Linda Matisone no “Apvienotā saraksta” savai kampaņai izvēlētos Reika patriotisko dziesmu “Par Latviju”.

Dace Bluķe pārstāv partijas “Progresīvie” sarakstu, ko salīdzina ar sklandrausi – rudzu maizes ietvaru, ko papildina kartupeļu un burkānu pildījums, veidojot vairākas kārtas. Līdzīgi arī “Progresīvo” Kurzemes sarakstā apvienojušies trīs politisko spēku pārstāvji.

Savukārt Dainis Dreimanis ir “Suverēnās varas/Apvienības Jaunlatvieši” kandidāts. Atbildot uz jautājumu, ko par viņu zina draugi, bet, visticamāk, nezina vēlētāji, viņš atklāj – vēlētāji droši vien nezina, kāpēc viņš nedzīvo tēva mājās laukos. Iemesls – pašlaik risinās mantojuma strīds.

– 2025. gadā Latvijā piedzima tikai 11 931 bērns. Nosauciet konkrētus lēmumus, kurus jūs pieņemtu nākamajā Saeimā, lai jauniem cilvēkiem būtu vieglāk veidot ģimeni un palikt Latvijā.

D. Dreimanis: Mums ir konkrēts punkts, kas sasaucas ar šo demogrāfijas jautājumu, – jauniešiem līdz 25 gadiem nepiemērot iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Lai viņi negribētu braukt prom meklēt darbu kaut kur citur, kur var vairāk nopelnīt, bet būtu ieinteresēti šeit uzsākt savu dzīvi un sākt strādāt.

Tad jaunietis redz, ka te ir forši, te ir atlaides, pie reizes iespējams arī biznesu attīstīt, un viņam nav jābrauc pelnīt, mazgājot podus.

D. Bluķe: Es apšaubītu, ka tas ir reālistisks piedāvājums. Tas skaisti un labi izklausās, bet man ir pārdomas par to, cik reāli tas ir ieviešams.

Kas attiecas uz konkrētiem piedāvājumiem no mūsu programmas, tad viens no tiem būtu mājokļu pieejamība reģionos jaunajām ģimenēm.

Ģimenes neizvēlas radīt otro, trešo, pat pirmo bērnu un dzīvo kopā bez bērniem nedrošības par nākotni dēļ.

Un viens no nedrošības iemesliem ir mājokļu trūkums. Reģionos jābūt pieejamiem īres dzīvokļiem par adekvātu cenu. Šis akmens nupat kā iekustējies, bet tam vajag atbalstu arī turpmāk un droši vien lielāku.

Otra lieta ir atbalsta sistēma, kas piesaistīta minimālajai vai vidējai algai, lai visu veidu pabalsti aug reizē ar inflāciju. Izmaksas aug, algas ceļas, bet pabalsti paliek nemainīgi.

Ļoti izplatīta ir prakse, ka bērna kopšanas atvaļinājumu ņem tas vecāks, kuram ir lielāka alga, jo attiecīgi tad pabalsts ir lielāks. Un, ja to paņem tēvs, tad visbiežāk mamma arī paliek mājās, viņa nestrādā, viņai neveidojas darba stāžs un neuzkrājas sociālās iemaksas. Rezultātā šī sieviete tiek pakļauta riskam, ka viņai būs mazāka pensija.

Ja bērni ir vairāki un mammai ir vairāki pārtraukumi darba attiecībās, tad to vajadzētu risināt. Par to periodu, kamēr bērns neapmeklē bērnudārzu, mammām, kas nav bērna kopšanas atvaļinājumā, bet ir prom no darba, vai nu būtu jāveic sociālās iemaksas vismaz minimālajā apmērā, vai vismaz jānodrošina darba stāža turpināšanās, kamēr bērni izaug.

