Pagājuši jau divdesmit gadi, kopš Iveta uzsāka savu psiholoģes privātpraksi, kurā viņa darbojas, nemitīgi turpinot izglītoties. Pēdējā iegūtā izglītība ir Junga analītiskās psihoterapijas speciālistes diploms.

– Ko tev nozīmē ziema?

– Laiku, kad gribas norimt, iekūņoties, ierušināties un lasīt grāmatas. Tā mierīgi sagatavoties jaunam pavasarim. Būt vairāk ar sevi. Man ziemā patīk būt ziemā!

– Pirmās tikšanās ar klientiem kalendārā ierakstītas?

– Pirmo trīs nedēļu darbdienas jau gandrīz aizpildītas.

– Vai esi no tiem, kuri katru jaunu gadu sāk ar jaunām apņemšanām, plāniem?

– Nē. Tas vairs nešķiet aktuāli, jo zinu un esmu sapratusi, ka ko jaunu var sākt katru gada dienu. Bet tas attiecas tieši uz manu personīgo būšanu šajā manas dzīves posmā.

Agrāk gada beigās mēdzu uzrakstīt atskatu uz aizvadīto gadu, kā arī plānot uz priekšu, ko vajadzētu izdarīt.

Kādas būtiskas apņemšanās gribas īstenot tad, ja konkrēta lieta netiek darīta, piemēram, cilvēks nevingro, bet ir apņēmības pilns to sākt.

Izvēlēties konkrētu jaunā starta atskaites punktu nav slikti, bet tas var arī nebūt tieši 1. janvāris.

Lai gan gadumija kā atskaites punkts ir labs brīdis, kad varam apstāties, pārlapot iepriekšējo periodu un paskatīties uz priekšu, uz nākotnes mērķiem.

– Vai atceries, kad pirmo reizi uzzināji, ka pastāv psiholoģija, psihoterapija?

– Bija vēl padomju laiki. Mācījos vidusskolā. Bibliotēkā biju paņēmusi ārsta, kardiologa Fjodora Uglova grāmatu “Cilvēks starp cilvēkiem” un to izlasīju.

Vēstījums, kuru tobrīd es uztvēru no šīs grāmatas, bija par psihosomatiku. Šo vārdu tobrīd vēl nebiju dzirdējusi.

Grāmatā bija viņa pārdomas par ķirurga darbu un to, ka sirds problēmas ne vienmēr ir tieši burtiski fiziskas sirds problēmas. Tad arī sāku aizdomāties par šīm likumsakarībām, kāpēc tā notiek.

Kādu brīdi dzīvoju ar domu, ka pēc vidusskolas gribēšu braukt uz Ļeņingradu, tagadējo Sanktpēterburgu, lai studētu psiholoģiju. Taču sekoju mammas pēdās un iestājos Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā, kur apguvu inženiera hidrotehniķa specialitāti.

Kad augstskolu absolvēju, Latvijā sākās pārmaiņu laiks, un šajā profesijā īsti nemaz nesanāca strādāt. Apprecējos, piedzima bērni un… nonācu policijā.

– Precīzāk?

– Tolaik, deviņdesmito gadu sakumā, bija tāda kadru politika, ka policijā notika reorganizācija. Speciālistu trūka, un īpaši aicināja jaunus cilvēkus ar augstāko izglītību. Mani pieņēma, un es kļuvu par iecirkņa izziņas inspektori.

Protams, bija vairāki kursi, mācības, kurās apguvu izmeklētājas darbā nepieciešamās zināšanas. Mācījos, pārsvarā darot. Nostrādāju deviņus gadus.

Jau tad ne reizi vien sevi pieķēru, ka, pratinot cietušos vai aizdomās turamos, mani vairāk interesē nevis iztaujāt, lai uzzinātu notikušā nozieguma gaitu vai potenciālajam vainīgajam piemērotu īsto likuma pantu, bet gan, kā, kāpēc cilvēks konkrētā situācijā nokļuvis.

Kas tie par iemesliem, patiesajiem cēloņiem, kas lika rīkoties tā un ne citādi?

Mani vairāk interesēja jautājums, kāpēc cilvēks ir nonācis tajā vai citā lomā, ko viņš domā, ko jūt, viņa dzīves stāsts.

Tāpēc daudzkārt pratināšanām neapzināti veltīju vairāk laika, nekā būtu nepieciešams.

No malas skatoties uz manu darbošanos, to varētu raksturot īsi – tērēts laiks un materiāls (smaida). Kolēģi reizēm mani dēvēja par māti Terēzi…

Vairāk interesēja nevis juridiskie jautājumi, uz kuriem man bija jāmeklē atbildes, bet pavisam citi, uz kuriem atbildes atradu psiholoģijā.

