liepajniekiem.lv
Mācot mazajiem liepājniekiem kustību prieku, Aija arvien domā, kā dažādot sporta stundas. Šoziem ķipari uzlikti uz slēpēm. “Gaidām ziemu atpakaļ!”
“Es te tā padomāju…”
A. Niedola pirmsskolas izglītības iestādē “Prātnieks” strādā pusotru gadu. “Tā ir mana pirmā izglītības iestāde, kurā es vispār strādāju pēc diploma iegūšanas,” viņa stāsta. Bet diploms iegūts pirms… 16 gadiem!
“Es galīgi nedomāju, ka būšu skolotāja!” ar smaidu saka Aija. “Pēc augstskolas dzīves ceļi aizveda pilnīgi uz citu pusi.”
Nedaudz strādājusi par jurista palīgu, bijis pašai savs apģērbu veikaliņš mazpilsētā, palīdzējusi brālim ēdināšanas uzņēmumā.
Ilgojoties pēc lielākām pārmaiņām dzīvē, vīra mudināta, apsvērusi likt beidzot iegūto sākumskolas un sporta pedagoga diplomu lietā.
“Sakrita tā, ka “Prātniekā” meklēja sporta skolotāju. Domāju, nu, pamēģināšu! Man tieši gribējās vairāk to sportu. Viens no iemesliem, kādēļ pēc augstskolas uzreiz neaizgāju uz skolu, – sporta skolotājus nevajadzēja. Bet man tas sportiņš vienmēr bijis tuvāks.
Man ir ļoti liels prieks, ka vadītāja Ilze man uzticējās un piekrita. Es tomēr biju cilvēks, kurš padsmit gadus nebija vispār pedagoģijā, bet es izgāju visus nepieciešamos kursus.
Un sapratu, ka tas ir tiešām tas, kas man patīk. Esmu ļoti priecīga, ka ceļš mani šeit ir atvedis.”
Jautāta, vai izglītības nozarē dot savu artavu nemudināja arī trauksmes zvani par lielo pedagogu trūkumu, Aija teic, ka, jā, arī tas bijis pamanīts.
“Turklāt atalgojuma jautājums arī risinās… Man šķita, ka šis varētu būt īstais laiks, kad mēģināt. Mana tante, kas tagad gan ir pensijā, savulaik arī bija sporta skolotāja. Es biju apņēmības pilna, ka darīšu. Man patīk ik pa brītiņam ko jaunu apgūt, uzzināt.”
“Prātnieka” vadītāja Ilze Koņušaka paslavē, ka Aija ir viena no tiem prātniekiem, kuri vienmēr ir izaugsmes ceļā, arvien vēlas pilnveidot savas zināšanas dažādos kursos.
“Viņa ir komandas cilvēks, atbalstoša, ieinteresēta jauniem izaicinājumiem.
Sadarbojoties ar grupiņu skolotājām, kopīgi plāno mācību darbu bērniem. Vienmēr, satiekoties ar Aiju bērnudārzā, vispirms ieraudzīsim viņas smaidu un, iespējams, jau sadzirdēsim: “Es te tā padomāju…” vai: “Mums vajadzētu…”.”
Ja arī nesanāk, paslavē
Kāda skolotāja ir ar bērniem? “Ar Aiju bērni jūtas aizrautīgi un darboties griboši,” novērojusi I. Koņušaka, “jo Aija pati izrāda prieku būt kopā ar bērniem ar smaidu, enerģiju un kustību. Viņa ir pacietīga, pauž interesi un atbalsta viņus, pilnībā velta uzmanību, klausās, ko saka audzināmie, rāda un dara.
Nodarbības ir interesantas, jo tās vienmēr tiek plānotas kā integrētās mācību aktivitātes ar valodas, matemātikas u.c. uzdevumiem,” raksturo I. Koņušaka.
“Galvenais ir darboties,” uzskata A. Niedola.
“Lai bērniem ir interesanti, lai viņi uz nodarbībām nāk ar prieku.”
“Prātnieks” ir liels dārziņš, 11 grupas, līdz ar to Aija strādā gandrīz pilnu slodzi. “Man ir tikai sports, un es uz to koncentrējos.”
Auditorija – mazie bērni – ir pateicīga. Vienmēr grib skriet, lēkt utt. “Viņi ir gatavi visu ko izmēģināt. Bet es arī redzu, ka grupās ir savas mīļākās rotaļas. Cenšos piedāvāt ko jaunu, bet arvien atgriežamies pie mīļākajām.”
Uz slēpēm mazie ķipari kāpuši ar lielu aizrautību, novērojusi skolotāja. Paspējām gan tikai četras grupas. Citi gaida, kad atkal būs ziema un varēs iemēģināt.
“Galvenais ir parādīt un darīt, cik mums ir dažādi sporta veidi,” Aija skaidro, kādēļ izlemts iemēģināt slēpošanu.
“Pagājušajā gadā ar vienu no grupiņām no kartona taisījām slēpītes un pa zāli imitējām slēpošanu,”
atceras pedagoģe.
Tā bijusi viņas ierosme dārziņam iegādāties slēpes. “Domājot par sporta inventāra paplašināšanu, spriedām, ka gribam ārā darboties arī ziemā. Tad, lai būtu daudzveidība, viens no ierosinājumiem bija, ka varētu slēpošanu.”
