Rūpes par vidi un
dabas saudzēšanu ir mode, bet, vai cilvēki atbildīgi pret apkārtni ir tikai
vārdos vai to pierāda arī darbi? Trauksmes cēlāju domas atšķiras. 

No draugiem par
pretiniekiem

Šās tūkstošgades sākumā pāvilostniece
Marita Horna pašvaldību vēlēšanās startēja vienā sarakstā ar pašreizējo
Pāvilostas Novada domes priekšsēdētāju Uldi Kristapsonu. To viņa pati
atgādināja rudenī dabas darugu organizāciju konferencē Jūrkalnē. Pēc vēlēšanām
atsaucību guva viņas ierosme izveidot Pilsētas domē komisiju kāpu un pilsētas
zaļās zonas aizsardzībai. Tajā darbojās 11 cilvēki – tie, kuriem rūp pilsētas
sakoptība un vides aizsardzība. Tika atjaunots konkurss par sakoptāko sētu,
izveidoti divi publiskie stāvlaukumi pie jūras. Teritorijas plānojumā tie
bijuši paredzēti pelēkās kāpas pašā vidū, un šī iecere novērsta. Taču ar laiku viņai
radās domstarpības ar pašvaldības vadību, M. Hornu uztrauca “Kurzemes
sētas” būvniecība krasta kāpu aizsargjoslā, Vītolu un Kalnu ielas apbūve.
“Pēc pusotra gada darbošanos bijām spiesti beigt,” atceras
pāvilostniece. 2010. gadā viņa nodibināja Pāvilostas Kultūrvēsturisko vides
centru.

Tagad M. Horna saka – cilvēki ir
kļuvuši atbildīgāki, bet līdz tam ir noiets ceļš vairāku gadu garumā. Kā vienu
no galvenajiem panākumiem viņa min to, ka ikvienā īpašumā ir uzstādīts
atkritumu konteiners. “Cilvēks vairs nedomā, kur kādā tumšā brīdī tos
gružus nesīs – uz mežu vai uz kāpu.” 

Ražotāji uzspiež
būt nevīžīgam

Nākamais solis ir atkritumu šķirošana.
Biedrības “Zemes draugi” pārstāve Guna Grimsta spriež, ka jauni
cilvēki to pieņem daudz ātrāk. Viņiem  to
māca skolā integrētajos mācību priekšmetos. Pēc tam bērni aiznes šo domāšanas
veidu mājās vecākiem. Vācijā skolās katrā kabinetā un gaitenī esot izvietotas
gružkastes stiklam, plastmasai, papīram un bioloģiskajiem atkritumiem. Latvijā
līdz tam vēl jāizaug. “Ja būtu piedāvājums, varbūt arī šķirotu,” viņa
saka.

M. Horna stāsta, ka Pāvilostas novadā
iedzīvotājiem šāda iespēja jau tiek dota. Konteineri izvietoti domē,
vidusskolā, Vērgales pagasta pārvaldē. “Iespējas ir radītas,” saka M.
Horna. To, vai cilvēki tās arī izmanto, esot jāprasa domes darbiniekiem. Viņa
gan pasmaida: arī pašai mājās neiet pārāk viegli, pieradinot ģimeni, ka visu
vienā gružkastē nevar mest.

“Ir, kas saka – šķirotu, ja
konteiners būtu pie mājas. Bet, atvaino, nav taču grūti to pudeli ielikt somā
un aiznest līdz konteineram!” uzskata G. Grimsta. Tāpat iestādēs un
uzņēmumos, kas rūpējas par atkritumu šķirošanu. Cilvēki, strādājot kabinetos,
atkritumu urnā visu met kopā, jo tieši tur, lūk, nav speciālizētā konteinera.

Pasaules Dabas fonda lauku attīstības
programmas vadītājs Ints Mednis stāsta, ka laukos cilvēki atkritumus šķiro paši
savām vajadzībām. “Kalnišķos tu vari šķirot, bet atbrauc viena mašīna un
sagāž visu kopā. Tas nav labs mesidžs,” viņš saka. Viņu vairāk
uztrauc tas, ka patērētājsabiedrības dzīvesveids rada vairāk gružu nekā
kādreiz. “Ražotāji tagad neviļus uzspiež būt nevīžīgam – tāda kastīte sieram,
tāds iepakojums maizei…”

Gribēšana
nemazinās, mainās metodes

No malas skatoties, šķiet, ka
atpūtnieki pēdējā laikā kāpas izbraukā mazāk. “Tas ir kā tabu,” M.
Horna apstiprina. “Ja brauc, tad ar intrigu – kas būs. Varbūt kāds
jaunietis ar mocīti pārskrien pāri.”