Pēdējo gadu laikā strādāju ar daudziem smagiem dzimumnoziegumiem, kas bija vērsti pret bērniem. Man bija svarīgi cietušajiem lietas izmeklēšanas, pratināšanas laikā radīt tādu vidi, kas būtu pēc iespējas saudzīgāka, lai viņi nepiedzīvotu atkārtotu traumēšanu.

Tagad, pēc divdesmit gadiem, policijā situācija beidzot mainījusies un šāda vide ir radīta.

– Kad saprati, ka būt par izmeklētāju tomēr nav tava mūža aicinājums?

– Pienāca brīdis, kad vajadzēja izdarīt izvēli. Vai nu sākt padziļināti apgūt jurisprudenci, vai doties projām.

Tolaik Liepājā bija augstskolas RPIVA (Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola) filiāle un tās piedāvājumā arī psiholoģijas studijas. Pateicoties tam, bija iespējams savienojot darbu, ģimeni un studijas.

Līdz bakalaura grāda saņemšanai turpināju strādāt policijā.

Mācījos ar ļoti lielu interesi un aizrautību. Patika ļoti, jo jutu, ka tas ir mans dzīves aicinājums. Kā saka, no savas sūtības neaizbēgsi…

– Kā vērtē policijā pavadīto laiku?

– Ļoti vērtīga pieredze. Iepazinu reālo dzīvi, tie bija diezgan skarbi laiki. Bija iespēja satikt cilvēkus, sākot no viszemākajiem slāņiem līdz pat augstākajiem.

Policijā ienācu kā pavisam jauna, dzīves skarbumu nepieredzējusi jauniete.

Laikā, kad sāku strādāt, noziedzības līmenis Liepājā un valstī bija ļoti augsts, izmeklējamo lietu daudz. Darbs patiesi grūts.

Tiešām būtisks ieguvums – prasme gan klausīties, gan izjautāt – palīdzēja arī psihologa darbā. Tā kā biju saskārusies ar plašu cilvēcisko dzīves situāciju spektru, psihologa darbam biju pilnīgi gatava.

Šobrīd varu teikt, ka savā darbā gandrīz nejutu gandarījumu, jo, lai cik labi savu darbu darīju, tā patiesi cilvēkiem palīdzēt nevarēju.

Psihoterapijas speciālistes profesijā ir pavisam citādāk. Darbā gūstu gandarījumu, jo ļoti bieži redzu sava darba rezultātus.

– Kad dibinājāt Radošās psiholoģijas centru “Ģimenei”?

– Pirms 18 gadiem. Tas bija mūsu, vairāku kursa biedreņu, kopīgs un, manuprāt, veiksmīgs lēmums.

Komanda gadu laikā nedaudz pamainījusies, bet joprojām esam kopā zem viena jumta. Mums ir kopības, komandas sajūta. Savstarpējais atbalsts. Kopīgs mērķis.

– Balstoties savā darba pieredzē, vai vari pateikt, kas veido cilvēka dabu? Kāpēc izturamies, reaģējam, sadarbojamies ar citiem tā un ne citādi?

– Šis nebūs vienkārši vienā teikumā atbildams jautājums.

Cilvēks neienāk pasaulē kā balta lapa.

Mūsu personību veido gan dzimtas samezglojumi, kuros kā bērni mēs ievelkamies, aiz nezināšanas vai aiz bērna mīlestības.

Liela nozīme ir audzināšanai gan ģimenē, gan sabiedrībā, kurā augam. Un, protams, arī mūsu katra paša iekšējā kodolā ieliktais. Var to saukt pat par likteni.

– Tavuprāt – kāds ir cilvēka dzīves uzdevums?

– Nodzīvot savu dzīvi. Ar uzsvaru uz vārda SAVU.

– Kas aiz šī vārda slēpjas?

– Te varētu izvērsties gara un interesanta saruna… Man pašai šobrīd atbildes uz daudziem jautājumiem dod Karla Gustava Junga analītiskās psiholoģijas skatījums.

Karla Gustava Junga viena no atziņām tāda, ka līdz pusmūžam mēs attīstāmies uz āru, mums ir svarīgi ārējie sasniegumi, dzīves piepildījums ar ārēji redzamiem novērtējamiem, ieguvumiem, profesija, ģimene, atzinība, materiālā nodrošinātība.

