Ņiprāks sals pagājušajā nedēļā atkal lika sarosīties zemledus makšķerniekiem, kuri, kārojot tikt pie kādas salakas jeb stintes, tagad izvietojošies visa Tirdzniecības kanāla garumā līdz pat Atteku salai. Cik tas ir droši? Nav ne jausmas, jo pēc skata trauslais ledus mani vakar mulsināja spert kaut soli uz tā, lai arī acu priekšā pa to slāja makšķernieks. Atceroties nesen notikušo traģēdiju Liepājas ezerā, šķita, ka arī makšķernieki sāks nopietnāk izvērtēt savu pārgalvību un vairs vismaz tik masveidīgi nepulcēsies vienuviet, taču nekā.

Piemēram, piektdienas vakarā no tiltiem atkal pavērās visai iespaidīgs skats – ar dažādiem gaismekļiem aprīkojušies zemledus makšķernieki atgādināja milzu jāņtārpiņu baru, kas diezin vai uz gludā spoguļa bija sapulcējušies, ievērojot Ministru prezidenta Ivara Godmaņa Jaungada uzrunas aicinājumu pamācīties no pingvīniem grūtību pārvarēšanā, kuri saspiežas ar mugurām kopā. Skaidrs ir viens – Liepājas puse ir kļuvusi par salaku nozvejas Meku, un, šķiet, katru gadu šajā procesā piedalās arvien vairāk dalībnieku.

Stinšu makšķerēšanai ir savi plusi un mīnusi. Pirmkārt, jau, konsultējoties ar zivju inspektoriem, var secināt pozitīvas iezīmes – makšķernieki kļuvuši draudzīgāki ar Latvijas Zivsaimniecības pārvaldes izstrādātajiem noteikumiem, tātad tiek iegādātas makšķernieku kartes un arī atļauto āķu skaits tiek pārsniegts retāk. Zivju inspektors Ģirts Liepiņš pastāstīja, ka salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem situācija ir krasi uzlabojusies, tieši pieminot aktīvāko salaku ķeršanas laiku, jo inspektoru biežie reidi, kas veikti kopā arī ar Valsts policijas darbiniekiem, tagad ir piespieduši noteikumus ņemt vērā arī mūsu kaimiņus lietuviešus, kuri sākumā bija stipri vienaldzīgi.

Ar inspektoru pūliņiem ir sperts solis uz priekšu makšķerēšanas noteikumu ievērošanā, bet vismaz divi atpakaļ ir sperti saistībā ar sabiedrisko kārtību. Visatļautība, kas sākotnēji bija vērojama tikai promenādes apkaimē, tagad līdz ar ledus parādīšanos ir jūtama visa Tirdzniecības kanāla garumā. Vai tad tiešām neesam mācījušies no iepriekšējiem gadiem, kad makšķernieku atstāto cūcību tā arī neviens nesakopa un lielākā daļa atstāto gružu kalnu līdz ar ledu pavasarī izpeldēja mūsu Dzintarjūrā? Ja atbildīgo institūciju attieksme joprojām būs tikpat vienaldzīga, tad šopavasar mūs gaida tas pats. Turklāt ne jau tikai par gružiem ir runa, bet arī par dabisko vajadzību kārtošanu, kas līdz šim notiek turpat ūdenī (varbūt kādam varētu ienākt prātā kaut vai tikai salaku copes sezonas laikā novietot atkritumu urnas un pārvietojamās tualetes). Tāpat liela daļa makšķernieku aizmirsuši šā prieka galveno prioritāti – pašu copi, nevis dropi.

Miks Kuncītis,
“Kurzemes Vārds”

Bieži vien makšķernieki aizmirst, ka pirms došanās mājup vajadzētu savākt arī atstāto šmuci.