāte ir daudz augstāka, nekā padomju laikos bija. Tas ir nenoliedzami. Par to neviens nešaubās. Un tagad, kas grib, tas var strādāt, kas negrib, var nestrādāt.
Liepāja tolaik bija ļoti nolaista. Ar šiem laikiem Liepāja ir ļoti progresējusi sakoptības ziņā. Taču gribētos citādāku vēlēšanu likumu. Katrā partijā ir pa labam cilvēkam, pārējie pielasīti, kas neko nejēdz. Cik ir to gudro cilvēku, kas var strādāt? Kariņš ir ļoti švaks valdības vadītājs – viņš it kā satur kopā, bet nevada.”
Tagad šķiet neticami, kam bijām liecinieki
Bunceniece Silvija Gūtmane ir vēstures entuziaste, bijusi arī 1991. gada barikāžu dalībniece:
”Man 1991. gada janvārī bija 35 gadi, biju Bunkas kolhoza arodkomitejas priekšsēdētāja. Vieni uz barikādēm aizbrauca ģimenes dēļ, citi tieši šī iemesla dēļ palika mājās. Mums bija Tautas frontes aktīvisti, mēs, visa ģimene, bijām iesaistīti, jo kara laikā mūsu tuvinieku lokā bija izsūtītie, represijās cietušie.
Barikādes nav vienīgais man nozīmīgais notikums – tā laika norises var ielikt divu gadu ciklā – sākot no vērienīgā Baltijas ceļa, beidzot ar augusta puču. Biju klāt visos lielākajos un nozīmīgākajos notikumos Rīgā. Tieši neatkarības atgūšanas laika atmiņas ar katru gadu paliek arvien spilgtākā atmiņā, tās neizdzēšas – daudz ko atceros tā, it kā tas būtu bijis vakar. Barikāžu laikā televīzijā, radio un presē atgādina šīs izjūtas, un ik reizi jūtos ļoti pacilāta un saviļņota, jo es tur arī biju klāt un piedalījos.
Es lepojos ar to, ka esmu tam bijusi klāt – tas ir bijis nozīmīgs mana mūža mirklis. Man bieži prasa, vai brauktu atkal. Ja būtu valstij apdraudējums, domāju, ka būtu, kas ietu un brauktu, gribētu arī pati, bet man tie gadi, bet noteikti aicinātu citus doties.
13. janvārī pēc manifestācijas teica, ka būs barikādes, vēl nepalikām, pārbraucām mājās. Barikādēs es nebiju pirmajā grupā, kas brauca, taču palīdzēju pirmajiem sagatavoties. Jau 14. janvārī mēs vācām sanitārās somas, nestuves, savācām no kolhoza ēdnīcām pārtiku. Kolhoza dzīve apstājās, jo tas bija viens moments – jābrauc! Atceros, kā katlus likām kastēs, pirkām maizi. Gatavojāmies kā uz karu.
Otrā mūsu grupa, kurā biju arī es, aizbrauca divas dienas pirms 20. janvāra. Bijām pilns autobuss, bet Rīgā nokļuva kādi desmit, jo pa ceļam saplīsa autobuss. Kad bijām galā, teica, lai sievietes labāk brauc mājās, jo valdīja drūma priekšnojauta – nebija vairs tā, ka dziedātu un dejotu, kā tas bija pirmajā piegājienā. Un 20. janvārī notika apšaudes.
Lai gan šajā notikumā biju tikai divas dienas, joprojām šķiet neticami, ko kopā paveicām. Gribētos, lai arī ikdienā atcerētos par mūsu centieniem uz neatkarīgu valsti, būtu vienoti par šo notikumu ne vien dziesmu svētkos un sporta notikumos.”
Dziedājām un iznēsājām ”Atmodu”
Grupas ”Credo” dibinātājs Valdis Skujiņš kopā ar citiem mūziķiem barikāžu laikā bija Rīgā, lai iepriecinātu un atbalstītu savas valsts aizstāvjus ar priekšnesumiem:
”Doma laukumā atradās neliela skatuvīte, uz kuras ik pa laikam muzicēja dažādi mākslinieki. Uz Rīgu braucām kā Liepājas Jaunatnes centra pārstāvji. Viss ”Credo” nemuzicēja, bijām sadalījušies mazākās grupās. Piemēram, atsevišķas uzstāšanās Doma laukumā bija Aldim Langbaumam un Edgaram Silacērpam.
Atceros, ka uz galvaspilsētu toreiz devās viņi abi, es, Valērijs Liepa un Guntis Veits. Mēs ciemojāmies pie Elitas Veidemanes ”Atmodas” redakcijā. Avīzi, šķiet, izdeva vai katru dienu. Tikko bija iznācis jaunākais numurs, Elita mums katram rokās iedeva kaudzi ar jaunāko metienu, un mēs kļuvām par avīžu zēniem. Devāmies pie barikāžu aizstāvjiem ar jaunākajām ziņām. Tā bija iespēja satikt tik daudzus cilvēkus! Mūs pazina un gribēja runāties, aicināja uzkavēties pie ugunskuriem. Sanāca, ka Liepājā atgriezāmies tieši tajā dienā, kuras vakarā bija šaušana Bastejkalnā.