D. Dreimanis: Par tiem mājokļiem runāsim tā. Ja jaunieši strādās un viņiem nebūs IIN atvieglojumu, tad jau viņiem vienalga, cik tas dzīvoklis maksā – pieci vai pieci simti, jo viņiem šā vai tā nebūs, ko samaksāt.

L. Matisone: Tas, ka kāds no pabalstiem vecākiem vai bērniem nav pārskatīts desmit gadus, ir absolūti nepieņemami. Tas vienkārši parāda valsts attieksmi pret ģimenēm ar bērniem.

Ja pensijas indeksē katru gadu, un mēs zinām, ka tas ir vajadzīgs un tas ir normāli, tad diemžēl ģimenes ar bērniem tādā ziņā ir mazliet piemirstas, bet mēs zinām, ka demogrāfijas jautājums ir ļoti aktuāls.

Aptaujas rāda trīs lietas, kas svarīgas, lai radītu pēcnācējus. Ekonomiskā drošība. Ir vajadzīgs labs atalgojums, lai cilvēks varētu atļauties bērnus.

Bez kaut kādiem valsts pabalstiem un atbalsta ir vajadzīga pārliecība, ka ģimenei būs labi apmaksāts darbs.

Ļoti nepieciešams valsts atbalsts mājokļu iegādei. Iespējams, tās varētu būt kaut kādas atlaides vai atbalsts grantu veidā, ko piešķir valsts par katru nākamo bērnu.

Mums ir vajadzīgas kuplas ģimenes. Statistika rāda, ka tieši ģimenēs, kur ir trīs un vairāk bērni, šis kritums nav tik straujš. Tur, kur bērni jau ir, viņu arī dzimst vairāk.

Mums būtu jāatbalsta un jāmotivē šīs ģimenes radīt pēc iespējas vairāk bērnu. Tā noteikti ir papildu atbalsta programma daudzbērnu ģimenēm.

Fakti rāda, ka vairāk bērnu dzimst reģistrētās laulībās. Valsts uzdevums ir to ņemt vērā un visādi motivēt cilvēkus reģistrēt laulību, tādā veidā droši vien dodot signālu vienam otram par kaut kādu zināmu drošību. Droša savienība ir vide, kur bērni dzimst vairāk.

D. Bluķe: Iespējams, jādomā par to, kā mudināt ģimenes radīt otro bērnu. Trešā bērna atbalsta programma mums ir, un tā tiešām darbojas. Domāju, ka šobrīd pienācis laiks pievērsties divu bērnu programmai.

L. Matisone: Mēs zinām – ja mums nebūs bērnu, tad nebūs kam aizsargāt valsti, izjuks pensiju sistēma un mēs kā nācija vienkārši izmirsim.

Viens no punktiem mūsu programmā, kas motivētu radīt bērnus un uzlabotu demogrāfiju, paredz piesaistīt bērnu skaitu vai bērnu samaksātos nodokļus vecāku pensijas lielumam ar kaut kādu koeficientu.

Zinu, ka tas ir drosmīgs lēmums, bet mums vienkārši ir bažas par to, ko rāda visu pasaules valstu prakse, ka šobrīd neviens atbalsta instruments tā īsti nav nostrādājis. Šķiet, Izraēla ir vienīgais izņēmums.

– Viena no būtiskākajām problēmām joprojām ir valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība un rindas. Cik, jūsuprāt, maksimāli ilgs drīkst būt gaidīšanas laiks pie valsts apmaksāta speciālista vai uz izmeklējumu?

L. Matisone: Nupat šos veselības aprūpes jautājumus pārrunāju ar mūsu kandidātu Andri Skridi. Viņam ir vairāki konkrēti priekšlikumi, kā šo problēmu risināt.

Būtībā rindas būtu jāsadala divās – viena akūtām vajadzībām, otra hroniskām saslimšanām. Tas varētu palīdzēt akūtiem pacientiem ātrāk tikt pie izmeklējumiem. Viņiem pie speciālista jātiek maksimāli ātri, tur nevar gaidīt pusgadu vai gadu, kā tas, diemžēl, šobrīd mēdz būt.

