liepajniekiem.lv
“Sākumā sēdēju birojā”
Uzzinot, ka tiks aprakstīta šajā rubrikā un mākslinieks zīmēs viņas šaržu, Dace par pēdējo priecājas īpaši: “Nē, mani nemaz nebaida, kā izskatīšos! Tas pat būs ļoti interesanti!”
Par ko liecina šāda attieksme? Par pašpietiekamību un veselīgu pašapziņu. Arī atbildot uz jautājumu, kādu vietu ieguvusi nupat notikušajā pusmaratonā, viņa smejoties saka: “Man līdz apbalvojumiem maratonos vēl ļoti tālu! Kāpēc? Tāpēc, ka pie balvām tiek paši labākie, ātrākie. Manu sirdi absolūti nenospiež tas, ka mani rezultāti nevelk uz zeltu un sudrabu jeb pirmajām vietām.”
Gada laikā viņa parasti aizbrauc uz četrām piecām pusmaratona sacensībām, kurās jāpieveic 21 kilometrs.
“Vairākus savas dzīves gadus pēc augstskolas kā ekonomiste sēdēju birojā no pulksten 8 līdz 17, bet tad sapratu, ka tas nav man.
Protams, vajadzēja kārtīgi saņemties, lai mainītu savu dzīvi un sāktu darīt to, ko sirds prasa,” pārmaiņu laikus atceras Dace.
Pievērsties aktīvākam dzīvesveidam sākusi pirms septiņiem gadiem. Sākumā daudz braukusi ar velosipēdu, lai turētu sevi tonusā. Tad nākusi apjausma, ka varētu darīt kaut ko vēl intensīvāku. Varbūt skriet?
Uzklausot draugu, kuram jau bija šāda pieredze, saņēmusi dūšu un devusies savā pirmajā skrējienā. Tas bijis grūti, ļoti grūti. Tikai pēc tam, kad draugs izskaidrojis, kā pareizi to darīt, skriešana pamazām iepatikusies un pieveiktās distances kļuvušas garākas un garākas.
Bijis liels prieks, pieveicot pirmos piecus, pēc laika jau desmit kilometrus. Nu jau arī pusmaratons nešķiet nekas kosmisks. Varbūt kādudien pienāks laiks arī maratonam.
D. Dieviņa atklāj, ka ļoti lielas pārmaiņas savā domāšanā piedzīvojusi pēc savām pirmajām sacensībām Rīgā, kur startēja vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku un
“kopā skrēja jauni un veci, tievi un resni, iesācēji un profesionāļi, bagāti un nabadzīgi, arī invalīdi, sēžot speciāli pielāgotos ratiņos”.
Fantastiska kopības sajūta un ar kaut ko citu grūti salīdzināma enerģija! Esot kopā ar viņiem visiem, bez pēdām pazuduši visi attaisnojumi, kāpēc dažreiz neskriet.
Iedvesmo visas sacensības, jo konkurences garam tomēr ir liels spēks. Dace piedalās arī tādās sacensībās kā “Drosmes skrējiens”, “Stirnu buks”, “Liepājas īriens” un citās.
Trenere norāda, ka arī tad, ja cilvēks grib skriet savas veselības uzlabošanai, vajadzīgas zināšanas, lai nenodarītu sev pāri. Jāpievērš uzmanība elpošanas ritmam, sirdsdarbībai, un galu galā arī sporta apaviem jābūt tādiem, lai nesabeigtu kājas.
Tā kā Dace ir ieguvusi fitnesa treneres diplomu, viņa citiem var ieteikt, kā pareizi sākt skriet. “Nē, nē, noteikti nav tā, ka katru dienu bez izņēmuma dodos skrējienā!” uzsver D. Dieviņa.
“Viss atkarīgs, kā sakārtojas diena, darbs un citas lietas. Parasti vienā reizē mazāk par astoņiem kilometriem gan nenoskrienu. Ja ir kāda zīmīga diena kalendārā, tad Liepājas kartē iezīmēju atbilstošu figūru, burtu vai vārdu un pa ielām to izskrienu, lai man pašai interesanti. Piemēram, pirms Jāņiem skrēju maršrutu vienas latviešu zīmes formā. Kad gatavojos pusmaratona sacensībām, tad gan ir īpašs režīms. Joprojām braucu arī ar velosipēdu. Šonedēļ abi ar draugu devāmies uz Lietuvu un izbraucām maršrutu Palanga–Klaipēda–Palanga. Tie ir mūsu kopā pieveiktie, par tradīciju kļuvušie 65 kilometri.”
Doties un izdarīt
Dace neslēpj, ka cilvēkam raksturīgais slinkums arī viņai nav svešs. Pievēršanās aktīvam dzīvesveidam un treneres darbam palīdzēja audzināt raksturu un mērķtiecību. Nu gandarī un iedvesmo, ka sportošana sniedz patiesu labsajūtu un prieku. Fizisko sagatavotību vairs pat nevar salīdzināt ar to, kāda bijusi pirms septiņiem gadiem.
