Peldes grantsbedrēs, kur ūdens tiešām silts un vienlaikus uzmundrinošs kā rīta duša. Tā nav bijusi vasara, kurā nav peldēts siltā ūdenī! Laikam tieši tāpēc jūra nesaista, jo ar tās piedāvāto siltumu par maz.

Vai zināt, kas peldēs vislabākais? Tas, ka to var darīt nūdistes kostīmā jeb bez peldkostīma, pa pliko. Aizpeldu dziļumā un ļaujos – saule silda, ūdens tur kā putnu, kas, spārnus izpletis, ļaujas, lai gaisa plūsma to nes. Pa ūdeni ejot uz krastu, mazo zivteļu bariņš meklē glābiņu, strauji metoties meldros.

Zināju, redzēju, ka laukos manā mīļajā dzidrajā ābelē palikuši vairs tikai daži āboli. Divi pēdējie sausajā zālē nokrīt ar dobju būkšķi rīta agrumā. Saldi, dzirkstoši un garšīgi. Vai tas nav prieks?

Uz vasaras māju ciemos atbrauc dēla draugi. Grilā smaržo ceptas desiņas, uzputo glāzē salietais alus. Valters kā katru reizi, kad ciemojas, uzsauc: “Kur tavas badmintona raketes? Uzspēlējam!” Sākas aizraujoša cīņa par punktiem. Azarts paņem savā varā bez atlikuma, līdz sviedriem.

Kad ugunīgā zvaigzne Saule pakritusi zem priežu un bērzu galotnēm, dedzam dzīvu uguni. Ugunskura vietā sagulst Jāņos nesadedzinātās pagales, un bezvējā debesīs netraucēti ceļas astainas dzirksteles kā neuzbāzīgi krāšņs salūts aizejošai vasarai. Vai tas nav prieks?

Tumsa, mākoņu nav. Atguļos uz dienas siltumu joprojām saglabājušajiem terases dēļiem. Mežā iečirkstas kāds putns, bet tad atkal klusums bezgalīgs, un ziemeļu pusē acis ātri sameklē Lielos Greizos Ratus, kas vairāk gan atgādina smagu kausu ar līku rokturi.

Varbūt zemes dzīve ar debesu dzīvi savienojas tad, kad cilvēks paliek kluss, mierīgs un skatās zvaigznēs?

Un skaidri apzinās, ka nav vērts sākt tās skaitīt vai kā citādi pieradināt. Labāk vienkārši gulēt augusta nakts klusumā un priecāties par Piena Ceļa galaktiku. Priecāties no malas, no planētas Zeme. Tad, iekšā dodoties, pie griestiem aizkaros pamanīt radību, kas nebūt nelīdzinās tik ierastajiem vakara viesiem naktstauriņiem.

Mazas, apaļas actiņas, tumšs, spalvains ķermenītis. Vēl nekad nav nācies tik tuvu redzēt sikspārni – vienīgo no zīdītājiem, kurš prot lidot. Uzmanīgi tam uzlieku plastmasas spainīti un palīdzu tikt laukā no telpas – tumsā un brīvībā. Tas pazūd skatam tik ātri kā krītoša zvaigzne. Vai tas nav prieks?

Iespējams, katrs cilvēks izveidojis, pieņēmis savu prieka komplektiņu, un, kad kaut kas no tā tiek piedzīvots, rodas kairinājums – prieks.

Zinot, ka nav vienas lielas, nepārejošas laimes, skaidrs, ka nav arī mūžīga prieka. Bet prieka sajūta lieliski padodas uztrenēšanai! Var sākt no mazumiņa, kripatiņas, sīka nieka, lai sajustu prieku. Ziniet, tas ļoti labprāt ļaujas pieradināties!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.