Programmā esam paredzējuši arī vienotu pierakstu, lai pacientiem nav jāapzvana desmit dažādas klīnikas, bet ir iespēja piezvanīt uz vienu tālruni un uzzināt, kur konkrētais speciālists konkrētajā apkaimē ir pieejams.

D. Bluķe: Šeit mūsu programmās laikam ir identiski punkti. Arī mūsu programmā minēts, ka jāievieš vienota pieraksta sistēma ar pacientu prioritizāciju pēc klīniskās steidzamības un skaidriem gaidīšanas laikiem.

Akūtie pacienti nevar gaidīt.

Zinu gadījumus, ka neatliekamā medicīniskā palīdzība akūto pacientu no Liepājas ved uz Rīgu, bet ir arī situācijas, ka pacientam rindā jāgaida ļoti ilgi.

Un bieži vien tas ir tāpēc, ka cilvēks vai nu nezina, ka vajadzīgo pakalpojumu var meklēt ārpus pilsētas, vai arī, iespējams, vecākās paaudzes cilvēki neprot internetā atrast, ka, piemēram, Kuldīgā pakalpojumu var saņemt rīt, bet Liepājā jāgaida pusgads vai ilgāk.

Pašai bijusi pieredze saistībā ar vienu operāciju. Liepājā teica, ka jāgaida deviņi mēneši, Stradiņos teica gaidīt trīs mēnešus, bet kāda privāta neliela klīnika informēja, ka arī veic valsts apmaksātas operācijas un es varu braukt kaut rīt.

– Cik ilgā laikā varētu ieviest šādu vienota pieraksta sistēmu?

L. Matisone: Šāda sistēma būtībā jau tika izveidota Covid-19 laikā, līdz ar to tā ir adaptējama un diezgan ātri ieviešama.

D. Dreimanis: Piekrītu tam, ka jābūt divām rindām. Nedrīkst būt tā, ka trīsgadīgam bērnam, kuram sāp zobs, pasaka, ka viņš pie ārsta varēs tikt tikai decembra vidū. Tas ir pilnīgi nepieņemami.

Akūtās situācijās nedrīkst būt nekādas gaidīšanas. Savukārt operācijām, kas nav steidzamas, maksimālais gaidīšanas laiks varētu būt līdz diviem mēnešiem.

– Cik reāli tas panākams?

D. Dreimanis: Tā ir politiska griba. Tikai un vienīgi.

D. Bluķe: Un finansējums.

D. Dreimanis: Protams, bet finansējums ir ļoti labi regulējams.

Šodien redzam, ka dobē iestādītas puķes maksā 3,5 tūkstošus eiro. Nu, atvainojiet…

L. Matisone: Medicīnai finansējuma vienmēr ir akūti trūcis, bet noteikti vajadzētu arī pārskatīt, kā tas tiek izlietots. Ja godīgi, tad, runājot ar vienu dakteri, ar otru… Nu, ir lietas, kur mēs kā valsts noteikti pārmaksājam. Tur, manuprāt, būtu jātaisa kāda revīzija.

D. Bluķe: Veselības jomā tas, kam ļoti gribam pievērst uzmanību, ir profilakse. Piemēram, tie paši skrīningi. Sievietēm sūta aicinājumus uz valsts apmaksātu krūts vēža skrīningu, taču ļoti maza daļa to izmanto.

Sievietēm, kurām atklāj vēzi ļoti agrīnā stadijā, ārstēšana ir ātrāka, lētāka, un šī profilakses pārbaude samazina nāves gadījumu skaitu.

Ir jāmudina cilvēki izmantot gan tos pakalpojumus, kurus valsts apmaksā, gan arī jāīsteno kādi jauni profilaktiski pasākumi, kas var mazināt akūto pacientu skaitu.