Kas konkrēti mainījies? “Šķiet, ka elpoju nesalīdzināmi vieglāk, brīvāk. Ir uzlabojusies sirdsdarbība. Figūra, ķermeņa tonuss, garastāvoklis – tikai ar plusa zīmi. Kad sāku skriet pareizi, vienkārši guvu kaifu no tā. Negribas šo sajūtu pazaudēt,” smaidot saka skrējēja.
“Viss jau ir ļoti vienkārši – vainīgs laimes hormons endorfīns, kas cilvēka organismā rodas fizisko aktivitāšu laikā. Šo labsajūtu var arī noķert, sēžot dīvānā un ēdot šokolādi, bet… pēc kāda laika tomēr kļūsti resns.
Vienkārši jāizvēlas. Man patīk sacensties ar sevi, pārvarēt to “negribu”. Kad izdodas, kaifiņš un gandarījums atkal klāt! Mani tas motivē.”
Dažas pārmaiņas Dace manot arī savā raksturā – esot kļuvusi atvērtāka, priecīgāka un apmierinātāka ar dzīvi, vieglāk, brīvāk komunicējot ar cilvēkiem.
Aizvadīto septiņu gadu laikā, kopš pati pievērsusies aktīvam dzīvesveidam, viņa ievērojusi, ka Liepājā rodas aizvien vairāk skrējēju, nūjotāju, vingrotāju un ļaužu, kas kustas, domājot par veselību.
Dace teic: “Par to tiešām liels prieks. Man šķiet, ka Liepājā ir ierīkots tik daudz laukumu sportošanai, brīvdabas trenažieri kā nevienā citā Latvijas pilsētā. Sportotājus redzu visās dienas stundās, pat vēlu, vēlu vakarā. Skrien vieni. Skrien ar bērnu ratiņos, skrien ar suņiem!”
Vingrot un noliekties
Ikdiena trenerei D. Dieviņai paiet sporta klubā “CF” un vadot bezmaksas nodarbības pašvaldības atbalstītajā projektā “Vesels. Aktīvs. Laimīgs”.
“Šis projekts liepājniekiem ļoti patīk un vajadzīgs! Ir tādi seniori un citi, kuri uz nodarbībām nāk regulāri, neizlaižot nevienu, gadu pēc gada. Viss notiek brīvprātīgi, bet šiem cilvēkiem pat sliktāki laika apstākļi nav šķērslis ierasties noteiktajā vietā un laikā. Ir seniores, kuras pie manis vingro kopš projekta pirmās dienas. Viņas patiesi ir laimīgas par šo iespēju, ir sadraudzējušās, atradušas vēl citus kopīgus laika pavadīšanas veidus.
Atceros, ka ar vienu senioru grupu pirms vairākiem gadiem sāku strādāt, kad visas dalībnieces vingroja, sēžot tikai uz krēsliem. Tagad viņas stundu vingro, kājās stāvot, ne reizi neapsēžas. Kā lai nepriecājas!” saka trenere.
Cik nav senioru grupu dalībnieču, kuras nu bez bailēm var pieliekties vai saglabāt līdzsvaru, stāvot uz vienas kājas. Protams, arī liekie kilogrami pakusuši. Taču pats, pats galvenais, treneresprāt, ir iespēja senioriem socializēties, būt savējo pulkā un atbalstīt citam citu.
Pensionāre Brigita Grīsle pie Daces Dieviņas vingro divus gadus un stāsta: “Mēs visas uz bezmaksas nodarbībām ejam ar smaidu, tāpat mājās atgriežamies smaidīgas un optimisma pilnas. Mēs ļoti cienām savu treneri. Tas ir visu mūsu meiteņu viedoklis, ne tikai manējais!
Viņa izstaro optimismu, dzīvesprieku un neatlaidību. Ļoti labsirdīga. Saka mums, lai nesteidzamies, jo svarīgāk ir vingrot un visu izdarīt pareizi.
Ja kaut ko prasām, vienmēr atbild, izskaidro. Es jūtu, ka manas kājas palikušas stiprākas un ikdienā vieglāk soļot. Dace ir mūsu visu mīļā trenerīte.”
Savs sakāmais par Daci ir arī draudzenei Ingai Laugalei, ar kuru draudzība aizsākusies pirms gadiem 35 bērnudārzā. Inga atklāj: “Ar Daci esmu gatava darīt visādas trakas lietas. Zinu, ka uz viņu varu paļauties. Pašpietiekama sieviete ar tehnisko domāšanu. Ja esam sarunājušas, ka rīta agrumā vai citā stundā dosimies skriet, nekādas manas atrunas nelīdzēs. Tas pārbaudīts.
Dace iedvesmo, jo viņa pēc saviem trīsdesmit nenobijās krasi mainīt dzīvi, profesiju, lai sekotu sapnim un darītu to, kas viņai vislabāk padodas – trenētu citus sportot gribētājus.”
VIZĪTKARTE
Dace Dieviņa
- Fitnesa trenere.
- Mācījās Liepājas 10. vidusskolā, RTU LMZTK.
- Studē Rīgas Stradiņa universitātē un apgūst programmu “Uzturzinātne”.
- Piedalās dažādās skriešanas sacensībās, skrien pusmaratonus.
- Pēc horoskopa Lauva.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