Vienlaikus bieži vien tiecoties pēc vēlmes identificēties ar grupu, ar autoritātēm.

Bet pēc vidusposma tas vairs nav tik svarīgi. Kādā brīdī attopamies, jo rodas vajadzība uzdot jautājumu: “Kas esmu es? Kas īsti ir mana dzīve?”

Tad attopamies uz krīzes sliekšņa un attīstība vairāk ir vērsta uz iekšējo pasauli.

Jāsāk ieskatīties sevī pašā. Mēģinot rast godīgas atbildes, sākas īstais ceļš pie sevis. Un tas ir stāsts par Varoņa ceļu.

– Paskaidro!

– Bērnībā lasīju ļoti daudz pasaku, un tās man patīk joprojām. Psiholoģijas studiju laikā esmu tās daudz pētījusi, analizējusi.

Mācoties psiholoģisko konsultēšanu, bija papildu kurss, vadīja Pēterburgas pasniedzēji, kurā pirmo reizi saskāros ar pasaku terapiju.

Ceļš pie sevis ir Varoņa ceļš, jo uzdrošināmies iet iekšā savā dzīves krīzē jeb kā pasakā – tumšā un briesmu pilnā mežā.

Kad no šī meža iznākam, esam kļuvuši nesalīdzināmi stiprāki un pārveidoti.

Pasakās bieži vien ir vecākie, gudrie brāļi un jaunākais – muļķītis. Ja vecākie jau apveltīti ar zināšanām, prātu un konkrētu senču mantojumu, tad muļķītim piemīt cita veida domāšana, interese par dzīvi un tās likumsakarībām, arī drosme.

Viņš ir tas, kurš nebaidās no pārmaiņām un ieiet iekšā baisajā mežā. Iet un dara, galu galā piedzīvojot savu Varoņa ceļu. Atgriežas cits cilvēks.

Kur viņš atgriežoties satiek savus vecākos brāļus? Krogā pie galda un parādos. Bet Varoņa ceļš nav viegls.

– Praksē viņus satiec?

– Jā. Priecājos, ka varu viņiem paiet gabaliņu līdzi kā pavadone. Tāda arī ir psihoterapeites loma – būt cilvēkam blakus viņa attīstības ceļā. Bet nedodot konkrētus padomus.

– Ja tev sevi šobrīd vajadzētu pielīdzināt kādas pasakas varonei, kas tu būtu?

– Šādu jautājumu mēdzu uzdot saviem klientiem… Nav vienas pasakas, pasaku tēla, ar kuru varu identificēties. Tādu dzīves laikā bijuši vairāki.

Šajā dzīves posmā sevi izjūtu kā meiteni pasakā, kura trīs gadus sēž ozolā un no nātrēm darina saviem noburtajiem brāļiem kreklus.

Tas varētu būt saistīts ar kādu jaunu manu projektu, kuru tagad ir jāizsēž un jāizauž.

– Paliek laiks sev pašai?

– Apzināti tam pievēršos. Kaut vai brīdis, soļojot kājām no darba uz mājām. Ejot ne īsāko ceļu, bet par pusstundu garāku. Lai ķermenim fiziskā slodze un prāts izvējojas.

Kam gan būs vajadzīga nogurusi un izpumpējusies psihoterapeite, kura pati netiek galā ar savu veselību? Tāda nebūs spējīga būt blakus klientam. Pavadonei ir jābūt veselai.

Melotu, ja apgalvotu, ka šajā ziņā esmu augstākajā pakāpē. Nē, jo sanāk paņemt vairāk klientu, nekā mani resursi atļauj. Ir gadījumi, kad grūti atteikt, atlikt uz vēlāku laiku.

– Ja tev piedāvātu iespēju satikt, padzert tēju un patērzēt ar kādu pazīstamu cilvēku, kuru izvēlētos?

– Pirmā nāk prātā Vaira Vīķe-Freiberga. Tā būtu saruna ar viedu sievieti, kura ir cienījama autoritāte.

Ja tā būtu vienkārša tikšanās, tad ļoti, ļoti gribētos satikt savu nu jau Mūžībā aizsaukto pasniedzēju Andreju Ļihtarņikovu.

Viņa sirdsmiers un gudrība bija neizmērāma, un vienlaikus viņš bija tik vienkāršs cilvēks. Tāds, no kura burtiski varēju pasmelt mieru un viedumu, kad sāku savu Varones ceļu, soļojot iekšā savā tumšajā mežā.

Un vēl gribētu parunāties ar Imantu Ziedoni. Par pasakām un par dzīvi. Tā gan būtu tāda varena tējas dzeršana!