– Ja aizsardzībai nepieciešami 5% no IKP, pasakiet, no kurienes ņemsiet papildu naudu. Lielāki nodokļi, lielāks valsts parāds vai mazāki izdevumi citās nozarēs?

L. Matisone: Manuprāt, jau iepriekšējā valdība bija aizsākusi to, ka Eiropa šobrīd ar ļoti izdevīgiem nosacījumiem aizdod tieši aizsardzībai.

Šeit ir svarīgi, kā šo naudu izmantot. Protams, stiprinot mūsu pretdronu iekārtas un visu pārējo, kas nepieciešams, bet arī attīstot militāro ražošanu, kas būtībā sildīs mūsu ekonomiku.

Nauda jāiegulda mūsu uzņēmumos, kas saistīti ar militāro industriju, gan būvniekos, gan tehnoloģiju un inovāciju uzņēmumos.

D. Bluķe: Mūsu programmā arī rakstīts, ka aizsardzības nozarei finansējumam jābūt vismaz 5% apjomā.

Budžets mums katru gadu pieaug. Mēs varam citām nozarēm budžetu samazināt par 0,1%, un tām vienalga nākamā gada budžets būs lielāks nekā iepriekšējā gada budžets. Kultūra to ļoti daudz reižu piedzīvojusi.

Ik pa laikam premjers uzliek jostas savilkšanas grožus.

Šogad, man liekas, kultūras nozarē diezgan daudzām institūcijām faktiskais budžets netika palielināts, sakot, ka teātrim un orķestrim pašiem jānopelna.

Tie ir šie mehānismi – vai nu atstājot budžetu tādu pašu, vai arī tā pieaugums ir ļoti neliels, bet tajā pašā laikā procentuālās attiecības ir tādas, ka kādai nozarei pa drusciņai noņem.

L. Matisone: Ar to nepietiks, lai sasniegtu 5%.

D. Bluķe: Domāju, ka četru gadu laikā tos procentus var sasniegt.

Otra lieta ir tā, ka mūsu programmā militārā joma sasaistīta ar ekonomiku. Jāiegulda militārajā ekonomikā – lai mēs uz vietas ražotu militārajām vajadzībām dažādas tehnoloģijas, iekārtas un ierīces. Tādā veidā gūstam papildu ienākumus.

D. Dreimanis: Drīzāk jāsāk no otra gala – kāpēc esam izdomājuši, ka mums vajag 5%? Kas tajos iekļauts? Mēs varbūt varam iztikt ar 4%.

Otrs jautājums – jā, no katra bišķiņ atņemt nost. Tikko runājām, ka trīs dālijas iestādīt par 3,5 tūkstošiem ir pilnīgi garām. Tur mēs jau varam paņemt nost.

Un tad nākamais jautājums ir, kā tiek pareizi izlietots tas aizsardzības budžets, kas mums ir. Personīgi varu pateikt par tiem pašiem tautā sauktajiem pūķa zobiem. Saražojām, nolikām, stāv. Ko tie gaida, kam tie domāti?

Mēs nedzīvojam 16. gadsimtā, kad vīri ar pistolēm un zobeniem nāk virsū.

Droni brauc virsū! Dzeloņdrāšu žogs uz robežas par entiem miljoniem. Kam? Lāčiem, zaķiem?

L. Matisone: Migrantiem.

D. Dreimanis: Okei, bet ne jau šitādās summās un tādās robežās, kā ir. Cik nav pierādīts, ka tur kreisie izdevumi aizgājuši. Un te jau, no visiem stūrīšiem savelkot kopā, ir tā nauda, kuru izmantojam aizsardzībai. Da jebkam, un mums pietiek.

– Kādu darbaspēka migrācijas politiku jūs gribat Latvijā? Cik daudz darbinieku no trešajām valstīm būtu pieņemami uzņemt gadā, un pie kāda skaita jūs teiktu – robeža ir sasniegta?

