Sals naktīs
teju pielicis punktu šogad jau tā īsajai sēņošanas sezonai, un par to raud
kaislīgie sēņotāji. Taču pa cūcenei un villenei vēl iespējams atrast.

Sausais un karstais augusts lika
vilties kaislīgajiem sēņotājiem – sausuma dēļ reti izdevās atrast pa kādai
gailenei vai bekai. Savukārt, kad sākās lietavas un sēņotāji ar cerībām
gaidīja, ka nu tikai augs sēnes, nāca nākamā vilšanās – baraviku mūspusē šogad
bija maz.

Speciālisti skaidro, ka tas nav nekas ārkārtējs –
šogad dabas māte nebija tik dāsna, kā pērn un aizpērn, kad ikviens mežā
iegājušais, pat īsto sēņu vietu nezinātājs, laukā iznāca ar pilnu spaini vai
grozu. Tas esot tikai normāli, ka ne jau katru gadu ir bagātīga sēņu raža.

Bet pieredzējušie sēņotāji ir pārliecināti, ka
neierastie laika apstākļi sēnes apmulsinājuši. Karstais un sausais augusts, kad
bija īstais laiks ražot baravikām, nebija piemērots šo sēņu augšanai – karstumā
un sausumā micēlijs izdega. Sākoties lietavām, jau bija par maz siltuma, tādēļ
sāka augt rudens sēnes. Un kaislīgie sēņotāji, kā aptaujā noskaidroja “Kurzemes
Vārds”, šogad bija bezgala priecīgi, ja vienas sēņošanas raža bija trīs
vai pieci litri augstvērtīgo sēņu – baraviku un apšu beku.

Nupat sēņošanas sezona jau beigusies. Ja izdodas
atrast pa kādai baravikai vai bekai, tad tās jau vairumā gadījumu pāraugušas,
gliemju apskādētas un tārpu pārapdzīvotas. Taču vēl var sastapt rudens sēnes –
cūcenes, alksnenes, villenes, rudmieses u. c.

Tiesa gan, skrajākās vietās arī tās jau skārusi
salna. Kāda kaislīga sēņotāja, kura pirms pāris dienām devusies sēņot, atzina,
ka vietām cūcenes “bijušas kraukšķīgas”.