“Jūs esat vienīgie, kas man
vēl var palīdzēt. Ja ne, tad man ir gals klāt!” – tā savu izmisuma
saucienu “Kurzemes Vārdam” raidīja Zita Vodeņikova no Veco ļaužu
dzīvojamās mājas, kas atrodas Ganību ielā 135/141. Augšējā kaimiņiene viņu
indējot nost. Un viņas kaķīti arī. 

70 gadu vecā sieviete mūs
sagaida savā istabiņā otrajā stāvā. Iepriekš gan piesaka: “Nāciet vakarā,
tad jūs arī jutīsiet to smaku, kas man jācieš cauras naktis.” Tā arī darām
– ierodamies vakarā, bet nekādu smaku nejūtam. Sieviete, kas šajā Veco ļaužu
dzīvojamā namā mitinās trešo gadu, stāsta, ka jau ilgstoši ciešot no drausmīgas
smirdoņas. “Tā ir tik briesmīga, ka kasa kaklu, man jāklepo tā, ka nevaru
dabūt elpu,” saka Zita. Un viņa norāda uz savu kaķīti Dūdiņu, ko pirms
trim gadiem vēl kā mazu kaķēnu savākusi uz ielas.

Istabiņas iemītniecei ir sava
versija par notiekošo. Tā drausmīgā smaka nākot no augšējās istabiņas, kur
dzīvojot sieviete, pie kuras nākot ciemos kāds vīrietis – šīs pašas mājas
iemītnieks. Tā sieviete esot reiz taisnojusies, ka viņa neko nedarot
kaimiņienei – tas esot viņš, kas ar to nodarbojas. Bet vēl kāds cits paziņa
Zitai teicis, ka augšējā istabiņā esot kaut kāds aparāts, ar ko to smaku un
putekļus taisa.

Lai nebūtu velti jāvaino
kaimiņi, vienojamies ar Zitu, ka iesim kopā pie augšējā stāva kaimiņienes
pajautāt, ko īsti viņa tur dara tādu, kas traucē apakšējā stāvā dzīvojošo Zitu.

Istabiņas durvis atver 66 gadus
vecā Līga Celinska. “Kādu smaku es tev laižu? Ar ko es tevi indēju?”
viņa izbrīnā iepleš acis, kad uzzina par mūsu nāciena iemeslu. Viņa nenoliedz:
jā, pirmajā stāvā dzīvojošais Roberts pie viņas kādreiz ir atnācis paciemoties,
taču arī viņš nav darījis neko tādu, lai kaimiņiene smaktu nost. Kad Līga
uzzina, ka viņas istabā it kā esot kaut kāds aparāts, ar ko taisa gan smaku,
gan putekļus, ko vēlāk novada pie kaimiņienes, viņai sanāk smiekli. Vienīgā smaka, kas jūtama Līgas miteklī, ir pēc
cigaretēm.

Pa to laiku Zita mudīgi pabāž
degunu kaimiņienes skapī: gan jau būšot to aparātu noslēpusi tur. Bet tur nekā
nav. Tikmēr Līga mums stāsta: Zita pati ar visiem skandalējoties.

“Piejūras slimnīcas”
Psihiatrijas klīnikas vadītājs Imants Strolis atzīst, ka cilvēki ar dažādām
murgainām iedomām patiešām nav retums un novirzīt viņus no tām ir ļoti grūti.
“Protams, ir iespēja lietot medikamentus, un tad šīs iedomas reducējas –
tās pilnībā neizgaist, taču cilvēks atzīst: jā, tagad viņu vairs neindē, un arī
tas jau ir sasniegums,” viņš saka. Taču apstiprina D. Bikovas teikto,
ka mūsu valstī “Ārstniecības likums” nosaka brīvprātības principu
attiecībā uz psihiatrisko ārstēšanos. Šī likuma 68. pants nosaka
gadījumus, kad to iespējams sniegt bez pacienta paša piekrišanas. Tas notiek tad,
ka cilvēks draud citiem vai cenšas nodarīt sev vai citai personai miesas
bojājumus, vai izturas varmācīgi pret citām personām, un ārstniecības persona
konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi, kuru iespējamās sekas
varētu būt nopietni miesas bojājumi pacientam pašam vai citai personai, kā arī
ja izrāda nespēju rūpēties par sevi vai savā aizbildnībā esošām personām un
ārstniecības persona konstatē, ka pacientam ir psihiskās veselības traucējumi,
kuru iespējamās sekas varētu būt nenovēršama un nopietna personas veselības
pasliktināšanās. Visās citās situācijās, arī murgainu iedomu gadījumos,
ārstēšanās notiek tikai un vienīgi pēc personas brīvprātīgas izvēles, un, kā
atzīst I. Strolis, visbiežāk cilvēki neapzinās, ka tas, kas viņus nomoka,
ir murgainas iedomas.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 11. novembra numurā.

#kvards-20131111-03#