I. Mednis gan stāsta, ka lejpus Liepājas
situācija ir sliktāka: “Kā pēc mēness fāzēm. Pierobežas ciemos vienubrīd
ir ļoti labi, bet tad atkal sākas.” Pasaules Dabas fonda pārstāvis
uzskata, ka šis jautājums risināms valsts mērogā. Pašlaik cilvēki īsti nemaz
nezina, ko drīkst un ko nē. Vai drīkst braukt pa ceļu, ja tas nonāk līdz jūrai?
Ir izvietotas zīmes, ka iebraukt kāpās aizliegts. Bet kur tā robeža sākas?
Trūkst informācijas.

Arī būvniecība krasta kāpu aizsargjoslā
šķiet desmit gadu laikā būtiski mazinājusies. G. Grimsta gan ir skeptiski
noskaņota. Šis process vairs nenotiek tik intensīvi kā tūkstošgades sākumā, jo
toreiz bijis uzrāviens – visu drīkst, jo tur nekā nav. Tagad, viņasprāt,
gribēšana nav mazinājusies, bet mainījušās metodes. “Ja ir mežs, kur
nedrīkst būvēt, teritorijas plānojumā izveido mežaparku, kur drīkst. Ja krasts,
tad tiek iezīmēts ciems, lai var būvēt simt piecdesmit metru attālumā,”
dabas aizstāve skaidro.

Papē un Nidā būvniecību ietekmējusi
ekonomiskā krīze, uzskata I. Mednis un piebilst: “Patiesībā būvniecība nav
nemaz sākusies. Ja pabrauc pa Jūrmalciemu, Papi, Nidu, visur ir zīmes “Pārdod”.
Kad tirgus aktivizēsies un varēs saņemt kredītus ar maziem procentiem, tad tik
sāksies!” Viņaprāt, tas varētu notikt pēc pāris gadiem.

G. Grimsta ir pārliecināta, ka miera
nebūs kamēr viss krasts netiks “nobliezts ar būvēm”. Un atceras
pelēkās kāpas aizsardzībai veltīto dievkalpojumu. Aribīskaps Jānis Vanags teica:
“Es izeju pie jūras un domāju – gribētu, lai man šeit būtu māja. Bet tad
iedomājos, ka te žūst veļa, un saprotu, ka vairs nebūtu tik skaisti.”

I. Mednis papildina, ka ārzemēs zemei
jūras krastā ir zemas cenas, jo kāpas taču pamazām tiek noskalotas. Latvijā ir
otrādi – 300 līdz 400 metru tuvumā zeme ir visdārgākā, tālāk cilvēkus tas vairs
neinteresē. “Māja pie jūras – tas ir statuss. Tuvāk jūrai māju vēlas
ārzemnieki, latvieši meklē tālāk. Lietuviešiem vajag tuvāk jūrai, jo viņiem tās
ir maz.” Tomēr I. Mednis nedomā, ka cilvēki nodarbosies ar patvaļīgu būvniecību.
“Es esmu pusoptimists.” Papē cilvēki cits citu tagad vēro, notiek
informācijas apmaiņa.

M. Horna piebilst, ka tāpat tagad
cilvēki reaģējot uz situācijām, kad ierauga, piemēram, mežā izgāztus
atkritumus. “Uzreiz zvana – kas tas ir, vajadzētu rīkoties.” 

Pie mums mēslo
divreiz vairāk

G. Grimsta min vēl kādu pozitīvu
tendenci. Daudz pazīstamu cilvēku vairs neizvēloties kažokādas. “Saprot,
caur kādām ciešanām dzīvnieki iziet,” viņa piebilst. Tajā pašā laikā ūdeļu
audzēšanas fermu Latvijā kļūst arvien vairāk. Vai mēs tuvojamies Dānijas
līmenim? “Dānija ir demokrātriska valsts,” nosaka “Zemes
draugu” pārstāve. “Mēs neesam.” 29. novembrī, dienā, kad pasaule
atzīmēja “Brīvs no kažokādām” dienu, telekompānija “LNT”
esot rādījusi raidījumu par Plocē topošo zvēraudzētavu – cik tur viss jauki un
skaisti.