L. Matisone: Domāju, ka šeit jārunā ar darba devējiem. Kad nesen tikāmies ar uzņēmējiem Liepājā, katrs otrais teica, ka viņi īrē darbiniekus no Lietuvas un Polijas uzņēmumiem. Tas nozīmē, ka maksā nodokļus tur, un tātad Latvijā šis jautājums nav sakārtots.

Ja gribam, lai mūsu ekonomika augtu, un uzņēmēji saka, ka varētu palielināt ražošanas apjomu par 20% jau tagad, bet mums trūkst darba roku, tad mums ir jāatrod iespēja, kā šo jautājumu risināt. Jo tie ir nodokļu ieņēmumi mūsu valstī.

Tāpēc mēs kā “Apvienotais saraksts” iestājamies par kontrolētu darbaspēka nodrošinājumu uzņēmumiem un no tām valstīm, kuras ir kultūras ziņā mums līdzīgas.

Tās noteikti nav arī ne Krievija, ne Baltkrievija.

Un tie nedrīkst būt kaut kādi nereģistrēti “Wolt” braucēji. Ne par šāda veida darbaspēku ir runa, kas pilnīgi nekontrolēti kaut kur plūst.

D. Bluķe: Mūsu programma ir par tādu gudru imigrācijas politiku, kas risinātu darbaspēka problēmas.

Šobrīd daudzos būvniecības uzņēmumos strādā uzbeku strādnieki, no kuriem liela daļa ir arī nelegāli. Jāskatās, kāpēc uzņēmējam ir izdevīgi ņemt nelegālus imigrantus, nevis nodarbināt viņus legāli. Acīmredzot birokrātijā ir kas tāds, ka uzņēmējam tas nav izdevīgi.

Uzņēmējam, starp citu, tas [nelegāli nodarbināt imigrantus] ir liels risks. Politikai jābūt tādai, lai uzņēmējam būtu izdevīgi legāli nodarbināt viesstrādnieku, kurš ir redzams, lai mēs zinām, kur viņš strādā un mitinās,

nevis dzīvo kaut kur pagrīdē, kaut kādās nezināmās būdiņās bez pieraksta.

Un, cik zināms, ik pa laikam atklājas kaut kādi verdzības gadījumi, kur cilvēki ir bez pasēm un nevar zināt, kas viņi tādi ir. Tātad – gudra, kontrolēta un terminēta migrācija.

D. Dreimanis: Pagaidām tas neizskatās reāli, bet būtu ļoti jauki, ja tāda migrācijas politika mums nebūtu jāpiemin vispār. Ne visi bērni grib būt direktori. Ir arī tādi, kas grib būt tā sauktā melnā darba darītāji par normālu samaksu.

Mums vajadzīgas profesionālās skolas, nevis – pabeidzam vidusskolu, augstskolu, un tagad būšu direktors, kurš taču neņems slotu rokā.

– Bet kādu migrācijas politiku jūs būtu gatavs atbalstīt?

D. Dreimanis: Nu, katrā gadījumā ne “Bolt”, “Wolt” kebaba biznesu.

Tikai tāpēc vien, ka “Bolt”, “Wolt” kebaba bizness atnāk un pirmajā dienā, premjera vārdiem runājot, sataisa sūdus.

Vienai meitenei parkā uzplijās, tad tur kaut kur viņam zemē izbira bulciņas, ko salasīja atpakaļ, aizveda un atdeva netīras un nelietotas.

D. Bluķe: Tas jau nav par biznesu, bet kultūru.

L. Matisone: Jautājums, vai viņi ir legāli.

D. Dreimanis: Lai tas ir legāls pasākums, kad es viņam varu pieiet klāt un pateikt: nu, nu, nu, tā nedrīkst darīt. Kad viņš jūt, ka ir kaut kāda ietekme uz viņu, tad ir okei.

