liepajniekiem.lv
Vairāk par pētījumu un ieguvumiem skaidro Liepājas Reģionālās slimnīcas (LRS) Staru terapijas nodaļas radioloģe terapeite Līna Lazdiņa.
Iekārta analizē izelpu
L. Lazdiņa no pieredzes zina teikt, ka visbiežāk pēc ārsta palīdzības lūko vien tad, kad jau jūtamas asas sāpes, kuņģa dedzināšana vai vemšana.
“70% pacientu nonāk pie mums, kad audzējs sasniedzis jau 3. vai 4. stadiju,”
skaidro speciāliste.
Lielākoties šis audzējs novērots vecāka gada gājuma ļaudīm, lielākoties ap 60 gadu vecumu, tomēr ārstu redzeslokā nonāk aizvien jaunāki pacienti.
“Ar gremošanas orgānu vēzi tagad slimo arī 40 gadus veci cilvēki. To veicina neveselīgs dzīvesveids un uzturs,” L. Lazdiņa ir pārliecināta, ka pacientu loks šaurāks nekļūs, visdrīzāk, laikam ejot, vēža slimnieku būs vairāk.
Ilgstoši lietots alkohols, smēķēšana, kā arī neveselīgs uzturs, pusfabrikāti – galvenais iemesls šādai saslimšanai.
Tā kā gremošanas sistēmas audzējs sastopams bieži, speciālisti šādu pētījumu vērtē atzinīgi. Agrīni konstatējot noteiktās baktērijas kuņģī, cilvēks var tikt iekļauts riska grupā, tādējādi ar antibiotiku palīdzību savu veselības stāvokli uzlabot.
Pētījumā piedalījās vairāk nekā 842 liepājnieki, vecumgrupā no 40 līdz 64 gadiem. 200 no tiem tika atklāta vēzi veicinošu baktēriju klātbūtne.
“Tas nenozīmē, ka cilvēkam ir vēzis, tomēr, ja viņa izelpā tiek konstatēta šāda baktērija, risks saslimt ir sešas reizes lielāks.
Lai gan sistēma neuzrāda, ir vēzis vai nav, speciālisti, liekot lietā konkrētās zināšanas, var izvērtēt to, kāda ir situācija
un ko konkrētajā brīdī var darīt lietas labā. Izelpas analīzes iekārtu tuvāko gadu laikā vēža skrīningā gan nelietos, jo nepieciešami papildu pētījumi,” skaidro L. Lazdiņa.
Minēto pētījumu veica Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūts (LU KPMI) sadarbībā ar Liepājas Reģionālo slimnīcu.
Pētījuma dalībnieki atzina, kas šis ir patiešām ērts veids, kā pārbaudīt veselību – vienkārši jāpūš gaiss aparātā, kurš tālāk izelpu analizē.
Pētījumā iesaistītie zinātnieki atgādina – gremošanas sistēmas audzēji ir liela daļa no kopējā audzēju skaita visā pasaulē un katru gadu tiek diagnosticēti 3,88 miljoni jaunu saslimšanas gadījumu, kā arī no gremošanas sistēmas audzējiem katru gadu mirst 2,83 miljoni cilvēku.
Pētījuma galvenais nolūks – veicināt kuņģa vēža izraisītās mirstības samazināšanos.
Slimnīca piesaista papildspēkus
Šis gan nav vienīgais jauninājums, kas skāris LRS. L. Lazdiņa, kura iepazīstināja ar visu, kas pieejams vēža pacientiem Staru terapijas nodaļā, darbu te uzsākusi vien 1. novembrī.
Šobrīd nodaļā strādā jau divas radioloģes terapeites, L. Lazdiņa gan zina teikt, ka nākamgad būšot vēl jauni papildspēki.
L. Lazdiņa nav liepājniece. Sievietes dzimtā puse ir Madona. Studiju laikā gan pārcēlusies uz galvaspilsētu un iestājusies Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, kur ieguvusi ārsta diplomu.
Tobrīd arī sākusi rezidentūru staru terapijā Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas klīnikā, lai kļūtu par radioloģi terapeiti.
Rezidentūrā tika aizvadīti vēl četri gadi. Tieši tajā laikā speciāliste pieredzējusi to, kā darbojas dažādas nodaļas – ķīmijterapija, internās terapijas nodaļa. Tas ļāvis gūt visaptverošu skatu – kā menedžēt onkoloģiskos pacientus.
Laikam ejot, L. Lazdiņa sapratusi, ka dzīve galvaspilsētā, ar tās straujo ritmu, nav viņai īsti piemērota. Kad nācis piedāvājums no LRS, L. Lazdiņa aicinājumam atsaukusies un rudenī sākusi darba gaitas LRS kā radioloģe terapeite.