– Pati neesi mēģinājusi rakstīt dzeju?

– Īsti nē… Kaut kad pusaudzes gados dažas rindas varbūt bija. To gan patika – rakstīt dienasgrāmatu. Vēl bija klades, kurās ierakstīju dažādu dzejnieku dzejoļus, kas mani bija saviļņojuši.

– Jautājums tev kā profesionālei – vai iemīlēšanos var salīdzināt ar prāta aptumsumu?

– (Smaida.) Jā, cilvēks kļūst apmāts un ārprātīgs! Pavisam nopietni, taču viss izskaidrojams. Hormoni!

Divām būtnēm, cilvēkiem, putniem, kukaiņiem utt., ir jāsavienojas! Tā daba paredzējusi. Ja ne, divi dzimumi varbūt nemaz nesatiktos un jaunas dzīvības nerastos.

Tur neko nevar darīt, kad personīgais jumts aizbrauc…

Ja mēs uz pretējā dzimuma pārstāvjiem skatītos tikai un vienīgi caur loģiskā prāta prizmu, tad nekas nekad nesanāktu. Jo mēs neviens neesam ideāls.

Tad, kad trako hormoni, otrā tiek ieraudzīts ideālais! Bet – pienāk brīdis, kad endokrīnā sistēma sāk gribēt atpūsties un cilvēki to otru pamazām ierauga reālajā veidolā.

Ir nopietns malds uzskatīt, ka cilvēks var dzīvot iemīlējies visa mūža garumā.

– Jums ar vīru ir izdevies kopā nodzīvot 36 gadus.

– Tas nozīmē, ka laikam esam iemācījušies sadzīvot. Ar to, kuru katrs esam apprecējuši.

Tas ir iespējams, vienlaikus ejot cauri krīzēm. Tādas notiek jebkurā divu cilvēku savienībā, tikai jautājums, kā viņi prot, spēj iziet tām cauri. 

– Vai cilvēki mainās?

– Protams! Vairumā gadījumu iepazīstas divi jauni, veseli un skaisti cilvēki. Vēl brīvi no lielas atbildības un pienākumiem.

Tad, kad iemīlēšanās posms garām un sākas atbildība, pienākumi, tikai tad tā īsti to otru sākam iepazīt.

Nāk prātā kāds gadījums, biju pavisam jauna, kad satiku kādu dzīvesgudru sievieti krietnos gados. Joprojām atceros viņas teikto: “Meitiņ, ja tu kādreiz precēsies, tad cieši skaties, vai varēsi ar to cilvēku sadzīvot.

Ja tev kaut kas viņā nepatīk jau šodien, vai ar to mūža garumā varēsi sadzīvot?”

Šis padoms attiecināms uz sievietēm!

Dzīves sākumā mums visiem – vīriešiem un sievietēm – ir katram sava ilūzija.

Sievietes iekrīt ilūzijā – “gan es šito mērkaķi ar laiku pataisīšu par cilvēku!” Vīriešu ilūzija attiecībā uz pretējo dzimumu šāda – “šī jaunā, skaistā būtne tāda būs mūžīgi!”

Kad abām pusēm ilūzijas sāk gaist, seko nopietna vilšanās.

Vīriešiem, veidojot savienību, derētu aizdomāties, “vai es spēšu samierināties, ka šī sieviete dzīves laikā mainīsies?” Tas attiecināms ne tikai uz vizuālo izskatu.

Vīrieša psihe pēc uzbūves ir rigidāka jeb neelastīgāka. Sievietei psihe no dabas dota daudz elastīgāka. Tāpēc sievietes ir spējīgākas mainīties.

– Ko nozīmē pavasaris?

– Esmu dabas bērns, un šis gadalaiks saistās ar atdzimšanu. Dzīvība mostas. Sēklas sāk briest un dzīt asnus, lapas, ziedi plaukst, smaržo, putni čalo. Dabā valda prieks.

Bet tāda pavasara mums nebūtu, ja nebūtu ziemas un šī nepārtrauktā cikliskuma. Ir tik skaisti piedzīvot jaunu sākumu.

Pavasarī braukšu uz saviem laukiem un bāzīšu zemē pirkstus. Rakšu, rušināšu, stādīšu. 

Vizītkarte

Iveta Gēbele

• Psiholoģijas maģistre.
• Viļņas Universitātē iegūts Junga analītiskās psihoterapijas speciālistes diploms, apgūta un praksē pielietota sistēmisko dzimtas sakārtojumu metode.
• Līdzautore grāmatai “Ceļā ar pasaku”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.