Ko un kā labāk darīt, arī kādas slēpes iegādāt, A. Niedola prasījusi padomu kolēģiem – pirmsskolas sporta pedagogiem.
“Piemeklējām dažādus izmērus, jo bērni ir dažāda auguma. Mums pagaidām ir 16 slēpju pāri, bet gribam 20, jo mums grupā ir, maksimums, 20 bērni. Trūkstošos četrus piepirksim klāt, jo tobrīd veikalā vairs nebija.”
“Jā, atbildība ir liela.
Galvenais, lai neveicinu nepatiku pret sporta aktivitātēm.
Ja atceramies, sevišķi skolas laikā, bija tādi skolēni, kam sports nepatika. Tāpēc man ir svarīgi, ja bērnam arī nesanāk, tik un tā paslavēt. Par centību, ka viņš to dara. Ja sabēdājas, tas taču nekas, jo mēs visi mācāmies,” par savu pieeju stāsta Aija.
Viena no handbola saimes
Sports A. Niedolas dzīvē ieņēmis nozīmīgu daļu. Jau no 3. klases nopietni spēlējusi rokasbumbu. “Mums Aizputē bija ļoti foršs treneris – Kārlis Aņuss,” atceras Aija.
“Jā, es nāku no Aizputes. Nomācījos tur līdz 10. klasei, tad pārcēlos uz Liepāju, lai spēlētu handbolu Liepājas komandā, pēdējās divas vidusskolas klases pabeidzu toreizējā 15. vidusskolā. Dzīvoju arodskolas kopmītnēs.”
Rokasbumbu pārtraukusi spēlēt vien tad, kad uzsākusi studijas toreizējā Liepājas Pedagoģijas akadēmijā. Dažas meitenes gan aizbraukušas spēlēt uz ārzemēm.
Vēju pilsēta Aijai patīk, tādēļ šeit arī palikusi pēc studijām.
“Nu jau Liepāja ir mana pilsēta. Ļoti patīk. Un iepatīkas arvien vairāk.”
Viņa priecājas, ka sportam, fiziskām aktivitātēm pilsēta pievērš uzmanību, un uzskata, ka pagājušajā nedēļā “Trīs zvaigžņu balvas” ceremonijā iegūtais tituls “Gada pašvaldība sportā” ir pelnīts un nemaz nav “dāvināts”.
“Bērniem ir liela sporta veidu dažādība. Tapušas jaunas halles. Par to tiek domāts, un man ļoti patīk visas šīs iespējas. Mans dēls jau vairākus gadus spēlē florbolu, un, tā kā abi vecāki esam lieli viņa fani, braucam līdzi uz sacensībām.
Ir daudz pabraukāts pa visu Latviju, un es redzu, kādas citur ir sporta zāles. Tādā ziņā mums ir ļoti labi. Mums ir lieli sporta kompleksi, mums ir sporta skola, skeitparks…”
Bet kā ar inventāru pašas darbavietā – bērnudārzā “Prātnieks”? “Es nevaru sūdzēties. Mums ir labs nodrošinājums. Tagad mums ir slēpes, pirms tam tiku pie diviem basketbola groziem. Tagad tie ir zālē, bet, kad kļūs siltāks, izliksim ārā uz laukuma. Arī tie bērniem patīk.
Idejas jau ir, ko vēl varētu, ceru, ka tā varēsim turpināt. Jūtu atsaucību arī no vadības puses.”
Ziemā retāk sanāk sporta nodarbības vadīt laukā. “Pavasarī, rudenī es labprāt. Nodarbībās dažkārt ir rāpošana, velšanās, līdz ar to ziemā, slapjā laikā labāk to darām iekšā. Un bērniem arī aukstumā nepatīk. Bet ir bijušas citādas aktivitātes ziemā, piemēram, fotoorientēšanās, un katrā posmā bija uzdevumi.”
Aija rezumē: “Man ir darbs, kas man sagādā prieku. Man patīk darboties ar bērniem, patīk domāt, lai ir interesantākas sporta nodarbības. Es esmu iesācēja, bet arvien vairāk gūstu pārliecību par sevi. Ja vēl bērni, vecāki, kolēģi paslavē, tad es tam arī ticu.”
I. Koņušaka teic, ka “Prātnieks” lepojas ar savas sporta skolotājas degsmi un sirds aicinājumu strādāt ar bērniem.
Vizītkarte
Aija Niedola
- Dzimusi 1985. gada 12. martā, dzimtā vieta – Aizpute.
- Sporta skolotāja pirmsskolas izglītības iestādē “Prātnieks”.
- Mācījusies Aizputes vidusskolā līdz 10. klasei, 11. un 12. klasi pabeidza Oskara Kalpaka vidusskolā Liepājā.
- Absolvējusi Liepājas Universitāti, iegūstot pedagoga diplomu.
- Precējusies, ar vīru Kasparu audzina dēlu Markusu (13 gadi).
- Patīk lasīt grāmatas, veidot rotas, rokdarbi, pastaigas ar ģimeni, vasarā – peldēt.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