“Šobrīd varu teikt tikai labāko – kolēģi ir ieinteresēti, atvērti, cenšas palīdzēt.
Pilsēta, kolektīvs – viss man ir jauns.
No vienas puses, tas ir labi, jo ļauj man iepazīt visu no baltas lapas, no otras puses, vajag laiku, lai iejustos un aprastu ar vidi, cilvēkiem,” stāsta L. Lazdiņa.
Speciāliste atzīst, ka staru terapija neesot bijusi pirmā izvēle, sākotnēji sieviete bija izvēlējusies radiologa diagnostiķa amatu. Tomēr sanācis tā, ka rezidentūras atlasē palikusi pirmā aiz svītras.
Bijušas divas iespējas, gadu turpināt izglītoties un mēģināt atkārtoti vai pieņemt RSU onkoloģes, ķīmijterapijas dakteres Sigitas Hasneres piedāvājumu iepazīt staru terapiju.
“Radioloģija mani interesēja, datortomogrāfijas attēlus lasīt mācēju, bet par staru terapiju tobrīd neko padziļināti nezināju. Lēnām sākot iepazīt šo jomu, sapratu, ka man tiešām tas interesē, slimnīca nāca pretī, un es iekļuvu rezidentūrā.
Tobrīd sapratu, ka darbs ar cilvēkiem mani saista vairāk nekā darbs pie datora.
Terapijas laikā ir iespēja tikties ar pacientu, runāt par to, kā viņš var uzlabot savas dzīves kvalitāti. Mani piesaistīja tas, ka šādā veidā es varu būt daļa no tik kompleksa ārstniecības procesa un redzēt sava darba rezultātus.”
Svarīgs komandas darbs
Staru terapija pacientam nesola izveseļošanos, tik vien kā esošā stāvokļa uzlabošanu. L. Lazdiņa uzsver, ka tas ir ļoti būtiski.
“Staru terapijas sniegtais efekts nav redzams ātri, tomēr atvieglo ikdienas dzīvi un pacienta pašsajūtu. Pēc terapijas beigām pacients ir vai nu vispār bez sāpēm, vai arī krietni ir samazinājis pretsāpju medikamentu devu.
Aktīvs darbs ar pacientu mums ilgst aptuveni mēnesi, bet šobrīd esam ieviesuši arī novērošanu, kas ļauj mums labāk izprast to, cik ļoti staru terapija ir palīdzējusi, vai rodas kādas blaknes utt.,” skaidro jaunā speciāliste.
“Uzskatu, ka onkoloģija LRS tuvākajā laikā attīstīsies aizvien vairāk.
Ja mēs šeit būsim trīs ārsti, noteikti varēsim atslogot arī Rīgu, pārņemt šī reģiona pacientus. Ir ķīmijterapijas rezidenti, kuri pēc kāda laika varētu tikt piesaistīti LRS.
Ja runājam par staru terapiju, iztrūkstošais posms ir radiologa asistenti. Viņi ir tie, kas veic ikdienas procedūras, un bez viņiem ārsti vieni nevar strādāt. Onkoloģija vispār ir tāda joma, kurā ļoti svarīgs ir komandas darbs.
Kopumā onkoloģijā pacientiem trūkst diagnostikas. Rindas uz izmeklējumiem ir garas, līdz ar to diagnostika ir novēlota.
Svarīgi pievērsties tam, lai rindas mazinātos.
Saprotu, ka reģions ir liels, Rīga visus apkalpot nevar, jo arī tur ir rindas. Trūkst arī onkologu ķīmijterapeitu, tomēr uz šīm konsultācijām pacienti tiek diezgan ātri, procedūra gan notiek vien pēc pāris mēnešiem, jo nav personāla, kas var to veikt.”
Uz jautājumu, kādēļ reģioniem ir tik grūti piesaistīt jaunus speciālistus, L. Lazdiņa saka: “Pirmkārt, tas ir atkarīgs no specialitātes. Šaurākas specialitātes var strādāt tikai galvaspilsētā. Otrā lieta ir pieradums. Rezidentūras laiks paiet vienā nodaļā, kur tu iepazīsti vidi, zini visus kolēģus, zini, kā šie procesi notiek. Tev tur ir ļoti ērti, un tas notur.
Pilnībā pārvākties uz svešu pilsētu ir drosmīgs solis, ne visiem tas ir pa spēkam, īpaši, ja ir ģimene un bērni. Tas, kā es kolēģus varētu iedrošināt, – reģionālās slimnīcas jauniem speciālistiem ir ļoti pretimnākošas. Kā ar dzīvesvietas nodrošināšanu, tā ar darba vides iekārtošanu. No tā jaunajiem ārstiem nebūtu jābaidās,” pieredzē dalās L. Lazdiņa.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