Bet, ja pasaku – tā nedrīkst darīt –, un viņš man atbild: “Es uzspļauju,” aizeju, un rīt tur ir cits tajā pašā vietā, tad tādai migrācijai nav jēgas.

– Vai jums ir kāds jautājums vienam no saviem konkurentiem?

L. Matisone: Man ir jautājums Dacei. Centrālās vēlēšanu komisijas deputātu anketā “Progresīvie” kandidāti nenorādīja tautību. Tā bija jūsu personiska izvēle? Ja jā, tad kāpēc, vai arī tas bija partijas uzstādījums?

D. Bluķe: Esmu iepriekš gan norādījusi, gan nenorādījusi tautību. Ja pareizi atceros, arī kandidējot uz 13. Saeimas vēlēšanām es savu tautību nenorādīju.

Šoreiz tā bija partijas nostāja, un arguments ir tāds: kad pieņemam cilvēku darbā, ir jautājumi, kurus darba devējs nedrīkst uzdot. Tos, kas neattiecas uz tiešo darba pienākumu veikšanu – par ģimenes stāvokli, reliģiju, politiku, tai skaitā par tautību.

Darba devējs nedrīkst izvēlēties darbiniekus pēc šādiem kritērijiem, tikai pēc profesionāliem kritērijiem. Mēs uzskatām, ka Saeimas deputātus sabiedrība pieņem darbā, un tieši tāpat kā darba devējs nedrīkst prasīt darbiniekam jautājumus, kas neskar darba pienākumu veikšanu.

Tas, vai esmu lietuviete, latviete vai vāciete, nekādā veidā neietekmē to, kādā veidā veikšu savu darbu.

D. Bluķe: Jautāšu Lindai. Šodien joprojām ir daudz uzņēmumu, kas turpina sadarbību ar Krieviju un Baltkrieviju, tai skaitā arī “Lauma Lingerie”, kuru jūs daudzus gadus vadījāt. Vai šī Saeima un šī valdība ir gatava pieņemt kādu lēmumu, lai Latvijas uzņēmumiem neļautu sadarboties un eksportēt uz Krieviju un Baltkrieviju?

L. Matisone: Manuprāt, šis nebija tajās top 3 prioritārajās lietās, ko katra ministrija izvirzīja, bet zinu, ka šis jautājums ir darba kārtībā.

D. Dreimanis: Jautājums Dacei: ja “Progresīvie” tiek pie teikšanas, kopā strādājam un darām. Kāds ir skatījums uz šobrīd gan sastrādātajām kļūdām, gan to, ko darīsim ar tā saucamo Briškena pāli Daugavā?

D. Bluķe: Domāju, ka visiem ir jānāk kopā. Katrā ziņā tā ir Satiksmes ministrijas tiešā atbildība, un visām partijām, kas būs valdībā, šim jautājumam jāmeklē risinājums, jo tas ir pietiekami komplekss un sarežģīts jautājums.

5 ekspresjautājumi kandidātiem

Uzziņai

Trīs ceturtdienas pēc kārtas “Kurzemes Vārds” piedāvās priekšvēlēšanu diskusiju, katrā no tām piedalīsies pa trim Saeimas deputātu mūspuses kandidātiem, par kuriem vēlēšanās varēs balsot Kurzemē.

Uz sarunu laikraksts aicina deviņus politiskos spēkus, kuru reitings augustā pārsniedz 2% barjeru.

Saskaņā ar sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS no 13. līdz 19. augustam veikto aptauju, visaugstākais reitings šobrīd ir politiskajam spēkam “Apvienotais saraksts”, kam seko “Suverēnā vara/Apvienība Jaunlatvieši”, “Progresīvie”, “Latvija pirmajā vietā”, Nacionālā apvienība, “Jaunā vienotība”, Zaļo un zemnieku savienība, “Stabilitātei!”, “Latvijas attīstībai”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild laikraksts “Kurzemes Vārds”.