Esot tur, Vecrīgā, izjūtas bija ļoti labas – kā starp savējiem. Fantastiska kopības sajūta, ticība un cerība, ka mūsu zeme tiks nosargāta. Cilvēki atbraukuši no visas Latvijas. Jaunas iepazīšanās, interesantas sarunas un, ko tur liegt, sildīšanās ne tikai ārēji pie uguns, bet arī iekšēji. Janvāris bija auksts!
Ļoti skaidri atceros vienu epizodi, ka mēs ar Jaunatnes centra ”Volgu” braucām pa Gorkija ielu. Automašīnā valdīja pacilāts noskaņojums. Priecīgi runājām, pat kaut ko dziedājām, bet pēkšņi mums priekšā no Gorkija ielas izgrieza padomju armijas vilītis, un mēs ieraudzījām, ka tajā sēž drūmi vīri ar automātiem rokās.
Mēs visi momentā palikām klusi. Kad pēc pāris kvartāliem armijnieki nogriezās, bija tās kopējs pūtiens ”fu, fu, fū…”. Sajūta, armijniekus tik tuvu redzot, ne tā patīkamākā.
Šodien daudzos latviešos un Latvijas iedzīvotājos manāma tāda kā bravūra, dusmas, nepatika pret to, kā dzīvojam, kas notiek, bet, manuprāt, ja rastos līdzīga situācija, kā tolaik, 1991. gada janvārī, cilvēki ietu atkal un sargātu savu zemi. Mums noteikti atkal sanāktu, jo nevar būt, ka tā dziļā kopības sajūta pavisam pazudusi.
Jau pagājis 31 gads, kas nav maz, bet barikāžu laiks jau kļuvis par mūsu vēsturi. Tie, kuri to piedzīvojām, manuprāt, esam tiešām bagāti. Laiku pa laikam der atcerēties, ka tādu tautu, kurām ir pašām sava valsts, nemaz nav daudz…”
Kad satiekamies, pārsvarā klusējam
Pāvilostnieks Ivars Freidenfelds bija viens no autobusa šoferiem, kuri vadāja barikāžu aizstāvjus uz Rīgu:
”Visi bija satraukti, tas skaidrs. Neviens nezināja, kas notiks. Neesmu bijis vēl kritiskākos brīžos, nezinu, kā tad būtu. Mūsu Pāvilostas nodaļa bija, tā teikt, pirmajā postenī, stāvējām pie Pulvertorņa. Visus autobusus bijām salikuši priekšā kā barikādes, tur stāvēja arī smagais transports. Sanāca taisni pret Bastejkalnu.
Kad 20. janvārī sākās apšaude, lodes sitās pret sienu. Mēs visi bijām iekšpusē pie ugunskuriem aiz barikādēm. Sajūtas bija drūmas. Sākumā likās, ka nāk mums virsū uz barikādēm.
Tai brīdī skatījāmies ”Panorāmu”. Izgājām laukā, beigās sapratām, ka šauj uz Iekšlietu ministriju. Ka autobusam trāpījusi lode, atklājām vien tad, kad jau bijām mājās, Pāvilostā.
Protams, tobrīd uz barikādēm visi iedomājāmies arī par mājiniekiem, ka viņi pārdzīvo. Tiklīdz bija iespēja, devāmies piezvanīt uz mājām un pateikt, ka visi ir dzīvi, viss kārtībā.
Kad sāka šaut, daudzi devās ārā no Vecrīgas, arī pāvilostnieki. Jozis Vaškus palīdzēja iznest ievainoto operatoru Andri Slapiņu. Dagni Ozolu ievainoja, viņam trāpīja trīs lodes. Abi šie varoņi vairs nav starp mums, devušies mūžībā.
Es noteikti ietu vēlreiz uz barikādēm. Domāju, ka visi ietu. Kritiskos brīžos visi cilvēki kļūst saliedēti. Tā bija pirms simt gadiem, kad vajadzēja aizstāvēt Latvijas neatkarību, un būs vēl, ja vajadzēs. Tikai miera laikā cits ar citu strīdamies.
Galvenais ir stāstīt jaunajiem par neatkarības nosargāšanu, lai nākamās paaudzes zinātu, kas un kā notika. Paši jau atcerēsimies. Uz atceres pasākumiem tepat Pāvilostā es parasti aizeju. Uz Rīgu neesmu braucis. Kad satiekamies, vairāk jau klusējam. Tie, kas tur bija, visu jau zina. Kāds kaut ko atceras, pastāsta. Nekas priecīgs jau tur nebija, nekāda jautrība.
Es tagad esmu pensijā. Saimniekoju uz vectēva zemes – audzēju labību. Bija gaļas lopi, bet atteicāmies. Strādāšu, kamēr pietiks spēka.”
