Tikko beigusies klūdziņu pīšanas nodarbība. Lēni, uzmanīgi pa Neredzīgo biedrības durvīm iznāk bariņš cilvēku un, cits drošāk, jo ceļu jau pazīst, cits nedrošāk, katru soli ar balto spieķi vai kruķi iztaustīdams, dodas pie mikroautobusa. Ar to viņi tiks izvadāti katrs uz savām mājām, tāpat kā no rīta tika atvesti šurp.

Autobusiņa šoferis Edgars Krakups viņus jau sagaida. Vieniem, lai ērtāka iekāpšana, noliek pie atvērtajām durvīm soliņu. Citus pietur, lai solis nepaslīd, piepaceļ aiz padusēm, lai vieglāk pārvarēt augsto pakāpienu.

Tā ir viņa ikdiena – pārvadāt cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Un ne tikai neredzīgos, bet arī cilvēkus ar kustību traucējumiem, kas pārvietojas ar kruķiem, cilvēkus ratiņkrēslos. Ik dienas uz Neredzīgo biedrību zvana ap 15 –20 invalīdu un lūdz palīdzēt nokļūt uz Neredzīgo biedrības dienas centra piedāvātajiem datorkursiem, klūdziņu pīšanas vai mezglošanas nodarbībām, uz rokdarbu pulciņu, uz fiziskās rehabilitācijas procedūrām, uz sociālās rehabilitācijas nodarbībām centrā “Dzīves skola”, uz poliklīnikām, uz slimnīcām ne tikai Liepājā un Kuldīgā, bet arī Rīgā.

Ar darbu viņš apmierināts. Cilvēkiem palīdzēt viņš uzskata par savu dzīves uzdevumu. Tikai viena bēda, jau lietots nopirktais, desmit gadu biedrībai nokalpojušais, 230 000 kilometru nobraukušais autobusiņš sāk arvien biežāk streikot. “Motors nevelk,” saka Edgars, “virsbūvi ēd rūsa. Bez tam šim autobusiņam nav kondicioniera, logus atvērt nevar. Kamēr aizbraucu karstā laikā līdz Rīgai, vairākas reizes nākas apstāties, lai cilvēkus izlaistu ieelpot svaigu gaisu, citādi viņi ģībst. Kustību invalīdiem grūti iekāpt un izkāpt, bet autobusiņš nav tik garš, lai tam pierīkotu pacēlāju.”

Viņa un citu Neredzīgo biedrības biedru, kā arī visu 16 invalīdu organizāciju, kas apvienojušās Liepājas invalīdu NVO sadarbības tīklā un izmanto šo autobusiņu, ir sapnis iegādāties jaunu autobusu.

“Uzturēt šo veco iznāk ļoti dārgi,” komentē biedrības priekšsēdētājs Māris Ceirulis, “bet iztikt bez tā nozīmētu liegt redzes un cita veida invalīdiem no Liepājas, Kuldīgas un tuvējiem rajoniem mūsu Dienas centrā saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.

Biedrības biedri jau ir izpētījuši, ka viņu vajadzībām derētu autobusiņš ar garo bāzi, kam varētu pierīkot pacēlāju, ar pietiekami jaudīgu, 2,5 litrus lielu dzinēja tilpumu un kas nebūtu ražots agrāk par 2004.gadu. Tāda autobusiņa iegādei vajadzīgi ap 150 00 latu. Taču papildu tam būtu vajadzīgs arī invalīdu pacēlājs. Tā izmaksas kopā ar uzstādīšanu ir 4000 latu. 

Māris Ceirulis un citi biedrības cilvēki, kā arī invalīdi, kas autobusiņu izmanto ikdienā, vēršas pie sabiedrības ar aicinājumu ziedot naudu tā iegādei. To var, naudu ieskaitot Liepājas Neredzīgo biedrības ziedojuma kontā: LV34 UNLA 00500013 17596, SEB banka, reģ.nr.40008093846. Var arī aiznest uz biedrību – Ganību ielā 197/205, Liepāja. Pašlaik projekts “Busiņā pretī gaismai!” ir ievietots arī portālā “ziedot.lv”. Ar Finanšu ministrijas lēmumu Liepājas Neredzīgo biedrībai ir piešķirts sabiedriskā labuma organizācijas statuss, kas ļauj ziedotājiem saņemt nodokļu atlaides.” 

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Šoferis Edgars Krakops ikdienas palīdz ap 15 – 20 cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.