Latvija dzīvnieku aizsardzības jomā
turoties stipri aiz attīstītām pasaules valstīm. Amerikā, piemēram, cilvēki
neiziet sabiedrībā ģērbušies kažokādā, jo baidās, ka to sabojās ar krāsu.
Latvijā par to neuztraucas, jo zina, ka neviens neko tādu nedarīs. “Mēs
esam pieticīgāki, kautrīgāki. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības
ministrijā visvairāk sūdzību tiek saņemts krievu valodā. Latvietim liekas – ko
tad es,” spriež G. Grimsta.

Pieminot zaļo komponenti, kas izveidota,
lai lauksaimniecību padarītu zaļāku, Latvijā nereti pasmaida. Mums taču līdz
dāņu un vācu zemes miglošanas līmenim vēl augt un augt. I. Mednis apgalvo, ka
šādam viedoklim nav pamata. Bijušas ziņas, ka šeit uz vienu hektāru zemes lieto
170 kilogramu minerālmēslu, bet Rietumeiropā tikai simtu. Taču šī informācija
noklususi. “Agrāk Latvijā minerālmēslus tik intensīvi nelietoja, jo
zemniekiem nebija naudas. Tagad, lai cenas ziņā mēs varētu konkurēt ar
Rietumeiropu, kur dabas apstākļi lauksaimniecībai ir piemērotāki, mums ir
jāmēslo. Varam bioloģiski cīnīties, bet no tā ir maz efekta,” Pasaules
Dabas fonda lauku attīstības programmas vadītājs raksturo situāciju.
“Stāstām, ka biodegviela ir laba. Bet rapsis līdz ziedēšanai vairākas
reizes jāmiglo. Gribam tūrismu, bet Liepāja pat nevar dabūt Zilo karogu. Jo no
polderiem pa Bārtu minerālmēsli nonāk ezerā un pēc tam – jūrā.” Esot
jāmeklē tehnoloģijas, kas liedz ķīmiskajiem savienojumiem nonākt vidē. 

Vairāk pļaut,
vairāk cirst

M. Horna gan ir mazliet satraukta par to,
ka par vēsturi kļūst skolēnu iesaiste vides sakopšanas darbos. To, ko agrāk
darīja bērni, tagad paveic simtlatnieki un citi pašvaldības darbinieki.
“Brīvprātīgo vispār nav. Ja nu vienīgi kāds, ejot uz jūrmalu, paņem
maisiņu līdzi un salasa tur esošos atkritumus,” nosaka pāvilostniece.
Tāpēc viņa baidās, vai nākotnē, ja cilvēkus aicinās uz talku sakopt apkārtni,
viņi sapratīs, ka tas ir svētīgs darbs. Vai nedomās – lai dara tas, kam par to
maksā.

I. Mednis gan mierina, ka jaunā paaudze
ir atbildīgāka nekā iepriekšējā. Patlaban socioloģiskās aptaujas rāda, ka
cilvēkiem visvairāk rūp sociālie un ekonomiskie jautājumi. Dabas aizsardzība ir
22., 23. vietā. “Dabas aizsardzība – tas ir forši, kamēr neskar mani.
Kamēr ir kaut kur blakus,” secina dabas aizstāvis. Par šo jautājumu vairāk
esot jārunā likumdošanas līmenī.

“Galvenais ir audzināt cilvēkus.
Ja zina, tad nedara. Ja nezina, tad dara,” secina G. Grimta. Par piemēru
viņa min kolēģi, kura atteikusies no kažokādu iegādes pēc tam, kad redzējusi,
cik nežēlīgi pret dzīvniekiem izturas audzētavās.

“Ir jāizaug paaudzei, kam ir trīs rokas vai nagi
kā govij, lai cilvēki saprastu, ka kaut kam ir jāmainās. Ja sāks trūkt dabas
resursu, ko cirst un eksportēt, sāks aizdomāties, ka tas nav tikai tāpat vien,
kad zaļie bļauj – sugas un biotopi mazinās,” uzskata I. Mednis. Viņš
piebilst, ka politiskā līmenī pagaidām izmaiņas nav plānotas. “Nākamajā
plānošanas periodā mums ir plānots ekonomiskais izrāviens. Tātad – vairāk
pļaut, vairāk cirst.”