Liepājas apbalvojumu konsultatīvā padome izraudzījusies titula ”Gada liepājnieks” TOP 15 – cilvēkus, kuru veikums vai notikums ar viņa līdzdalību 2016.gadā Liepājā bijis īpaši spilgts un pamanāms. Viņus suminās Liepājas dzimšanas dienā, bet portāls liepajniekiem.lv piedāvā īsumā iepazīsties ar visiem Gada liepājniekiem. 

Viena no sumināmajiem ir Liepājas muzeja direktore DACE KĀRKLA, kura Gada liepājnieka titulam izvirzīta par Liepājas muzeja radošām aktivitātēm 2016.gadā, piesaistot apmeklētājus un kļūstot par trešo apmeklētāko kultūras iestādi Liepājā.

Jautāta, kā tas izdevies, Dace portālam atzīst: ”Galvenais ir darbinieki. Vienmēr esmu teikusi, ka ne tikai Liepājas muzejā, bet arī citos muzejos Latvijā darbiniekiem ir jābūt ļoti radošiem, kreatīviem, jo nemitīgi ir jākonkurē ar dažādiem izklaides un kultūras pasākumiem, lai varētu pievērst apmeklētāju uzmanību muzejam.”

”Lai to varētu izdarīt, pašiem darbiniekiem jābūt ļoti uzņēmīgiem, jāmīl darbs, ko viņi dara,” Dace turpina: ”Un jābūt izdomas pilniem, lai ieinteresētu cilvēkus iegriezties muzejā.”

Dace kategoriski noliedz, ka visus nopelnus muzeja sniegto piedāvājumu ģenerēšanā var piedēvēt tikai viņai vienai – tas ir kopdarbs: ”Mums katru nedēļu notiek sapulces, kurās ģenerējam un apspriežam idejas. Mērķtiecīgi strādājam pie tā, lai piesaistītu dažādas mērķauditorijas.”

Kaut Dace ir vēsturniece, beigusi Liepājas universitāti un jaunībā pēc studiju beigšanas astoņus gadus nostrādājusi muzejā, dzīve viņai iegrozījās tā, ka turpmākos 12 gadus viņa strādāja mediju jomā. Un tieši žurnālistikā gūtā pieredze ir tā, kas veidojusi viņas krampi, lai muzejā ienestu jaunas vēsmas.

”Medijos kopā nostrādāju duci gadu, bet tā lielākā skola un rūdījums bija ziņu aģentūrā ”LETA”, jo tolaik LETAs galvenais produkts bija ziņu lenta. Un nācās ļoti sīvi konkurēt ar otru ziņu aģentūru – ar ”BNS”,” Dace stāsta.

Un atceras: ”Toreiz Kurzemē biju viena pati. Svarīgi pasākumi dažkārt notika pat vienlaikus. Bet bija jāpaspēj visur, bija jāpaspēj noziņot arī operatīvi un pa telefonu. Un tas lika mobilizēties, lai varētu izvērtēt, kas ir pats svarīgākais.”

”Un vēl jau ir arī tas, no kā patlaban nedaudz cieš muzeja darbinieki. Proti, biju pieradusi un no manis aģentūrā tika prasīts: nav rīts vai vakars, vienmēr ir jābūt gatavam steigties strādāt, ja kaut kas notiek. Piemēram, ja notiek avārija vai noplūst degviela, nekavējoties jāsteidz arī naktī,” viņa atceras.

Un rezumē: ”Tas, protams, ir rūdījums. Atceros, kā sīvās konkurences apstākļos ar BNS, ja es biju kādu svarīgu notikumu palaidusi garām un BNS informāciju nopublicēja pirmā, man atvilka 20 latus no algas. Tas bija ļoti audzinoši.

Un vēl jau ieguvums ir tas, ka tad, ja esi viens un raksti par dažādām jomām, veidojas kopīgs priekšstats par to, kas notiek, kuri procesi sabiedrībā ir būtiskākie. Ziņu aģentūras laiks bija ļoti vērtīgs manai izaugsmei un attīstībai.”

Dace piekrīt, ka darbs Liepājas muzejā viņai ir nevis kas jauns, bet gan atkalsatikšanās. Taču ne mērķtiecīgs gājiens. Drīzāk likumsakarība.

Taujāta, kā tas iegadījās, ka no žurnālistes kļuva par muzeja direktori, Dace klāsta: ”Nē, tas nebija mērķtiecīgi. Vienkārši to gadu laikā, ko nostrādāju ziņu aģentūrā, biju sapratusi, kas ir muzejs, kā tas strādā.”

Kad pašvaldība izsludināja konkursu uz Liepājas muzeja direktora vietu, Dace saprata, ka viņa vēlas dot savu artavu muzeja attīstībā: ”Bija sajūta, ka zinu, kā muzejam vajadzētu strādāt. Man bija sajūta, ka nevaru palikt malā, ka man vismaz jāpiedalās konkursā, lai es varētu paust savu redzējumu. Bet tas nebija mērķtiecīgi, vien konkurss mani uzrunāja. Kaut es pat nebiju domājusi, ka konkursā varētu uzvarēt.”

”Konkursā bija vairāki pretendenti,” viņa atminas: ”Bet, kad pašvaldība piedāvāja šo iespēju man, sapratu, ka tā ir jāizmanto.” Un tā nu jau teju 11 gadus Dace ir Liepājas muzeja direktore, kura, pateicoties savam rūdījumam, spēj ieviest muzeja ikdienā ne vienu vien novitāti.